Vai tautas deja ragaviņās aizvesta uz mežu? 9
Pēc sabangojušām kaislībām ap deju lieluzvedumu jeb deju izrādi “Māras zeme” tās veidotājiem uzticēts turpināt darbu, bet vairāki jautājumi prasa plašāku skaidrojumu.
Kādas ir deju nozares attīstības tendences? Kāpēc dejojam skatuvisko deju un vai etnogrāfiskajai jeb nacionālajai dejai vieta vairs tikai danču klubos? Kādi ir deju lieluzvedumu ieguvumi un riski un kādas – “Māras zemes” līdzšinējās mācības?
Par to “Kultūrzīmju” diskusijā redakcijā pie apaļā galda domās dalījās Dziesmu un deju svētku Mākslinieciskās padomes locekle, Dziesmu un deju svētku goda virsvadītāja Rita Spalva, Latvijas Nacionālā kultūras centra (turpmāk LNKC) deju nozares eksperte Maruta Alpa un deju nozares padomes locekle Zanda Mūrniece, horeogrāfs, viens no “Māras zemes” veidotājiem Jānis Ērglis, zinātniskās institūcijas “Biznesa kompetences centrs” pētnieks Ernests Spīčs, Latvijas Kultūras akadēmijas zinātniskais asistents, Valsts pētījumu programmas Habitus pētnieks Jānis Daugavietis, dejotāja, horeogrāfe, seno deju grupas “Laurus” vadītāja Silvija Zvejniece un dejotāja ar 50 gadu pieredzi, patlaban Garkalnes novada “Saimes” dalībniece Laila Baumane.
–Kā vērtējat faktu, ka uz iespēju veidot deju lieluzvedumu Daugavas stadionā 2018. gada svētkos šoreiz pretendēja tikai viena radošā komanda?
M. Alpa: – Negatīvi! Bet ielūkojoties Latvijas deju vēsturē, redzam, ka līderu tēma vijusies cauri visiem svētkiem. No I līdz V svētkiem līdere bija Milda Lasmane, no V līdz XII šo stafeti pārņēma Ingrīda Edīte Saulīte, sadarbībā ar Uldi Žagatu un citiem režisoriem, dažos svētkos viņa veidoja pat divas programmas. Un tad nāca manis minētās pārmaiņas 1998. gadā. Taču šī patiesi bija pirmā reize, kad pieteicās tikai viena radošā komanda. Tiesa, uz “Arēnas” koncerta radīšanu bija seši pretendenti. Arī ļoti interesants fakts. Tomēr es neskatos pesimistiski, jo pēc 2013. gada svētkiem starpsvētku posmā nevienu programmu nav veidojuši Jānis Purviņš un Jānis Ērglis, svētki bijuši citu horeogrāfu rokās. Programmas veidojuši mūsu sarunā klātesošā Zanda Mūrniece, Iveta Pētersone–Lazdāne, Gints Baumanis, Gunta Skuja, Aija Āre… Mums ir talantīgi citi horeogrāfi arī no jaunās paaudzes.
R. Spalva: – Bet konkurences trūkuma cēlonis varbūt meklējams nolikumā, kur kā viens no kritērijiem minēta pieredze lieluzvedumu veidošanā. Vecums nevar būt priekšrocība! Otrkārt, nolikumā jāpaplašina uzdevumi. Mēs, kas bijām pieaicināti kā eksperti vērtēt lieluzveduma koncepciju, saņēmām vienu lapiņu ar koncepcijas izklāstu, un no tās nācās secināt – būs vai ne labs uzvedums. Tur nebija ne eventuālā repertuāra, ne pieaicināto komponistu vārdu un trūka daudz kā cita. Tikai koncepcijas izklāsts – tas ir pārāk maz prasīts. Šajos nolikumos jāieraksta, ko īsti gribam Deju svētkos redzēt. Piemēram, noteiktu skaitu tautas deju un atzītāko skatuves deju. Un tad lai radošās komandas ir tik laipnas un iekļauj šīs prasības savā konceptā!
M. Alpa: – Tas nebūtu pareizi! Tādā gadījumā LNKC kā rīkotājs noteiktu radošām personībām, kas viņām jādara!
E. Spīčs: – Kas maksā – šajā gadījumā LNKC – tas pasūta mūziku. Nolikumā noteikti var būt ierakstīts, ka jābūt tautas dejai un arī zināmā proporcijā starp skatuviskās dejas žanriem. Bet šoreiz bija sajūta kā tajā pasakā, ka tautas deja ielikta ragaviņās un kopā ar tautas tērpiem aizvesta uz mežu.
Pilnu diskusijas tekstu lasiet 28. februāra “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
