Vai tā var izglābt? Vēl vienas traģiskas avārijas mācības 7
Policijas ziņa – Klintaines pagastā, autoceļa A6 Rīga—Daugavpils 117,7. kilometrā,
Chrysler Voyager markas automašīna sadūrās ar auto evakuatoru un smago automašīnu, kas veda graudus. Pēc sākotnējās informācijas, tās vadītājs neievēroja “Stop” zīmi un nepalaida pa galveno ceļu braucošo MAN markas auto evakuatoru, rezultātā tas iebrauca pretējā braukšanas joslā, kur sadūrās ar smago automašīnu MAN. Cieta Chrysler vadītājs (1996.) , pasažieris(1995.), kā arī automašīnas MAN ar piekabi vadītājs (1979.) Bet evakuatora vadītājs (1987.) notikuma vietā mira.
Diemžēl – kā vienmēr – notikuma detaļas, kas būtu citiem pamācošas, mēs neuzzināsim. Krimināllieta, izmeklēšanas noslēpumi utt. Bet “Stūres kluba” arhīvos ir ļoti līdzīgas avārijas vizualizācija un apspriešanas ieraksti, kuru fragmentus varam jums piedāvāt.
Oskars Irbītis, RTU pasniedzējs, sertificēts tieslietu eksperts. Tiem, kuri pārlieku pietuvojušies soda punktu normai, pazīstams arī kā CSDD „piespiedu mācību” lektors.
„Aiz trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem, kādā karaļvalstī, kas ļoti līdzinājās mūsu republikai, notika avārija. Kravas automobilis tuvojās (pa galveno ceļu) krustojumam. Bet vieglā automobiļa vadītājs, kas krustojumam piebrauca pa mazāk svarīgu ceļu, novēloti reaģēja uz kustības bīstamību un ieslīdēja krustojumā.
Kravas auto vadītājs grieza stūri pa kreisi. No sadursmes ar vieglo automobili pilnīgi izvairīties tomēr neizdevās, un trieciena rezultātā kravas automobiļa priekšdaļa vēl vairāk tika atsista uz kreiso joslu.
Bet pa to brauca apvidus auto, kura vadītājs, protams, nekavējoties uzsāka bremzēšanu, bet attālums bija pārlieku mazs. Pēdējā brīdī viņš mēģināja izvairīties no sadursmes ar kravas auto, braucot pa kreisi, bet bija jau par vēlu. Gandrīz frontāla sadursme. Apvidus auto vadītājs gāja bojā.
Vai kravas auto vadītājam vajadzēja mainīt kustības virzienu, vai bremzēt taisnvirzienā un ietriekties vieglajā automobilī, kas bija primārais CSNg izraisītājs? Iespējams vieglā auto vadītājs šajā gadījumā būtu bijis apvidus automobiļa vadītāja vietā. No klasiska satiksmes drošības viedokļa vienmēr priekšroka tiek dota bremzēšanai attiecībā pret manevru, jo bremzēšanas laikā tiek dzēsta automobiļa kinētiskā enerģija, tādējādi samazinot iespējamās sadursmes sekas, kā arī tiek dodot papildus laiku citiem satiksmes dalībniekiem izkļūšanai no bīstamās zonas.”
Ivars Caune, daudzkārtējs Latvijas čempions rallijā:
“Ap mani parasti ir sportisti vai ātra, aktīva brauciena piekritēji.. Un viņiem mācu, ka ekstrēma bremzēšana kritiskās situācijās nav vis pirmais, bet pēdējais līdzeklis. Šādi bremzēts auto vairs nav precīzi vadāms. Un tieši precīza stūrēšana parasti spēj atrisināt vēl sarežģītākus rēbusus. Tikai un vienīgi bremzēt rekomendēju vienīgi tad, ja pretīm nāk mūra sēta, kuru apbraukt tiešām nav iespējams.
Otrkārt, rūpīgi apskatot klipa sākumu, rodas aizdomas, ka visi trīs incidenta dalībnieki pie stūres guļ. Laba braucēja uzdevums ir šādus „zilos”, kas izbrauc no sānceļiem, ievērot savlaicīgi un būt gatavam iespējamai viņa kļūdai. Džipa vadītāja uzdevums, savukārt, bija agrāk pamanīt gan „zilo”, gan smagā sākto „apstūrēšanu”. Tad viņš (iespējams) spētu izvēlēties un veikt glābjošu manevru. Un „smagais” džipu taču varēja redzēt jau pirms 10 sekundēm vismaz…
Treškārt, skaidrs, ka es modelēju situāciju ar savu mērauklu. Manis ieteiktā rīcība būs pieejama un pareiza tikai tiem, kuri vada auto labi. Nu kaut vai tā pati stūrēšanas disciplīna, kas ļauj manevru veikt precīzi nevis histēriski un haotiski – cik procentu no braucējiem to ievēro? Puse? Droši vien vēl mazāk. Tādēļ iespējams, ka vairākumam tiešām derēs „klasisku drošībnieku” teiktais. Brauc lēnāk. Ja ziepes – bremzē taisni. Un ceri, ka ABS, ESP, airbagi un liktenis palīdzēs.”
Didzis Kalnietis, jau daudzus gadus darbojas auto pārdošanas un remonta biznesā. Autosportā, kā pats saka, jau 40 gadus (sākot no 10 gadu vecuma).
“Nevaru nepiekrist Ivaram – izskatās, ka visas iesaistītās puses snauž pie stūres un viss, kas rezultātā notiek, ierindojas pārsteigumu kategorijā.
Neraugoties uz gana daudz nobrauktajiem kilometriem gan pa ielu, gan sacīkstēs, uz ceļa, kad esmu pie stūres, neļauju sev iegrimt “snaudā”.Tas, protams, nenozīmē “tramīgā burunduka pozu” , līdzbraucēji varbūt pat nemana šo sekošanu apkārtnei, tomēr neatslābstu. Vienīgais, ko dod pieredze un daudzie nobrauktie kilometri, ir spēja pamanīt un novērtēt potenciālos draudus un bīstamo situāciju iedīgļus.
Nu un tad vēl par to bremzēšanu – autosportistiem patiesi bremžu pedālis nav pirmā instance, lai glābtu situāciju, tomēr visi piekritīs, ka tam vajadzīgs pamatīgs un ilgstošs treniņš.
Un par simulācijas beigu fāzi, kad pilnīgi tika iznīcināts pretīm braucošais spēkrats – pats nevainīgākais šajā sitācijā. Visiem zināms, ka visbriesmīgākais ir avārijas “lukturi lukturos”. Tad nu ieteikums tiem, kas nesnauž – līdzīgās situācijās, biežāk tas gadās, kad pretimbraucošais izpilda neprātīgu apdzīšanu, un ir skaidrs, ka “tūlīt būs”, brauciet paši nost no ceļa. Pļavā, grāvī, metiet kūleņus, kaut vai kokā (vēlams ne dikti resnā) – tikai ne pa kreisi!!! Pats itin bieži novērtēju ceļu, pa kuru braucu, no viedokļa – kur te varētu nomukt?
Ko piebilst ekspertu teiktajam? Dažus vārdus par “atstūrēšanu”, un dabisku instinktu, kas rada reizēm pat traģikomiskus sižetus (skat. video Nr.4 un 5).
Man pašam reiz gadījās būt vienas traģiskas avārijas vietā dažas minūtes pēc notikuma. Upuris (gājēja) tikko apsegts, šoferis (no milzīga kravenieka) šokā. Policija mēra bremzēšanas ceļu. Un veiks ilgu izmeklēšanu. Mana versija dzimst ātri.
Slikts ir auto vadītājs, kurš redz tikai mazu gabaliņu sev priekšā. Tuvākā ceļa posma novērtējums bija jāveic jau agrāk, tagad tavs darbs ir “skenēt” to tālāko, ieraudzīt potenciālās briesmas savlaicīgi. Te nebija tumsas.
Spoža saule tikai ripoja uz rieta pusi. Te (“uz aci”, kā saka) nebija nekāda dižā ātruma. Bet braucēja skats bija šaurs un paviršs. Māmuļu, kura pēdējam riksim gatavojās gājēju pārejas tuvumā, viņš nepamanīja. Un piedevām – situāciju beidzot sapratis, reaģēja primitīvi. “Atstūrēšana”. Šim instinktīvajam straujajam stūres rata griezienam labāka nosaukuma par šo tiesu eksperta Oskara Irbīša izgudroto diemžēl nav. Kustīgs šķērslis nāk no labās – izvairos, “atstūrēju” pa kreisi, cerot viņu izglābt! Bet gājējs turpina iesākto, cenšas paspēt, un – tiek notriekts ceļa kreisajā pusē, jo atgriezt savā joslā lielo kuģi braucējam vairs nav iespējams. Būtu šoferis vienkārši un taisni bremzējis, viņa droši vien paspētu…
Attēlā: “Zilo” izglāba, “zaļo” nosita… O.Irbīša animācijas stopkadrs
