Vai starp Ukrainu un Krieviju vispār iespējams panākt mieru? Atbild grāmatas “Kā beidzas kari” autors 5
Pēc Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās sākās miera sarunas starp Krieviju un Ukrainu. Rijādā jau ir notikušas divas delegāciju tikšanās, taču tās nav devušas rezultātus uguns pārtraukšanā. Ziņu portālā “Meduza” publicēta intervija ar politikas zinātņu doktoru un grāmatas “Kā beidzas kari” autoru Denu Raiteru no Emorijas universitātes, lai noskaidrotu, kādi ir galvenie nosacījumi kara izbeigšanai.
Par spīti kara brutalitātei, viens no centrālajiem aspektiem ir tirgošanās. Līdzīgi kā sarunās starp arodbiedrību un darba devēju, karš beidzas, kad abas puses var vienoties par minimālajiem pieņemamajiem nosacījumiem. Pirmais faktors — informācija. Ja abas puses ir pārliecinātas par savu militāro pārsvaru, vienošanās nav iespējama. Krievija cer, ka Rietumi atteiksies no Ukrainas atbalsta. Ukraina cer, ka Krieviju novājinās ekonomiskās un militārās problēmas.
Otrais faktors — uzticēšanās. Pat ja panākta vienošanās, kā nodrošināt, ka otra puse to ievēros? Starp valstīm nav tiesas, kas uzraudzītu līguma izpildi. Vēsture jau ir rādījusi — 1994. gada Budapeštas memorands netraucēja Krievijai anektēt Krimu un uzsākt pilna mēroga iebrukumu.
Ko pieprasa katra puse?
Krievija vēlas:
- saglabāt okupētās teritorijas;
- liegt Ukrainas pievienošanos NATO;
- ierobežot militāro atbalstu Ukrainai nākotnē.
Ukraina vēlas:
- atgūt visu okupēto teritoriju;
- saglabāt Rietumu militāro atbalstu;
Šobrīd abas puses ir krasā pretstatā.
Kas var mainīt situāciju?
D. Raiters norāda, ka miera iespēja parādīsies, ja viena no pusēm piedzīvos nopietnus zaudējumus frontē. Piemēram, Krievija, var saskarties ar bruņojuma izsīkumu līdz 2026. gada sākumam. Ukrainai kritisks brīdis var būt tad, ja ASV pārtrauks sniegt militāro atbalstu, bet situāciju var glābt pastiprināts Eiropas atbalsts.
Uz jautāujumu, vai ar ar Krieviju vispār var vienoties, viņš atbild skeptiski. Viņaprāt, Krievija piedalās sarunās formāli, lai radītu iespaidu par miera meklēšanu. Viņš salīdzina situāciju ar 1938. gada Minhenes vienošanos, kad Hitlers apsolīja vairs neiebrukt citās valstīs apmaiņā pret Sudetu apgabalu. Gadu vēlāk notika Čehoslovākijas okupācija.
Kā panākt uzticēšanos?
Viņaprāt, būtu jāizvieto Ukrainā ne-NATO miera uzturētāji, jārada ekonomiski neizdevīga situācija Krievijai atkārtotai agresijai. Ideāli, pēc viņa teiktā, būtu, ja Krievija kļūtu par demokrātisku valsti, taču tas esot maz ticams scenārijs.
Diemžēl starptautiskās attiecības bieži strādā pēc principa: stiprais uzspiež, vājais piekāpjas. Piemērs — PSRS iebrukums Somijā 1939. gadā. Lai gan Somija turējās, beigās daļa no tās teritorijas tika anektēta.
Raiters uzskata, ka bez pamatīga spiediena no Rietumu puses vai vienas vai otras puses sabrukuma miers nav iespējams tuvākajā nākotnē. Pat ja vienošanās notiks, tās ievērošana būs īsts pārbaudījums.
