Vai Staļins tiešām beigts? 0
Sakarā ar to, ka pirms 60 gadiem miris Josifs (Soso) Džugašvili (šaurā lokā – Koba), Krievijas televīzijas kanālā NTV tika demonstrēta dokumentāla filma “Staļins ar mums” sešās sērijās. Skatoties šo filmu, rodas šaubas: vai Staļins tiešām beigts?
Pazīstamais vēsturnieks, sociologs un publicists, Krievijas PEN centra loceklis, pārliecinātais demokrāts Boriss Sokolovs, portālā www.grani.ru raksturodams šo filmu, secina, ka tās darinātāju nolūks bijis atvieglot pašreizējam Krievijas režīmam radīt kaut kādu jaunu “īso kursu” – vienotu vēstures mācību grāmatu skolām. Filmā likts saprast, ka nabaga Staļins visu gribējis “izdarīt, cik iespējams labāk”, bet viņam bijusi jāpārvar partijas “aparatčiku” pretestība. Filmas režisors Vladimirs Černišovs liek skatītājam gūt iespaidu, ka Staļins pārvarējis “haosu” un partijas frakciju ķildas, lai spētu atjaunot dižo impēriju. Tiek atzīts, ka Staļina upuru skaits sasniedz 10 miljonus (5% no iedzīvotāju kopskaita), bet tā nu bijusi samērīga cena, veidojot superdižvalsti. Sak, cars Pēteris Lielais upurējis impērijas izveidei procentuāli līdzīgu cilvēku skaitu.
Par visu to labo, kas bijis Padomju Savienībā, mums jāpateicas Staļinam – tāds ir secinājums, ko cenšas iedvest Černišovs. Un Boriss Sokolovs zibenīgi attrauc: atombumba, piemēram, ir amerikāņu bumbas kopija, par ko gādājusi padomju izspiedze…
Pretstatā Borisam Sokolovam šo filmu atzinīgi vērtē satīriķis un dramaturgs, 1948. gadā Jūrmalā dzimušais Mihails Zadornovs, kurš bieži ciemojas Rīgā. Viņš pats atzinis: “Esmu staļinists.” Savā blogā, kas veltīts filmai, viņš raksta, ka Staļins bija labs organizators, daudz lasīja, daudz rakstīja, tostarp dzejoļus. Trockis – nelietis, viņa tēvs strādājis kādā no Rotšildu (!) korporācijām. Trockis, Zinovjevs, Kameņevs – “internacionāle”, kas sastāvēja no vienas nācijas, bet gruzīns Staļins bijis krieviskāks par jebkuriem krieviem. Staļins mīlējis literatūru un teātri, cik krāšņs ir viņa laikā būvētais Maskavas metropolitēns un tā tālāk. Savā interneta dienasgrāmatā Zadornovs raksta: “Domāju, ka šo filmu Latvijā neļaus parādīt. Latvijā vietējie varas orgāni uzskata, ka Staļins bijis vēl lielāks nezvērs kā Hitlers.”
Visām sešām filmas sērijām pretim liekamas trīs atslepenotas lapas no arhīviem, kas tika atvērti Jeļcina laikā. Sakarā ar minētā notikuma 60. gadskārtu tos publicējis Maskavas demokrātiskais žurnāls “The New Times / Novoje vremja”.
Lapa datēta ar 1938. gada jūliju. Teksts: “Maskava – centrs. Personu saraksts, kas tiesājamas PSR Savienības Augstākās tiesas Kara kolēģijai.” Un rezolūcija – ar sarkanu zīmuli: “Za rasstrel vseh 138 čelovek. J. Staļins” (visus 138 nošaut). Zemāk parakstījies V. Molotovs – ar zaļu zīmuli. Šī lapa vien atsver visas sešas Černišova filmas sērijas.
Un te cita lapa, datēta ar 1937. gada 21. oktobri. “Maskava – centrs, Maskavas apgabals, Valsts drošības galvenās pārvaldes Maskavas mezgla ceļu transporta nodaļa. Personu saraksts” – tālāk kā iepriekš citētajā lapā. Akceptējuši ar melnu zīmuli – Staļins, Molotovs, Vorošilovs, Mikojans. Un klāt nākamajā lapā pats saraksts (“Maskava. Centrs”). Ar norādi – “1. kategorija”, t. i., nāves sods. Pēc alfabēta – pirmie 27 vārdi. Ebreji, krievi, latvieši: Aronsons Aleksandrs Jakova dēls. Borovojs Vasilijs Grigorija dēls. Valins-Gailis Augusts Jura dēls. Gurevičs Moisejs Grigorija dēls. Dogadovs Aleksandrs Ivana dēls. Drēzens Ernests Kārļa dēls…
Nošaujamo saraksts. Staļina zīmulis. Vairs nekas nav jāzina. Ar to pilnīgi pietiek.
