Vai tāpēc, ka suns klausa saviem instinktiem, viņš ir pelnījis lodi? 8
Teksts: Indulis Burka
Vai jums kādreiz ir nācies nospiest ieroča mēlīti, kad tas notēmēts uz cilvēka labāko draugu? Man ir. Pirms daudziem gadiem kāda sirma māmiņa palūdza izbeigt viņas suņa ciešanas – dzīvnieku jau sen mocīja liels audzējs. Pirms atskanēja šāviens, mūsu skatieni sastapās. Šķiet, dzīvnieks akceptēja manu darbību, taču tik un tā viņa skatiens laiku pa laikam uzaust manā atmiņā. Taču mēdz būt arī pavisam cits stāsts, kad mājas sargu vai medību draugu ķer naida un atriebības raidīta lode, un šādai rīcībai nav attaisnojuma.
Kāds no mūsu kolēģiem, medniekiem, savu medību draugu pazaudēja tieši šādi. Medību šķirnes suns bija devies brīvsolī un tika nošauts. Lai arī kādi vārdi tiktu teikti un darbi darīti, medību draugu vairs neatgriezt. Suņa saimnieks, sauksim viņu par Jāni, anonīmi piekrita dalīties pārdomās par notikušo.
“No suņa nedarbiem nav pasargāts neviens sava mīluļa īpašnieks. Mums pašiem šķiet, ka dzīvnieks ir tik labs un mīļš, ka neko ļaunu viņš neizdarīs. Kāpēc viņu turēt voljerā? Realitāte bieži vien ir citāda. Taču daudz kas ir atkarīgs no tā, cik ētiski un atbilstoši likumam rīkojas cilvēks ar ieroci rokās,” secina Jānis. “Ir sen pagājis tas laiks, kad suni varēja uzskatīt par klaiņojošu un šaujamu, ja viņš no mājas bija attālinājies tālāk par 200 metriem. Noteikumu tāpat kā likumu nezināšana no atbildības neatbrīvo. Tāpat medniekam bija jāmāk atšķirt medību šķirnes suni. Šeit gan ir jāņem vērā, ka pasaulē ir aptuveni 400 medību suņu šķirnes un visas vienam cilvēkam zināt diezin vai ir iespējams. Taču lielākā problēma, visticamāk, ir nevis suņu šķirņu nepārzināšana, bet problēmas ar ētiku, un šādi gadījumi vistiešākajā veidā met ēnu uz visu mednieku saimi.
Šo un citus stāstus lasiet žurnāla “Medības” aprīļa numurā.
Foto no personīgā arhīva
