Desmitais mīts – vairāk par pašu smēķētāju cieš “pasīvais smēķētājs” 6
ASV Teksasas universitātes ķīmijas speciālisti vairāk nekā 15 gadus veica nevis vienkārši eksperimentus nolūkā labāk izprast to, cik kaitīga varētu būt tā dēvētā pasīvā smēķēšana, bet gan burtiski līdz vissīkākajam atomam sarēķināja to, kādu daudzumu tabakas dūmu tad īsti saņem nesmēķētāji, atrodoties līdzās smēķētājiem. Par pamatu šiem aprēķiniem ņēma šādu izejas situāciju: nepārtraukti smēķējošs cilvēks kopā ar nesmēķējošo sešus kvadrātmetrus lielā telpā. Lūk, un rezultāti atkal visnotaļ neiepriecinoši melīgajiem un represīvajiem smēķēšanas apkarotājiem. Proti – lai saņemtu to daudzumu vielu, kādu no vienas cigaretes saņem smēķētājs, pasīvajam nesmēķētājam tādā nemitīgi piesmēķētā telpā jāatrodas… ne mazāk par 100 stundām!
Tostarp pētnieki noskaidrojuši, ka tās pašas PVO joprojām izplatītie paziņojumi par smēķēšanas absolūto kaitīgumu balstīti vienīgajā puslīdz nopietni rīkotajā pētījumā saistībā tieši ar šo jautājumu, kas veikts… piedodiet, bet – 1928. gadā ASV, un arī tad, ziniet, visi novērojumi veikti tikai ar urāna raktuvēs nodarbinātajiem ieslodzītajiem amerikāņiem! Un galvenais statistiskais slēdziens bija visnotaļ savdabīgs – smēķējoši ieslodzītie raktuvēs nomirst agrāk nekā nesmēķējošie…
Un, ja jau aizskārām statistikas jomu, tad katrā ziņā jāmin to pašu amerikāņu pētnieku izplatītie dati, kas pauž, ka tajās ģimenēs, kurās pasīvais smēķētājs ir sieviete, viņas dzīves ilgums ir par diviem gadiem īsāks nekā tajās, kurās neviens nesmēķē. Toties Īrijā nezin kāpēc šie dati uzrāda gluži pretēju ainu – pasīvās smēķētājas dzīvo par trim gadiem ilgāk, un Japānā jau vispār – par sešiem gadiem ilgāk. Šajā gadījumā ir pilnībā skaidrs, ka saistībā ar tā dēvēto pasīvo smēķēšanu ne gluži viss ir tik viennozīmīgi un primitīvi, kā to, noklusējot virkni citu datu, pauž neiecietīgie smēķēšanas apkarotāji.
Savukārt bieži izmantotais arguments par to, ka, sak, man pēc uzturēšanās vienā telpā ar smēķētājiem nepatīk vēlāk smakojošais apģērbs, vairāk gan ir tikai gaumes jautājums. Man, piemēram, gluži neciešama šķiet daudzu parfīmu dvinga, nerunājot nemaz par neciešami smakojošo gaisu dažādās speciāli “piesmaržinātās” uzbāzīgajās ātro uzkodu ēstuvēs, un tamlīdzīgi. Ko nu?
