Māris Zanders: Vai tam visam būs pircējs? 5
Vienam no autobūves celmlaužiem – Henrijam Fordam – piedēvē izteicienu: pircējs var iegādāties “Ford” auto jebkurā krāsā ar nosacījumu, ka tā ir melna… Ir periodi, kad politisko partiju piedāvājums Latvijā atgādina Forda aprakstīto situāciju – vai nu melnu, vai baltu. Savukārt tuvojoties Saeimas vēlēšanām, rodas iespaids, ka ne tikai varēs izvēlēties zaļus, violetus un brūnus auto, bet arī tādus ar dzeltenu jumtu un sarkanām durvīm. Kas tik mums te nepiesakās un nekārdina vēlētāju – politisko patērētāju… Tas viss ir apburoši un palīdz medijiem satura ražošanā, tomēr man vienmēr licies interesants jautājums – kā politiskā produkta ražotāji izprot pieprasījumu? Un tā nav triviāla problēma, kas risināma tik vienkārši kā – paskatīties, kādas krāsas auto tirgū piedāvā citi, un tad mēģināt uzjaukt atšķirīgu toni. Galu galā visādi var gadīties – piemēram, patērētājs vispār negrasās ielūkoties auto tirdzniecības salonā tuvāko gadu laikā, un tas, ka, teiksim, aptaujas liecina, ka septiņiem procentiem populācijas iet pie sirds sārtā krāsa, nenozīmē, ka šie septiņi procenti tādēļ pirks autiņus sārtā krāsā.
Manuprāt, politiskā piedāvājuma izstrādātāji objektīvi sirgst ar to pašu “atbalss” vai “burbuļa” situāciju, kādu bieži apraksta saistībā ar sociālajiem tīkliem: mēs veidojam priekšstatus par kaut ko, vadoties no puslīdz līdzīgi domājošu cilvēku reakcijām. Tas nav pārmetums, jo man ir tikpat apšaubāms priekšstats par līdzcilvēku prioritātēm un noskaņām ārpus mana “burbuļa”, cik kādas partijas veidotājiem vai vadītājiem. Tomēr principā politiskajiem ražotājiem vajadzētu ar šo problēmu kaut kā tikt galā, lai izvairītos no tā, ka viņu preci nepērk vai pērk nepietiekami.
Cik saprotu, problēma tiek risināta divos veidos. Pirmais. Ja tirgū dominē auto tumšos toņos, ir jāpiedāvā gaišie, pieņemot, ka tumšie ir jau viegli vai smagi apnikuši. Klasika: “mēs esam pret visu līdzšinējo”. Otrais. Tas izriet no pieļāvuma, ka nevar būt tā, ka nav vismaz 5 – 6% pircēju, kuriem patīk sārtā krāsa. Šo veidu jau minēju, norādot arī uz riskiem. Lai nodrošinātos pret tiem, var mēģināt laist tirgū auto ar sārtām durvīm, baltu jumtu un zaļām strīpām.
Ja iepriekš paustais izklausās pēc ironizēšanas, tā gluži nav – runa ir par to, ka mums ļoti pietrūkst kvalitatīvas socioloģijas. Kaut cik regulāri ir mēģinājumi nomērīt atbalstu partijām vai atsevišķām personām un institūcijām, toties samērā maz ir sabiedrības noskaņu analīzes. Tas, ka tik un tik procenti aptaujās pauž savu neapmierinātību ar dažādu varas atzaru darbu, var liecināt par neapmierinātību ar notiekošo, bet tie neko daudz nepasaka par to, kas sabiedrībai liekas izdarāms – turklāt nevis “vispār”, bet jautājumā norādot, ka runa ir par tuvākajiem, piemēram, pieciem gadiem. Lai labāk izprastu vēlētāju loģiku, būtu lietderīgi, manuprāt, šādos pētījumos piedāvāt izvēles, t. sk. ne visai tīkamas, jo ar tādām politika saskaras regulāri – “ja būtu jāizvēlas, ko darīt vispirms…”. Tas nav šī teksta mērķis un, kā saka, nav arī mana darīšana, tomēr šādus ieteikumus varētu uzskaitīt vēl daudzus. Principā mēs runājam par tehnoloģisku jautājumu – mazāk pūļu veltīt, simboliski izsakoties, sārtās krāsas fanu pulciņa stiprināšanai sociālajos tīklos, mazāk noņemties ar citu valstu politiskā mārketinga pieredzi, vairāk resursu izlietot līdzcilvēku domu izprašanai. Vēlētos arī uzsvērt, ka izprašana nenozīmē desmit minūšu sarunu ar potenciālo vēlētāju uz ielas vai benzīntankā – “man cilvēki saka, ka…”. Ar šādiem paviršiem iespaidiem politiskais autoražotājs un/vai tirgotājs sevi māna. Iedomāties, ka šādi var nolasīt cilvēku noskaņojumu, ir līdzvērtīgi tālejošu secinājumu izdarīšanai, lasot sociālos tīklus. Atvainojiet, ja tas skanēs sausi, bet ir nepieciešams pacietīgs, ja vēlaties, akadēmisks analīzes darbs.
Lai gan iespējams, ka viss ir vienkāršāk – pircējam svarīga ir ne tik daudz auto krāsa, cik tas, lai jau trīs mēnešus pēc iegādes to nav jāved remontēt (jālamājas par to, ka esi nobalsojis).
