Vai, strādājot attālināti, darba devējam obligāti jākompensē darbinieka izmaksas par darbam nepieciešamo aprīkojumu?
0
Covid-19 laiks mums ātri iemācīja, kas ir attālinātais darbs. Nu tas ir beidzies, daudzi atgriezušies birojos, bet ir arī tādi, kuri sapratuši, ka tieši attālinātais darbs ir domāts viņiem. Tam, protams, ir gan savi plusi, gan mīnusi, bet šoreiz ne par tiem.
Saņēmām lasītājas Annas vēstuli, kurai radies jautājums par šo tēmu: “Strādāju no mājām darbā, kas man ļoti patīk. Darbs ir pie datora. Uz vietas uzņēmumā neesmu nemaz. Dators man ir savs, par internetu, elektrību utt. maksāju pati. Kaut kur gan atceros lasījusi, ka attālinātajā darbā darba devējam šīs izmaksas ir jākompensē. Sakiet, vai tas ir obligāts nosacījums? Vai tomēr brīva darba devēja izvēle?”
Lai noskaidrotu, kā īsti šādos gadījumos ir, lūdzām skaidrojumu Dacei Stivriņai, Valsts darba inspekcijas Klientu atbalsta nodaļas vadītājai. Viņa norāda – kā klātienes, tā attālināta darba gadījumā ievērojams pamatprincips, ka darba devējs ir atbildīgs par darbam nepieciešamā aprīkojuma nodrošināšanu, uzstādīšanu un uzturēšanu, ja vien darbinieks neizmanto savu aprīkojumu.
“Praksē ir secināts, ka, attālināti strādājot, darbiniekam var rasties izdevumi par interneta ierīkošanu un abonēšu, papildus elektrības izdevumi, sakaru u.c. izdevumi, tāpēc, lai regulētu šādu papildus izdevumu, kas saistīti ar attālināto darbu, segšanas kārtību, ar grozījumiem, kas stājās spēkā 01.08.2021., Darba likuma 76. pants tika papildināts ar ceturto daļu. Minētajā normā noteikts, ka darbinieka izdevumus, kas saistīti ar attālinātā darba veikšanu, sedz darba devējs, ja darba līgumā vai darba koplīgumā, kas noslēgts ar darbinieku arodbiedrību, nav noteikts citādi un ar šādu darba koplīgumu netiek samazināts darbinieku kopējais aizsardzības līmenis.
Tādējādi gadījumā, ja darbinieks un darba devējs vienojas par attālinātā darba veikšanu, darbinieka izdevumus, kas saistīti ar attālinātā darba veikšanu, pēc vispārīgā principa sedz darba devējs, ja vien individuālajā darba līgumā vai darba koplīgumā, kas noslēgts ar darbinieku arodbiedrību, nav noteikts citādi un ar šādu darba koplīgumu netiek samazināts darbinieku kopējais aizsardzības līmenis.
Vienlaikus vēršama uzmanība, ka darba devējam ir pienākums atlīdzināt tikai tos izdevumus, kas ir objektīvi pamatoti un radušies saistībā ar attālinātā darba veikšanu. Valsts darba inspekcijas ieskatā nav pietiekami, ja darbinieks vēršas pie darba devēja ar vispārīgu pieprasījumu segt attālinātā darba izdevumus, vienlaicīgi nepamatojot (nenorādot), kādi konkrēti izdevumi tieši attālinātā darba veikšanā ir radušies un tādejādi arī attiecībā uz kuriem ir radies darba devēja pienākums to segšanā.
Darba devējs un darbinieks var vienoties, ka darbinieks no darba vietas uz attālinātā darba veikšanas vietu pārvieto materiālās vērtības – darba inventāru, kas nepieciešams darba pienākumu veikšanai attālināti, piemēram, datoru, biroja krēslu u.tml. Tajā pat laikā Darba likuma 76. pants paredz iespēju vienoties, ka darbinieks darba vajadzībām izmantos savu darba aprīkojumu un darba devējs atlīdzinās darbinieka izdevumus, kuri darbiniekam radušies sakarā ar viņam piederoša darba aprīkojuma nolietošanos (amortizāciju).”
Vēlies uzdot savu jautājumu kādam no ekspertiem? Droši sūti to šeit:
