Uldis Šmits: Krimas pussalā noris forsēta militarizācija un migrantu masveida ieplūdināšana no Krievijas. Vai tas ir iespējams? 7
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”Vai Ukraina atgūs Krimu? Jautājums rodas, lasot dažādus paziņojumus, kuri ierasti birst kā no pārpilnības raga šajās nedēļās, sākot ar Pašcieņas revolūcijas atceri (Kijevas oficiāli noteiktu 20. februārī) līdz pat 16. martam, kad 2014. gadā noritēja “referendums” par Krimas “pievienošanos” Krievijai.
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pērn pievienoja atceres datumiem Krimas okupācijas pretošanās dienu 26. februārī – šajā datumā Simferopolē notika masu manifestācija valsts teritoriālās vienotības atbalstam, kura beidzās ar sadursmēm un upuriem. Manifestēja lielākoties Krimas tatāri.
Starptautisko tiesību izpratnē Krimas pussala tāpat kā Krievijas sagrābtie Austrumukrainas apgabali ir nelikumīgi okupēta teritorija.
Maskava gan izrāda šķietamu gatavību risināt pašas radīto konfliktu Donbasā, jo neslēpj ieinteresētību iedabūt “tautas republikas” ar Putina režīma diktētiem nosacījumiem atpakaļ Ukrainā.
Lai tās kļūtu par nepārvaramu šķērsli valsts mēģinājumiem iekļauties Rietumu telpā. Savukārt Krievijas piesavinātajā Krimā, kā apgalvo Kremļa amatpersonas ar sevišķi bargu sejas izteiksmi, nekādu nelikumību nav, tāpēc lieta neesat apspriešanas vērta.
Zelenskis, būdams pretējās domās, 26. februārī parakstīja rīkojumu par organizācijas komiteju, kurai uzdots veidot Krimas deokupācijas tematikai paredzētu starptautisku sarunu platformu.
Tās ietvaros sarīkotais samits varētu sanākt 23. augustā.
Teju visas demokrātiskās valstis, tajā skaitā Latvija, ir izteikušas atbalstu starptautiskās Krimas platformas idejas īstenošanai. Eiropas Parlamenta pagājušajā mēnesī pieņemtajā rezolūcijā sacīts, ka šis sarunu formāts, kurā jāiesaista arī Krimas tatāru tautas Medžliss, “ļautu koordinēt, formalizēt un sistematizēt Ukrainas teritoriālās integritātes atjaunošanu”.
Šis darbs ir ticis stipri iekavēts. Rietumu vadošie politiķi, kaut arī uztur spēkā Krievijai piemērotās sankcijas Krimas aneksijas sakarā, iepriekš nav izrādījuši pārlieku rosību minētās tēmas aktualizēšanā. Eksperti piesauca labākajā gadījumā Baltijas valstu pieredzi, kurām nācās gaidīt deokupāciju pusgadsimtu.
Tāds salīdzinājums daļēji liekas pamatots, jo arī Krimas pussalā noris forsēta militarizācija, iesaukumi okupācijas armijā, ko aizliedz Ženēvas konvencija, migrantu masveida ieplūdināšana no Krievijas un citas baltiešu kādreiz pieredzētas parādības.
Taču tas viss ir fiksēts ANO un Eiropas Padomes dokumentos. Izmantojamos starptautiskās tiesās.
Kamēr Krievijā valda Putina iemiesotais režīms, diez vai Kremlis šādas deklarācijas ņems vērā. Tāpat jāšaubās, vai starptautiskā Krimas platforma līdzēs panākt būtiskas pārmaiņas, kaut arī tā ir nepieciešama vai vismaz labāka nekā nekas.
Turklāt Rietumiem un pirmām kārtām Eiropas Savienībai jau tagad pastāv iespējas ne tikai “koordinēt, formalizēt un sistematizēt” attiecīgos jautājumus, bet arī pieņemt principiālākus politiskus lēmumus, kuri atspoguļotu, Baidena vārdiem, “vienkāršu patiesību – Krima ir Ukraina”.
Patiesību, kas sola daudz neizbēgamu, tomēr, kā izriet no vēstures, agrāk vai vēlāk pārvaramu sarežģījumu.
