Vai Stūra mājas likums būs burvju atslēga? Kādai vajadzētu būt Stūra mājas nākotnei 14
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
No 1. marta būtu jāpārtrauc Tetera nama jeb Stūra mājas ekspluatācija, informējis VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (“VNĪ”) valdes loceklis Andris Vārna. Bija arī jāpieņem lēmums par ēkas turpmāko nākotni un jārod vismaz 300 000 eiro Būvniecības valsts kontroles biroja (BVKB) konstatētās lietošanas bīstamības novēršanai. Tomēr Kultūras ministrija (KM) ir informējusi, ka Stūra mājas aizsardzībai un atjaunošanai izstrādās īpašu likumu un “VNĪ” iesniegs Būvniecības valsts kontroles birojam lūgumu izskatīt iespēju uz likuma izstrādes laiku pagarināt steidzamo būvdarbu īstenošanas termiņu.
Kādai vajadzētu būt Stūra mājas nākotnei? Vai Kultūras ministrijai ir skaidrs, kā nodrošināt Latvijas Okupācijas muzeja (LOM) ekspozīcijas turpmāku darbību šajā namā, sagādājot arī nepieciešamo finansējumu? Lai diskutētu par šiem un citiem jautājumiem, “Kultūrzīmju” organizētajā tiešsaistes diskusijā satikās KM parlamentārais sekretārs RITVARS JANSONS, Latvijas Okupācijas muzeja direktore SOLVITA VĪBA, “Valsts nekustamo īpašumu” valdes loceklis ANDRIS VĀRNA.
Pirmais marts – nereāls termiņš
– “VNĪ” var nākties lūgt Latvijas Okupācijas muzejam uz laiku atbrīvot telpas Stūra mājā līdz bīstamības novēršanai, ja nozare nepieņems lēmumu par nama nākotni līdz 1. martam. Tagad ir izskanējusi informācija, ka termiņš varētu tikt pagarināts pēc “VNĪ” un LOM sarunām ar Būvniecības valsts kontroles biroju. Kāda tad šobrīd Stūra mājā ir situācija Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijai?
S. Vība: – Kopš saņēmām vēstuli no “VNĪ”, esam konsultējušies ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi (NKMP), tikāmies ar ekspertiem no BVKB un arī no Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) – ar visām trim iestādēm, kas dod ekspertīzi par telpu lietojumu katra savas kompetences līmenī. No NKMP atzinumu vēl neesam saņēmuši, tas tiek gatavots. Galvenais jautājums bija par bīstamību Stūra mājas telpās virs pagraba, kur bija pārnesuma problēmas. Ar VUGD pārrunājām problēmjautājumus attiecībā uz ēkas lietojumu no drošības viedokļa kopumā, jo skaidrs, ka muzejs lieto 690 kvadrātmetrus, mūsu nomas apjomā ir iekārtotas visas obligātās sistēmas, nodrošināta apmeklētāju drošība, avārijas izejas utt., bet ēkas pārējā daļā tā visa nav.
Šeit arī ir lielais jautājums, un mums bija informācija, ka tas jārisina līdz 2024. gada 7. maijam. Attiecībā uz 2023. gada 1. martu – eksperti uz vietas apskatīja un saprata, ka kopējais risinājums ir jārod. BVKB izvirzītās prasības joprojām ir aktuālas, bet mūsu kā lietotāja galvenais jautājums ir, vai 1. marts ir datums, līdz kuram viss ir jāatrisina, jo tas nav iespējams ne no normatīvā regulējuma, ne finansējuma piesaistes viedokļa. Mūsu kā lietotāju galvenais jautājums – vai šo termiņu ir iespējams pārcelt. Šobrīd es saprotu, ka tā varētu būt, bet “Valsts nekustamie īpašumi” par to lems un mūs informēs, iespējams, papildus.
A. Vārna: – Mūsu izvirzītās prasības ir saistītas ar Būvniecības valsts kontroles biroja lēmumiem, ja mēs tos nepildītu, būtu jāmaksā soda nauda. Stāsts ir par to, ka mēs 1. martu kā termiņu varam atcelt tad, kad pasakām BVKB, kādā veidā un termiņos šo sadaļu sakārtotu. Esam ļoti pateicīgi un gandarīti, ka jautājums izkustējies tik tālu, ka tiks rasts likums un varēsim turpmāk strādāt, pamatojoties uz to. Kopš 2003. gada – tātad jau vairāk nekā divdesmit gadus – šo ēku esam piedāvājuši publiskajam sektoram, zinot, ka 2008. gadā policija to pametīs. Tomēr neviens nav izrādījis ne mazāko interesi. Vienīgais, kas tur notika – Latvijas Okupācijas muzeja 2014. gada ekspozīcija, ko 2018. gadā pagarinājām un kam drīz būs desmit gadu. Mēs visu laiku centāmies runāt un aicināt, ka ēkai ir jāpiešķir kāds statuss un jāpieņem lēmums, vai tā ir saglabājama valsts īpašumā.
Īpašais likums – kopā ar finansējuma avotiem
– Izskanējis, ka Stūra mājas aizsardzībai tiks izstrādāts īpašs likums. Kas konkrēti varētu tikt tajā iekļauts tās aizsardzības un atjaunošanas nosacījumu sakarā, un kādi būtu paredzamie finansējuma avoti? Pamatā tāds līdz šim ir bijis tikai viens – valsts budžets.
R. Jansons: – Šis jautājums tika skatīts koalīcijas partiju sanāksmē, kas Kultūras ministrijai uzdeva strādāt pie atsevišķa likuma par Stūra māju. Tas nav nekas neparasts, jo pēdējo gadu likumdošanas prakse ir tāda, ka īpaši nozīmīgiem valsts objektiem tiek radīti likumi, kas akcentē, ka tas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, kā arī to, kāda ir tā izmantošana un finansēšana.
Pagājušogad tika pieņemts likums par Pētera baznīcu kā kultūras pieminekli, Brīvības pieminekļa un Rīgas Brāļu kapu likums, speciāls Rīgas vēsturiskā centra likums, likums par Vāgnera zāli un citiem tiešām valstiskas nozīmes kultūras pieminekļiem. Koalīcijas sanāksmē tika spriests, ka šāds likums ir jāizstrādā, lai precīzi definētu Stūra mājas kā vēstures un kultūras pieminekļa statusu likumā.
Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ir noteikusi, ka tas ir valsts nozīmes vēstures piemineklis kā komunistiskā režīma represīvo iestāžu darbības vieta. Arī vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis. Tas ir jāakcentē likumā, tajā tiks arī noteikts, ka likuma mērķis ir saglabāt šo vēsturisko pieminekli nākamajām paaudzēm, un tajā piemineklim ir arī jāatrod finansējums, jo citādi likumam nav jēga. Tika nolemts, ka Kultūras ministrijai sadarbībā ar “VNĪ” jāatrod šīs ēkas finansēšanas avots un modelis. Ir skaidrs, ka pašlaik naudu visas ēkas atjaunošanai valsts neatradīs.
Šobrīd aktuālais ir pārseguma konstrukciju nostiprināšana, ugunsdrošības signalizācijas ievilkšana daļā, ko apsaimnieko ēkas nomnieks Latvijas Okupācijas muzejs, rūpējoties par savu ekspozīciju un vedot ekskursantus uz čekas kamerām un informatīvā stāstā iepazīstinot ar Latvijas vēsturi. Līdz ar to mēs uzskatām, ka likumā būtu jānosaka pirmkārt finansējums neatliekamajiem darbiem. Mūsu, Kultūras ministrijas, ieskatā, pārējā ēkas daļa netiek izmantota, bet tiek iekonservēta, veicot pašus neatliekamākos darbus, lai tā tiktu saglabāta maksimāli tuvu vēsturiskajam autentiskumam.
Vārnas kungs norādīja, ka no publiskā sektora neviens nav pieteicies nomāt šīs telpas, arī KM resorā nav tādu pieteikumu. Sabiedrībā ir bijušas dažādas ieceres, bet tām reālu piepildījumu varētu dot tikai nākotne. Šobrīd no KM puses arī nevaram teikt – jā, mēs būtu gatavi aizpildīt visu māju ar kultūras iestādēm. Runājot par finanšu avotiem, no “VNĪ” puses ir skaidri pateikts, ka vajadzīgs valdības lēmums par finansējumu, kas ir arī nepieciešams, ejot tālāk ar šo likumu.
Mums kopā ar “VNĪ” ir arī jādomā, kāda varētu būt šā finansējuma novirze, publiski jau izskanējis, ka tā varētu būt subsīdija, ieņēmumi no nekustamā īpašuma nomas. Varbūt arī šodien “VNĪ” var pateikt kādu variantu, kā var iegūt nepieciešamo finansējumu. KM ir publiski teikusi, ka varbūt ir nepieciešams pārdot kādu no “VNĪ” rīcībā esošajām ēkām, kas stāv neizmantotas. Varbūt Vārnas kungam ir kāda ideja, bet šobrīd mums 2023. gada budžetā nav līdzekļu, ko varētu novirzīt Stūra mājai. Tā joprojām ir visas valsts atbildība.
– Kāda būs “VNĪ” rīcība šajā situācijā?
A. Vārna: – Jansona kungs nosauca visus iespējamos finansējuma variantus, tomēr “VNĪ” to nevar izlemt, mums ir vajadzīgs likums, saruna ar mūsu akcionāru – Finanšu ministriju. Esam uz sadarbību vērsti, gaidām uzaicinājumu un to, kas attiecas uz finanšu sadaļu, cik būtu nepieciešams ieguldīt tagad un kādā laika grafikā, lai šo ēku, sauksim to labāk par monumentu, varētu uzturēt – to visu esam gatavi likt kopā un darboties.
– Kas tagad notiek ar Stūra mājas likumu?
R. Jansons: – Ja atrisinām finansējuma jautājumu, tad varam vērsties pie koalīcijas ar šo likumprojektu, koalīcija pieņem lēmumu, un tālāk jau tas virzās uz Saeimu.
Ačgārnā situācija – sākumā ideja, tad finansējums
– Stūra māja jau gadiem – vismaz kopš 2009. gada – nav apsaimniekota, nav bijusi pieslēgta apkure, bet tagad izskan, ka tās turpmākai darbībai nepieciešama 700 000 eiro investīcija un tas ir tikai īstermiņa risinājums, ilgtermiņā tie vismaz šobrīd ir 14 miljoni. Kāpēc šī prasība tiek attiecināta uz LOM kā privātu muzeju, kas šajā muzejā veic valsts uzdotu funkciju?
A. Vārna: – Kopumā māja atrodas apmierinošā stāvoklī, ir sakārtota tās fasāde, kas gan jau atkal būtu atkārtoti vismaz lokāli jāremontē, ir sakārtots jumts. Tā kopumā ir apmierinošā stāvoklī. Tas, ka mājā ir lietotājs, arī ir jautājums, par ko mums šobrīd ir diskusija. Neesam muzejam pieprasījuši naudu, tas, uz ko aicinājām, ir saprast, vai šī ēka ir saglabājama valsts īpašumā, un, ja tā ir, tad par kādu finansējumu tā tiek uzturēta. Jo, ja ēka būtu tukša, tad mēs, iespējams, par to runātu kā par monumentu vai pieminekli, kas nevienu neapdraud, bet, ņemot vērā, ka tur ir muzejs ar tā atbilstošajām prasībām, šajā ēkā ir nepieciešams veikt ieguldījumus. Jo, kā atceramies, muzejs atnāca ar izstādi un pēc tam tika nolemts, ka ekspozīcija paliek uz ilgāku laiku. Tomēr mums sanāca nedaudz ačgārna situācija – sākumā jābūt idejai, tad finansējumam un pēc tam muzejam vai kādai citai iestādei, bet ir tā, ka sākumā mums bija muzejs un pēc tam sākām meklēt finansējumu un visu pārējo. Tāpēc nevajag mūsu piedāvājumu pārprast. Toreiz mēs piedāvājām šo ēku atsavināt, no valsts iestādēm neviena neatsaucās, tomēr bija arī gribētāji. Tad tika pieņemts lēmums, ka mēs to paturam valstij, tomēr atklāts palika jautājums, kāds tad ir finansējuma modelis, jo mūsu kā kapitālsabiedrības mērķis ir uzturēt ēkas, ko lieto publiskais sektors. Ja valsts iestādei šī ēka ir vajadzīga, tad tā meklē finansējumu un mēs šo ēku uzturam. Bet šajā gadījumā sanācis tā, ka mums ir ēka, bet nav finansējuma.
– Vības kundze, vai šis likums ilgtermiņā atrisinātu LOM ekspozīcijas pastāvēšanas jautājumu?
S. Vība: – Domāju, ka jā. Kā jau teica Vārnas kungs, tas ir arī indikators, ka šis jautājums tiek risināts. Juridiskais rāmis, protams, ir pirmais pamatā, lai tālāk būtu ilgtermiņa plāni šo māju tālāk uzturēt un izmantot. Gribu teikt, ka mūsu nomātajos 690 kvadrātmetros ir jāsaglabā autentiskā vide. Mums nav vajadzīgi remonti vai uzlabojumi, lai varētu izmantot šīs telpas muzeja vajadzībām. Lai gan, protams, apmeklētāju un ekspertu drošība; tas, kas būtu jādara un cik steidzami, kādos termiņos – tas mūs muzeja apjomā interesē. Nākamais jautājums ir par šīs ēkas tālāku izmantošanu, es gribu apstiprināt Vārnas kunga teikto – ēka ir labā stāvoklī. Līdz ar to, domājot par pārējās mājas sakārtošanu, jāsaprot katras daļas lietošanas veids, no kā izriet tālākās remonta vajadzības un izmaksu jautājumi. Viens no Kultūras mantojuma pārvaldes priekšlikumiem bija, ka pārējā daļa ir jāiekonservē, ja vēl risinājuma nav, un tad to var atstāt tālākā termiņā. Kopā ar ekspertiem izstaigājot arhitekta Aleksandra Vanaga (1873–1919) celto skaisto namu, redzējām – noņemot visus okupācijas laika uzslāņojumus, atklājas visas autentiskās detaļas, tā jau arī ir galvenā vērtība, ko valsts aizsargā. Galvenais jautājums ir par lietojuma veidu. Es tomēr esmu optimiste, jo vismaz sarunās ļoti daudzas nevalstiskās institūcijas ir izteikušas vēlmi strādāt šeit, ja, protams, ēkai ir atbilstošs remonts un telpas ir pielāgotas lietojumam. Manuprāt, pēc tam jau atrast nomniekus nebūs grūti.
Taps Ministru kabineta lēmums?
– Kāda ir jūsu attieksme pret Valsts prezidenta Egila Levita priekšlikumu mājā izvietot Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūtu?
– Manuprāt, prezidenta kungs tomēr savu ideju nesaistīja tieši ar institūta izvietošanu šajā ēkā. Vēstures skolotāju biedrības organizētajā diskusijā es izteicu domu – ja valstī ir institūcijas, kas nodarbojas ar līdzīga satura funkcijām kā Okupācijas muzejs, tad varbūt tām arī varētu būt Stūra mājā mājvieta. Skaidrs, ka tas nevar būt ne šogad, ne nākamgad, ne pēc trim gadiem, bet skaidrs, ka tā varētu būt šīs mājas transformācija saturā. Sabiedrībā pastāv mīts, ka mājai piemīt padomju laika represīvās iestādes aura un neviens nomnieks tur negribēs nākt. Ja domājam, ka šī ēka ir jāsaglabā valsts īpašumā, tad svarīgākais ir tās satura transformācija, runājot par to, ka šajā mājā ir demokrātiju stiprinošas, vēsturi izzinošas un sabiedrību informējošas institūcijas. Manuprāt, tas dotu risinājumu un saturu, kā šo ēku izmantot. Protams, tas ir ilgtermiņa un arī finanšu līdzekļu pakāpeniskas pieejamības jautājums.
– Vai Kultūras ministrija arī atbalstītu šādu risinājuma veidu?
R. Jansons: – Ar Latvijas vēsturiskās atmiņas un demokrātiskās izglītības institūtu pašlaik nav īsti skaidrs, kas tas ir. Ideja ir ļoti laba, tikai katrs tajā saredz citādu piepildījumu. Vieni runā par sabiedrības informēšanu un vēsturiskās atmiņas uzturēšanu, citi šajā institūtā redz tikai pētniecisko pusi. Polijas Nacionālā piemiņas institūta un Lietuvas Genocīda un pretošanās centra piemēri rāda, ka šīs funkcijas ir apvienotas. Centrs veic gan pētniecības, gan sabiedrības informēšanas un vēsturiskās atmiņas uzturēšanas darbu. Abi šie centri to veic ļoti sekmīgi. Tās LTV (raidījumā “Kultūršoks”) izskanējušās pārdomas, ka šie centri ir politizēti atsevišķu to vadītāju nomaiņas vai atsevišķu centru darbinieku parakstītu protesta vēstuļu dēļ, tomēr neatsver to milzīgo padarīto darbu vairākos gadu desmitos gan pētniecībā, gan sabiedriskās apziņas stiprināšanā par vēsturi. Gan Lietuva, gan Polija kā valstis to ir novērtējušas un tāpēc uztur šos centrus, kas ir ļoti nopietni spēlētāji gan pētniecībā, gan sabiedrībā. Prezidenta ideja ir ļoti laba, es tikai neredzu iniciatīvas grupu, kas būtu gatava to virzīt. Protams, neredzu arī finansējumu, jo par to vispār nekas politiski nav spriests. Arī neredzu, kas un kā noteiks tos cilvēkus, kas tur reāli darbosies. Ar to finansējumu, kas ir mūsu rīcībā 2023. un 2024. gadā, labi ja spējam atbalstīt šo funkciju veikšanā Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtu, Latvijas Okupācijas muzeju un varbūt arī citas institūcijas. Attiecībā uz Stūra māju tas noteikti ir nākotnes jautājums, un nav jau teikts, ka tas atradīsies tieši tur, jo situācija pa gadiem var mainīties.
– “Valsts nekustamie īpašumi” Stūra mājai ir izstrādājuši būvniecības ieceri. Kā jūs to gatavojaties īstenot, ja finansējuma vēl nav?
A. Vārna: – Mums ir skaidri darbi, ko būtu nepieciešams veikt, un arī provizoriskās izmaksas, lai paveiktu to minimumu, kas muzejam ļautu turpināt darbu, jo ir vēl vesela virkne darbu, kas būtu jāizdara, lai muzejs varētu pilnvērtīgi strādāt. Tas ir arī saistīts ar visu ēku kopumā. (Projektā ir iekļauta patvaļīgas būvniecības – nojumes – novēršana un iekšpagalma pārseguma atjaunošana, kas sniegtu iespēju turpināt ēkas ekspluatāciju un muzeja telpu izmantošanu līdz 2024. gada 7. maijam. Veicamo darbu provizoriskās izmaksas veido vismaz 300 000 eiro. – A. B.) Protams, ka mēs to varam darīt brīdī, kad ir atrasts finansējums.
– Tomēr likuma ceļš vēl ir pašā sākumā…
– Mūsu loma šajā procesā tiek nedaudz pārspīlēta. “VNĪ” rūpējas par īpašumiem, kas nepieciešami sabiedrībai un kas tiek lietoti. Šobrīd ir sanākusi tāda nedaudz kurioza, lai neteiktu, ka bēdīga, situācija, ka mums ir ēka, doma, bet nav ne finansējuma, ne uzdevuma mums šo darīt. Ja paņemam veselu rindu citu ēku, lai tas būtu arī kāds kultūras objekts, tad ir lietotājs – nomnieks –, kuram tiek piešķirti līdzekļi un tādā veidā ēkas uzturēšana tiek finansēta. Cits jautājums, ja tā ir tukša ēka, ja valstij par to nav intereses, tad tā tiek atsavināta un privātais īpašnieks vai pašvaldība to attīsta.
R. Jansons: – Manuprāt, nevaram gaidīt, kamēr likums Saeimā izies cauri visam likumdošanas procesam, jo tas nebūs līdz 1. martam, labi ja līdz pavasara sesijas beigām. Ja koalīcijai un Saeimai kopumā ir skaidrs, ka šāds likums ir pieņemams un tam ir nepieciešamais atbalsts, tad attiecībā uz daļu, kur ir runa par neatliekamajiem darbiem, varētu būt atsevišķs Ministru kabineta lēmums. Ar to tiktu piešķirts finansējums “VNĪ”, lai tiktu veikti neatliekamie darbi, lai muzejs šajā ēkā eksistētu. Tālāk, kad likums jau ir pieņemts, pārējais finansējums tiek paredzēts, piemēram, ēkas pārējās daļas iekonservēšanai, un tad jau budžetā tam tiek virzīta nauda. Neatliekamie darbi, manuprāt, būtu padarāmi agrāk.
A. Vārna: – Es arī tā biju domājis. Vienīgi tad mums ar steigu ir jārīkojas. Mēs esam gatavi iesaistīties un sadaļu, kas attiecas uz tehnisko un finansiālo pusi, pielikt klāt.
– Vai Vības kundzei šis raisa cerību, ka jautājums atrisināsies?
S. Vība: – Jā, es domāju gan, ka tas rada cerību, jo redzam jau soļus uz priekšu. Arī ļoti ceru, ka likuma iecere dod pamatu, lai 1. marta termiņu varētu atlikt, jo notiek darbības gan valdības, gan muzeja līmenī. Mēs arī kārtojam juridisko procesu telpas lietojuma veida maiņai un varbūt vēl kādas tehniskas lietas. Šis 1. marts bija no muzeja viedokļa galvenais jautājums, jo loģiski, ka līdz šim datumam nevaram paspēt neko izdarīt. Ceru, ka varēsim šogad turpināt darbu.
– Vai taisnība, ka 1. marts kā datums, kad, iespējams, būtu jāpārtrauc Stūra mājas ekspluatācija, tagad ir pārcelts?
A. Vārna: – Tas ir jautājums Būvniecības valsts kontroles birojam, jo 1. marts ir termiņš, līdz kuram viņi gaida rīcību. Ņemot vērā situāciju, kurā esam, – likuma mums nav un naudas arī nav, bet, ja parādām, ka jautājumam ir virzība, ka top šie Ministru kabineta noteikumi, un nospraužami jauni termiņi, tad varam BVKB lūgt šā termiņa pagarinājumu.
– Jūs iepriekš jau esat to darījuši?
– Jā, bet mums atteica, jo nebija nekāda pamata to darīt.
Kā aprakt “Černobiļu”
– Stūra māja ir gadījums, kad svarīgi ir domāt ārpus ierastajiem rāmjiem. 2014. gadā tāds, piemēram, bija mākslinieka Kristapa Ģelža priekšlikums šo māju nokrāsot melnu. Šokējot noraut tai monstrozuma plīvuru. “Kultūrzīmju” diskusijā par šo tēmu viņš teica: “Mans formulējums par šīs mājas pagraba un pirmo stāvu ir – tā ir Černobiļa, un tā ir “jāaprok”. Metaforiski sakot, šī daļa būtu “jāaizlej ar betonu”. Taču tas nenozīmētu, ka mēs šo vēsturi aizmetam prom, varētu atrast risinājumu, kā šo artefaktu daļu varētu apskatīt, bet vizuāli no ārpuses tam jābūt kā aizvērtai lappusei, lai, skatoties uz šo ēku, mēs varētu domāt arī par kaut kādu nākotni. Tiklīdz tiktu izveidots šis “katafalks”, “radiācija” vairs nenāktu augšup un daudz vieglāk varētu risināt jautājumus ar mājas augšējo stāvu apdzīvošanu. Tur varētu izvietoties nevalstiskās organizācijas, arī privātais vai pat ražojošais bizness, kam tiktu noteikta kāda ar vēsturi saistīta tēma.” Vai šajā priekšlikumā nebūtu vērts ieklausīties?
S. Vība: – Manuprāt, tas, ko apsaimnieko, nomā un kur savu saturu un izstādi piedāvā Latvijas Okupācijas muzejs, ir autentiskā vieta, vide ar specifisko, valsts aizsargāto statusu. Tas, ka Stūra māja iepriekš bija iecerēta kā īres nams ar citām funkcijām, nevis represiju vieta, protams, būtu vērā ņemams, veicot remontu un plānojot pārējā nama tālāku lietošanu, tāpēc ideja jau arī tāda varētu būt, ka mēs rādām ēkas sākotnējo skatu, stāstām, kas tur ir bijis, muzeja stāstu, un faktiski tā dzīvo jaunu dzīvi. Un mēs visu laiku nenesam līdzi ēkas auru un nesakām, ka nezinām, kas tur nāks, kas tur būs. Manuprāt, mākslinieks tā arī bija domājis – vienas ēkas daļas saturu rādīt autentisku, toties otru jau piedāvāt citā funkcionalitātē, kvalitātē.
– “Kultūrzīmju” diskusijā 2014. gadā izskanēja arī, ka nomas maksai šajā namā vajadzētu būt nullei. Tagad gan skaidrs, ka tas paliks valsts īpašumā, un tad jau situācija ir nedaudz cita, tāda kā naudas pārcilāšana no kabatas kabatā.
R. Jansons: – Vispirms par aizvērto vēsturi. Šī doma man nav pieņemama. Jo, ja Krievijas karaspēks iebruktu Latvijā, tiktu atjaunota ne tikai Stūra māja, bet arī visas represijas ar spīdzināšanām, nošaušanām, tāpat kā tas notiek Ukrainā. Līdz ar to mēs šo lapu nevaram aizvērt, un sabiedrībai ir jāsaprot Krievijas noziedzīgā darbība pagātnē un tagadnē, kas veido vienu veselumu. Domāju, ka mākslinieks to ir vairāk domājis filozofiskā līmenī. Šobrīd jau tā māja līdzīgi tiek izmantota – ir LOM daļa un ir pārējā, kas vērsta uz nākotni. Bet ir vēl viena lieta, kas jāņem vērā, domājot par mājas pārbūvi – gan tas, ka tā ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis, kas uzliek zināmus nosacījumus, gan arī, ka ēkai ir piešķirts valsts nozīmes vēsturiska notikuma vietas statuss. Līdz ar to šī ēka arī būtu jāsaglabā maksimāli tuvāk vēsturiskajam autentiskumam, bet tas galīgi neliedz pārējā daļā, ko neapsaimnieko LOM, veikt darbības, kas vērstas uz nākotni. Tur ir arī muzejam iespēja paplašināt ekskursijas, piemēram, parādot, kā ar liftu veda ieslodzītos, vai arī ekskursijām izmantot vēl kādas ēkas daļas. Tas iespējams, ja būtu pieejams nepieciešamais finansējums, lai būtu pieejama arī pārējā ēkas daļa.
Par nomas maksu – tā jau ir daudz plašāka diskusija, ne “VNĪ” to nosaka. Jautājums, cik vispār ir normāli, ka budžetā valsts iestāde valsts iestādei maksā nomas naudu. Sākumā tā tiek ieskaitīta, piemēram, Kultūras ministrijas budžetā, pēc tam tiek pārskaitīta “VNĪ”. Un tad sākas runas par pārfinansēto kultūru, nepievēršot uzmanību tam, ka daudz no šīs naudas tiek atdots valstij atpakaļ nomas naudas veidā.
– Janvāra beigās Stūra mājai tika izsists logs, un tas nav pirmais šāds gadījums. Kādi drošības risinājumi tiek piemēroti šim namam?
S. Vība: – Jā, tas nebija pirmais gadījums, un ir bijuši arī fiziski uzbrukumi. Ir bijuši apmeklētāji, kuri saturiski izsaka savu viedokli par mūsu ekspozīciju un vēstures stāstu. Esam vērsušies pie “VNĪ” ar lūgumu – ja turpinām lietot ēku, tad fasādes daļā jāuzstāda videonovērošanas kameras. Ir jāņem vērā, ka gan Stūra māja, gan ēka Strēlnieku laukumā ir īpašs objekts. Arī tajā ir bijuši incidenti, ir norauts Ukrainas karogs. Mēs ar to rēķināmies, un mums par drošības jautājumiem ar “VNĪ” ir laba sadarbība.
A. Vārna: – Diemžēl šādi huligāniski akti notiek – mums ir liels ēku daudzums – ar zināmu regularitāti. Mēs noteikti iesaistīsimies.
– Kādu atdevi šī ēka ar tajā apskatāmajām ekspozīcijām raisa apmeklētājos? Iepriekš no Stūra mājas gidiem izskanēja, ka diemžēl ļoti maz nākuši politiķi. Cik aktīvi skolas nāk uz Stūra māju?
S. Vība: – 2022. gadā Stūra mājā vien bija 39 318 apmeklētāji, ņemot vērā, ka gada sākumā vēl bija kovida ierobežojumi. Domāju, ka tagad pilnā apjomā, ja mēs tajā strādāsim, apmeklētāju būs vairāk. Esam privāts muzejs un daļā ekspozīcijas izstādi piedāvājam bez maksas, tūre čekas pagrabos ar gidu ir par maksu, bet faktiski visi šie 39 318 apmeklētāji ir redzējuši izstādi bez maksas un dzirdējuši mūsu stāstu. Tas ir ļoti liels apjoms, un ir arī ļoti liela interese. Protams, procentuāli lielākais apmeklētāju daudzums ir tūristi, darbojamies arī programmā “Latvijas skolas soma”, un ir liela interese no skolām. Šogad gatavojam piedāvājumu arī digitālam Stūra mājas apmeklējumam. Lielu diskusiju vai daudz tādu apmeklētāju, kam ir cits vēsturiskais redzējums vai kas dzīvo citos informatīvajos laukos un nav vēl sapratuši, ka notiek Krievijas iebrukums Ukrainā, ir maz. Protams, paretam kāds ienāk, bet pamatā tādu incidentu šobrīd nav daudz. Mums ir arī stāstījums ukraiņu valodā – gide ir vēsturniece no Ukrainas. Ir liela interese, un, manuprāt, piedāvājums ir tiešām nepieciešams. 5. martā Stūra mājā mūsu ekspozīcijā ceram atzīmēt arhitekta Aleksandra Vanaga 150. dzimšanas dienu.
FAKTI
Stūra mājas mūsdienu hronoloģija
Pilnvērtīgai Stūra mājas ekspluatācijai un kultūrvēsturisko vērtību saglabāšanai nepieciešami vismaz 14 miljoni eiro; īstermiņa darbiem – 700 000 eiro.
Patlaban gandrīz 92% vēsturiskās ēkas platību ir neizmantoti. 690 kvadrātmetrus pagrabstāvā un pirmajā stāvā aizņem LOM ekspozīcija par čekas vēsturi Latvijā, bet pārējā 8500 kvadrātmetru plašā ēkas daļa ilgstoši stāv tukša.
2021. gadā “VNĪ” valsts iestāžu aptauju veica atkārtoti, taču neviena iestāde nav sniegusi priekšlikumus, kā šo īpašumu izmantot valsts funkciju nodrošināšanai.
Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde 2020. gadā ēkai piešķīra vēsturiska notikuma vietas statusu.
Tā paša gada nogalē “VNĪ” saņēma no nozares ministrijas iebildumus par nama izsoles rīkošanu, tādēļ tika pieņemts lēmums ēkas pārdošanu pārtraukt.
Īpašuma uzturēšana, izdevumi kārtējiem remonta darbiem un kapitālieguldījumi kopš 2014. gada pārsniedz 550 000 eiro.
2021. gadā “VNĪ” zaudējumi tikai par īpašuma uzturēšanu sasniedza 69 600 eiro, savukārt 2022. gadā – aptuveni 54 000 eiro.
Avots: LETA
