Uzbrukumu psiholoģija: vai musulmaņi piedēvē eiropietēm to, ko nosoda sevī? Pēta Toms Ancītis 25
Vecgada vakarā pirms pusnakts lavierējot caur vīriešu pūļiem Ķelnes centrālajā stacijā un izspraucoties uz tikpat pārpildītā stacijas laukuma, pirmā doma noteikti nebija: “Izskatās, šeit briest kas nelāgs.” Drīzāk: “Atmosfēra ļoti nepatīkama. Kaut kas nav kārtībā. Bet laikam jau tas ir normāli.” Visapkārt tikai vīrieši. Nospiedošs vairākums piederīgi neeiropeiskām kultūrām. Iereibuši, uzvilktā noskaņojumā. Pie Doma kāpnēm un laukumā švīkst raķetes.
Pie stacijas ieejas stāv policisti. Pēta kādas jauniešu grupas dokumentus. Tie ir papīri, kādus daudzkārt jau gadījies redzēt, tiekoties ar bēgļiem Vācijā. (Vēlāk apstiprinās, starp policijas kontrolētajiem cilvēkiem tonakt lielākā daļa tiešām izrādījušies patvēruma meklētāji. Vismaz daži desmiti no aptuveni tūkstoša sapulcējušos cilvēku vēlāk pastrādāja noziegumus.) “Acīmredzot arī patvēruma meklētāji svin Jaungadu. Kāpēc gan viņiem, brīviem cilvēkiem, būtu šonakt jānīkst bēgļu mītnē?” tā sākumā šķita, nolūkojoties šajās ainās.
Taču kopš šīs nakts ir atklājušās daudz jaunu detaļu. Vēl daudz kas joprojām ir nezināms un apšaubāms. Droši gan ir viens: tas, ko prāts sliecās izskaidrot kā “normālu”, tāds nebija. Taisnība bija pirmajam impulsam, ka “kaut kas nav kārtībā”.
Tāds pats process – atgriešanās pie sen gruzdējušām, bet līdz šim izstumtām nelāgām nojautām un aizdomām – pēdējo nedēļu notiek sabiedriskajās diskusijās Vācijā.
Stingrāki sodi, bēgļu noziedznieku izraidīšanas procedūra, kriminalitātes rādītāji, “mačo” kultūra, nesavietojamās izpratnes par sievietes lomu sabiedrībā, Tuvajos Austrumos augušo vīriešu seksualitāte. Par šīm tēmām, kas līdz šim bija “tabu”, ja runa bija par bēgļiem, nu tiek runāts aizgūtnēm un arvien brīvāk.
Brīvi gan vairs nejūtas sievietes. Naktī, viena un centrālajā stacijā? Nē! Nekādā gadījumā. Radio žurnāliste Viktorija Reita veikusi aptauju Ķelnes centrālajā stacijā. Nav sastapusi gandrīz nevienu sievieti, kura teiktu, ka viņai nav bail.