Vai smieties ir piedienīgi? Armands Kalniņš vērtē komēdiju iestudējumus Latvijas teātros 0
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Apņemoties sagatavot rakstu par komēdijām, nevarēju iedomāties, ka to rakstīšu kara apstākļos. Vai patlaban drīkst rakstīt par smieklīgo? Tomēr redzams, ka Ukrainas aizstāvji samērā daudz joko, humors ietver gan raupjo, gan smalko. Tātad ir svarīgi: par ko smejamies?
Ja kāds saka, ka skatīsies komēdiju, visticamāk, domāsim, ka viņš izklaidēsies, atpūtīsies, iespējams, atsauksim atmiņā kādu amerikāņu fizioloģiska rakstura joku filmu. Tikpat ticami, ka tā varētu būt situāciju, raksturu, romantiskā/liriskā, delartiskā, absurda, satīriskā, “melnā” komēdija, kriminālkomēdija vai traģikomēdija, farss, burleska, parodija utt. Strikti klasificēt mūsdienās šādas izrādes nebūs viegli, arī konkrētu darbu ielikt kādā noteiktā “stila kastītē” ir gandrīz neiespējami.
Ja reiz komēdijas aizstāve dieviete Talija (viņas vārdā pat nosaukts Hamburgas teātris “Thalia” (“Thalia Theater”)) ir viena no deviņām (tikai!) mūzām, tad tas ir nopietni uztverams. Viss, kas nav traģēdija, ir komēdija? Čehovs taču pamatoti uzskatīja, ka raksta komēdijas.
Šķiet, slavenākais teātris Francijā ir “Comédie-Française”, kuru gan nevajadzētu saistīt tikai ar izklaidējošu darbu iestudēšanu. Ja tiek pieminētas angļu komēdiju tradīcijas, varam iedomāties gan Viljama Šekspīra darbus, gan mūspusē piemirstā Džordža Bernarda Šova, gan elegantos Oskara Vailda darbus. Izpratne par to, kas ir/nav smieklīgs, laika gaitā ļoti mainās, nereti Moljēra, Goldoni, Kalderona un daudzu citu vecmeistaru komēdijas, ja tās neaktualizē, vairs nepriecē.
To gudri bija apzinājušies Nacionālā teātra iestudējuma “Sapnis vasaras naktī” (2021) inscenētāji – Elmārs Seņkovs un Matīss Budovskis –, ļoti veiksmīgi pārstrādājot amatnieku pašdarbnieku ainas, kuras līdzšinējos iestudējumos šķitušas visvājākās, bet nu – īpaši nozīmīgas. Man jaukākais šķiet ziemeļvalstu humors, kurš pat traģiskās vai dramatiskās situācijās rada cerību nojausmu.
Kas notiek Latvijā komēdiju frontē? Visu vienā rakstā nav iespējams apkopot, pieminēšu tikai dažus akcentus. Daudzas komēdijas ir iestudētas Dailes teātrī, tomēr iestudējumu kvalitāte tikusi kritizēta, lai gan populārākas nereti ir bijušas tās, kas uzskatītas par vājākām. Jādomā, ka gribas izklaidi, bet skatītais nav gandarījis? Pēc teatrālā negadījuma, iestudējot Reja Kūnija “Neiespējamo misiju” (2019), kas satricināja Dailes teātri, šķita, ka komēdijas ir uz ilgu laiku “norakstītas zaudējumos”.
Bet nezāles neiznīkst. Turpmāk tapa ne vien asā “izrāde, kas domāta puikām” – “Testosterons” (2020) –, bet arī tiešs mēģinājums pārcelt, “neko nemainot”, Londonas teātra projektu “Izrāde, kas saiet sviestā” (2022). Zīmīgi, ka šis multiplicētais britu projekts zināmā mērā sasaucas ar Nacionālā teātra “Sapni vasaras naktī”: dažkārt ne mākslas kvalitāte ir tik būtiska, svarīgāk ir spēt uzrunāt/izklaidēt skatītāju.
Interesanta ir Jaunā Rīgas teātra komēdiju pieredze. Tajā ir ļoti saistoši iestudētas “parastās” komēdijas, piemēram, Gogoļa “Revidents” (2002). Biežāk gan šī teātra iestudējumi sākas un turpinās kā komēdijas (Alvja Hermaņa “Latviešu stāstu” cikls (2004), “Latviešu mīlestība” (2006), “Dieviņš pillā (2018), Gata Šmita “Pirmie aplausi” (2013) un daudzas citas), bet vēlāk pāraug nozīmīgus vispārinājumus rosinošās drāmās, lai gan, kā novērots, ne visi skatītāji spēj pārslēgties uz citām noskaņām un turpina smieties arī tad, kad “viss ir dramatiski/nopietni”. JRT tapusi arī negaidīti aktuālā “Desmit iemeslu apciemot Kauci”, asprātīgi rādot to, kas notiek, ja “purva izgarojumi” (naids) nomāc dvēseli. Patlaban gandrīz katrā teātrī ir kāda komiska izrāde.
Ir kāds izrāžu paveids – stāvizrādes (sauktas arī par stendapiem), ļoti populāras, bet retāk analizētas (vai tāpēc, ka “zemais žanrs”?). Sākotnēji biju visai skeptiski noskaņots pret šo izklaides virzienu, jo pirmā pieredze kā skatītājam nebija rosinoša (īpaši, ja lielu līksmību skatītājos un pašā stāvrunātājā radīja rupjības). Pamazām mans viedoklis mainījās, jo izrādes kļuva dziļākas, vēstījumi – skaidrāki.
Jura Rijnieka vadītais “Pannas teātris” tām pievērsies bieži, veidojot monoizrādes “Tētis”, “Tāda es esmu”, “Līgavainis”, “Jaunais tētis”, “Bruņota un bīstama”, “Mačo”, “Sieviete kā konfekte” un citas. Nevarēja nepamanīt, ka uz šīm izrādēm skatītāji nāca kā uz svētkiem: pacilāti, prieku alkstoši (“pamatīgi izsmiesimies!”). Nereti uz izrādēm ieradās darba biedri vai draugu kopas (visticamāk, gandrīz nevienu no tajās sastaptajiem skatītājiem nebiju sastapis citu teātru izrādēs).
Nevarēju nenovērtēt šo izrāžu aktieru – Aināra Ančevska, Zanes Daudziņas, Laura Dzelzīša – sekmīgās pūles radīt tēlus, kuri dzīvo tepat blakus – dāmas un puiši no blakusmājas, nereti – aplamnieki, kuri atklāti un asprātīgi runā par to, ko citi mēdz noklusēt. Būtisks pavērsiens šī teātra darbībā veidojās tad, kad tas sāka iestudēt darbus, kuros iesaistīts plašāks ansamblis: Rūdolfa Blaumaņa “No saldenās pudeles”, Artūra Dīča lugas “Viņi melo labāk” un “Garāža”. Dīcim piemīt lieliska spēja savērpt intrigu tā, ka tā nav viegli uzminama, šķiet neticama, bet tomēr loģiska.
Radīt smieklus ir grūtāk nekā saraudināt, jo uztvere – kas ir/nav smieklīgs – ievērojami atšķiras. Sarežģītāk mēdz būt tādu smieklu provocēšana, kuri rada sasaisti ar skatītāja dzīvi un kas liek pārdomāt savas izvēles un rīcības. Iestudējumā “Garāža” ir ne vien meistarīgi savērpts sižets, kur vienam trakam notikumam seko cits, bet tajā ir arī kas līdzīgs stāstījuma dekonstrukcijai, kas pat banālāku notikumu pavērsienu padara savdabīgāku. Ainārs Ančevskis un Ivars Kļavinskis abus izrādes raksturus veido kā daudznozīmīgus tēlus.
Ne viss, kas šķitis slikts/labs, tāds patiešām ir, to ir vērts laiku pa laikam atgādināt.
Komēdiju jomā sekmīgi darbojas vairāki spējīgi dramaturgi Rasa Bugavičute-Pēce (“Bļitka”), Justīne Kļava (neaizmirstamās “Dāmas” un godalgotais “Dvēseļu utenis”), Klāvs Mellis (viņš gan ir uzsvēris, ka tikai ievij sižetā kādu joku), Aiva Birbele.
Smieties ir dabiski, arī izrādēs, par to nav jākaunas. Nav gan jāsmejas tikai tāpēc, ja citi to dara, bet drīkst smieties arī “viens pats teātrī”. Domājams, ka komēdijas, joprojām izklaidējot, sniegs vērtīgas atziņas.
