Jautājuma vispārējā vēsture 6
Pagājušā gadsimta 70. gadu vidusdaļā pasaulei neviennozīmīgi vērtējamā IQ jeb tātad intelektuālā koeficienta izgudrotājs Hanss Jurgens Aizenks publicēja rakstu, kurā pierādīja, ka smēķēšana absolūti nav kaitīga veselībai un katrā ziņā neizraisa neglābjamu saslimšanu ar vēzi. Onkologi, kuri tieši tajā laikā uzskatīja, ka pierādīts esot gluži pretējais, vairs pat nevēlējās ar viņu sasveicināties, lai gan viņam piemita pietiekami liela autoritāte zinātnes aprindās.
Sastapies ar tik vētrainu reakciju, par kādu, patiesību sakot, allaž sapņo ikviens “ķecerīgas” publikācijas autors, un sajutis vispārējo sabiedrisko interesi par onkoloģiju, Aizenks tūlīt pat publicēja vēl vienu rakstu, kuru jau drīz pārtulkoja daudzās valodās un pārpublicēja pat tā dēvētie glancētie žurnāli. Viņš rakstīja: “Ar vēzi saslimst ne jau no smēķēšanas un ne no nelāga dzīves veida, bet runa ir pilnībā par kaut ko citu. Personības tips ar noslieci uz saslimšanu ar vēzi ir raksturojams galvenokārt ar nespēju paust emocijas, ar bezcerības, bezpalīdzības un depresijas sajūtām, kā arī pilnībā aplamu reakciju uz stresu. Personības tips ar noslieci uz sirds asinsvadu saslimšanu vairākumā gadījumu raksturojams kā ļauns, agresīvs un naidīgs.”
Pie šīs tēmas Aizenks atgriezās arī 90. gados, publicējot četrus gadus ilgu pētījumu rezultātus eksperimentā, kuru finansēja amerikāņu tabakas ražošanas karalis Reinoldss, kurš atbalstīja diskusijas par smēķēšanas un personības lomu savas slimības vēsturē. Un šie pētījumi jau pilnībā apstiprināja Aizenka iepriekš paustās hipotēzes.
Protams, tā dēvētās oficiālās zinātnes aprindas joprojām nepieņēma viņa secinājumus, vēl vairāk – centās viņu visos iespējamos veidos diskreditēt. Tad Aizenks piedāvāja veikt eksperimentu pašam ar sevi: “Es nezinu, kas ir traka apmātība, depresija vai bailes, lūk, un tad varēsim spriest par manām nosliecēm.” Viņu arī notestēja ar elektrodiem, izmantojot vismodernākās iekārtas, un konstatēja, ka viņš ir “mierīgs kā līķis”. Un arī tas, ka Aizenks nomira dabiskā nāvē 81 gada vecumā (1997. gada 4. septembrī) daudziem joprojām nešķita pietiekami pārliecinoši, lai gan ar to viņš visuzskatāmāk apliecināja savas hipotēzes par slimību cēloņiem pamatotību.
Godprātīgā pētnieku un mediķu daļa pauž, ka, visdrīzāk, šajā gadījumā ir runa par nepārtraukti baroties kāro ierēdņu “atjautību”, jo viņi grib saglabāt savas siltās vietiņas, lai gan gluži reāli nespēj nodrošināt mūsdienu medicīnas, kas pārvērsta parastā alkatīgas naudas izspiešanas mehānismā, spējas patiešām rūpēties par savas sabiedrības cilvēku veselību. Labi zināmi visi līdzīgie mūsdienu birokrātiju impērijas manipulatīvie mitoloģiskie apgalvojumi par sāls vai cukura, kafijas vai vīna, olīvu eļļas vai šokolādes un tamlīdzīgu lietu īpašo kaitīgumu. Turklāt periodiski šis “nāves grēku” saraksts ne tikai papildinās, bet arī mainās – pēkšņi kaut kas no iepriekš peltā izkrīt un pat pārvēršas visnotaļ slavināmā produktā. Viss liecina, ka tas atkarīgs no pasūtītāja piešķirtā granta apjoma “jaunākajiem zinātniskajiem pētījumiem”.
Katrā ziņā ir skaidri redzams, ka mūsdienu medicīna vairs nav spējīga rūpēties par visiem sabiedrības cilvēkiem – attaisnošanās ar visjaunākajām metodēm un dārgu aparatūru kaut kā tomēr neiztur kritiku. Kaut vai tāpēc, ka citās sabiedrībās, kur arī dzīvo, slimo un ārstējas cilvēki, to pašu paveic lētāk un kaut kā cilvēciskāk, un vispārējie rādītāji īpaši neatšķiras. Protams, ir skaidrs – tādas ideālas sabiedrības, kurās šis jautājums būtu noregulēts par labu visiem cilvēkiem, nekad nav bijis un, visdrīzāk, nekad arī nebūs. Bet runa tomēr ir par samērīgumu un godprātību.
