Juris Lorencs: Vai “tautas partiju” krīze? 0
Aizvadītajā svētdienā notikušās Austrijas prezidenta vēlēšanas atnesa vairākus pārsteigumus. To, ka panākumus gūs Brīvības partijas kandidāts Norberts Hofers, saprata daudzi. Taču negaidīts bija neparasti lielais atbalsts partijai, ko Eiropas mediji dēvē par labēji populistisku, pat ekstrēmu, – veseli 37%. Vēl skandalozāks bija lielo “tautas partiju” – sociāldemokrātu un Tautas partijas – vājais rezultāts. To kandidāti ieguva vien katrs pa 12% un no tālākās cīņas izstājās.
Par “tautas partijām” Eiropā tradicionāli dēvē divus lielākos politiskos spēkus, kas kontinentā valdījuši kopš Otrā pasaules kara beigām. Lielbritānijā tie ir konservatīvie un leiboristi, Vācijā – kristīgie demokrāti un sociāldemokrāti, Francijā – republikāņi un sociālisti, Austrijā – Tautas partija un sociāldemokrāti. Bet ne jau nosaukumi ir svarīgi. Būtiski ir tas, ka veselus septiņus gadu desmitus “vecajā kontinentā” valdījuši mēreni labēji un mēreni kreisi politiķi, periodiski nomainot vienam otru. Šķiet, šai kārtībai pienācis gals.
Eiropā pamazām, bet neatlaidīgi nostiprinās visai radikāli politiski spēki. Pierādījums tam ir pēdējos gados notikušās Eiroparlamenta vēlēšanas, parlamentu vēlēšanas Grieķijā un Spānijā, reģionu vēlēšanas Francijā, zemju vēlēšanas Vācijā, referendums par Ukrainas asociāciju ar ES Nīderlandē un nu arī prezidenta vēlēšanas Austrijā. Un fakti (šajā gadījumā – vēlēšanu procenti), kā mēdz teikt, ir spītīga lieta.
Kā galvenos cēloņus šiem procesiem min neseno finanšu un ekonomisko krīzi, no kuras daudzām zemēm vēl nav izdevies izkļūt, kā arī bēgļu uzplūdus Eiropas kontinentam. Taču lietas būtība, iespējams, slēpjas vēl dziļāk. Varbūt lietderīgi būtu atcerēties marksisma terminu “partiju šķiriskā bāze”. Tad, lūk, modernajā ekonomikā vairs nepastāv milzīgas fabrikas vai ogļu šahtas, kurās strādnieku tūkstoši deviņos rītā organizēti ierodas darbā, piecos pēcpusdienā to atstāj un visi kā viens ir arodbiedrības biedri. Bet tieši klasiskais proletariāts, rūpnīcu strādnieki ir galvenie sociāldemokrātu atbalstītāji.
Līdzīgi procesi notiek arī sabiedrības slānī, kas atbalstījis konservatīvo politiku, – tas sarūk. Vācijā to sauc par “Mittelstand”, ar to saprotot ne tik daudz klasisko vidusslāni, bet gan ģimenes uzņēmumus, uz kuriem tradicionāli balstījusies Vācijas ekonomika. Daudzi no tiem nespēj izturēt globālo konkurenci un tiek pārdoti. Pētnieki arī atzīmē jaunās paaudzes nevēlēšanos ķēpāties ar fabriciņu, kas savulaik piederējusi jau vecvecākiem, un prasa no īpašnieka ikdienas uzmanību. Dzīvojam taču šodien!
Vienlaikus sarūk cilvēku vēlēšanās iesaistīties aktīvā politikā. Abās lielajās Vācijas “tautas partijās” vairāk nekā puse biedru ir vecāki par 60 gadiem (1980. gadā tādu bija tikai 20%), bet pats biedru skaits pēdējos 25 gados sarucis divkārt. Jau vairākus gadu desmitus samazinās arī vēlētāju aktivitāte. Šādos apstākļos īpašu politisku svaru iegūst augsti motivētas sabiedrības grupas, kas atbalstītāju mobilizācijai izmanto modernās tehnoloģijas un sociālos tīklus. Tuvākā kauja, kuru mēs varēsim vērot, būs Austrijas prezidenta vēlēšanu otrā kārta jau 22. maijā.
