Jānis Lipskis Ķegumā: “Jāņa Jermacāna Staburaga “izcelšanas” ideja ir ļoti interesanta, un, protams, es to atbalstu. Atceros 1958. gadu, kad pēc Celtniecības tehnikuma absolvēšanas visi audzēkņi kopā vēl pēdējo reizi aizbraucām ekskursijā uz Staburagu, Oliņkalnu, Koknesi.

Lasītākie

Kokteilis

15 lietas, no kurām jāatbrīvojas līdz Jaunajam gadam

Krievijas militārajās bāzēs pie robežām ar Baltijas valstīm un Poliju notiek aktīva rosība. Ko satelītattēlos pamanījuši igauņi?

“Trieciens sabojāja radaru…” Krievija publiski atzīst, ka Ukraina ar ATACMS raķetēm trāpījusi gaisa spēku bāzei Kurskas apgabalā

Lasīt citas ziņas

Devāmies turp mūsu grupas lieliskā audzinātāja Artūra Spīguļa un viņa sievas Lidijas vadībā. Abi pasniedzēji bija īsti Latvijas patrioti. Stāstīja mums par latviešu tautas tradīcijām un vēsturi, turklāt daudz plašāk, nekā to prasīja skolas programma. Man toreiz bija apmēram 19 gadi, biju aizrāvies ar fotografēšanu un šo braucienu, arī Staburagu, esmu iemūžināju bildēs. Īsti neatceros, bet šķiet, runas par šīs svētvietas applūdināšanu bija tikko sākušās. Kāds domā, ka 17 miljoni latu betona dambja būvei ir pārāk liela summa. Bet tas tik un tā ir krietni mazāk nekā Rīgas Dienvidu tilts, kuru ne bez pamata dēvē par Zelta tiltu – tik daudz miljonu tur izšķērdēts.”

Ārija Kalniņa Ogrē: “Izlasot rakstu par Staburaga atsegšanu apskatei, pārņem divējādas izjūtas. No vienas puses, jā, vajadzētu Staburagu izcelt atkal dienas gaismā, bet, no otras puses, ja reiz nogremdēts, lai tur arī paliek. Būtu nepieciešama visas tautas diskusija par to, kā labāk rīkoties. Taču svētvietai tur jābūt. Ar visu nepieciešamo informāciju, kā dzima doma par HES būvi, par apkārtnes applūdināšanu, par to, kā Daugava postīta visus okupācijas gadus un turpinās vēl joprojām. Okupācijas vara ar tās pakalpiņiem gribēja, lai mēs aizmirstam šo tautas svētvietu. Bet postītājiem tas neizdevās! Ja tiešām īstenotos Jāņa Jermacāna ideja, tas būtu tikai apsveicami.”

TESTS. Cik vīru tev liktenis sarūpējis?

Premjere Siliņa: “Mēs nevaram šobrīd pateikt, ka “Rail Baltica” brāzīsies caur Rīgu”

Veselam

Vai ir kas slēpjams? Latvijas Ārstu biedrība neizpaudīs, kāds ir lēmums par Medņa sertifikācijas statusu

Rita Kripa Carnikavā: “Pievienojos tiem, kuri atbalsta domu par Staburaga izcelšanu no Daugavas dzelmes. Bet kāda iespēja šo ideju īstenot, ja visu dienu no agra rīta līdz pusnaktij to vien visur dzird – nav naudas, nav naudas! Bet tieši tāda summa – 17 miljoni – pazuda Stradiņa slimnīcas nodaļas celtniecības laikā un vainīgo tā arī nav. Staburaga apkārtnē ir mana kādreizējā dzimtā puse. Piecdesmito gadu beigās, dodoties apciemot radus, apskatījām arī mūžam raudošo klinti. Ģimenes albumā saglabājušās vairākas fotogrāfijas ar Staburagu. Tā ir mūsu svētvieta, tautas mantojums ar lielu kultūrvēsturisku nozīmi. Diemžēl jaunā paaudze par to tikpat kā neko nezina.”

Ilmārs Knaģis Rīgā: “Esmu no tās paaudzes, kas Staburagu redzējis savām acīm vēl kā mazs puika. Skolas gados turp regulāri devāmies pārgājienos, iepazinām arī Liepavotu, Vīgantes parku, Kokneses pilsdrupas. Pēdējo reizi Staburagu apmeklējām īsi pirms tā applūdināšanas. Toreiz gan tautā klejoja runas, ka klints pamatus nostiprinās, lai straume to nenolauž, bet šķiet, nekas tāds tomēr nenotika. Staburags un tā apkārtne bija ļoti skaista un katram latvietim nozīmīga. Bet vai šodien tas jāatjauno? Manuprāt, tomēr ne, jo tie būtu pārāk lieli kapitālieguldījumi, kas vēl vairāk vajadzīgi daudzām citām lietām. Turklāt ar betona dambi apjoztā klints būs mākslīgs, nevis dabisks veidojums, kas ļoti maz atgādinās pagājušos laikus. Labāk saglābsim citus objektus, kas arī iet bojā, bet vēl ir noturami. Ne visu var atjaunot, tas ir jāsaprot. Par Staburagu runājot, nevar idejas vērtēt tikai ar emocijām, tās jāvērtē arī ar prātu.”