– Kādas pēdas padomju okupācijas laiks atstājis jūsu ģimenē? 12
– Mammas māsa tika deportēta 1941. gadā, bet mammas brālis bija leģionā un nosēdēja Noriļskā līdz 1955. gadam. Neteikšu, ka bieži domājam par šo bēdīgo pagātni. Noteikti par to daudz vairāk domāja manu vecāku paaudze. Viņu jaunība uzplauka neatkarīgā Latvijā, bet tad 1941. gadā viss pilnīgi mainījās, un viņiem bija smagi. Man bija divi gadi, kad izbraucām – mana ģimene no Latvijas izceļoja 1944. gadā, un es to visu neatceros. Atceros, kā dzīvojām Vācijā un 1949. gadā emigrējām uz Austrāliju, bet kā bērns es neuztraucos par tādām lietām. Man nebija grūti, un man nav, par ko sūdzēties, mums laimējās. Austrālija bija vieta, kur varēja vinnēt stipendijas, es ieguvu iespēju studēt Jeila universitātē. Vairākkārt esmu ciemojies Latvijā padomju laikā – pirmoreiz 1967. gadā, un man nav gājis secen šeit notiekošais. Nekad nebiju ticējis, ka Latvija atgūs neatkarību. Biju šeit 1988. gada demonstrāciju laikā. Tad šķita, ka varbūt tiks iegūta zināma kultūras autonomija, taču pārmaiņas, kas Latvijā notika, bija fantastiskas, un man ir milzīgs prieks par to.
– Situācijā, kad Krievija kļuvusi par bīstamu agresoru un pasaulē nonāk daudz tās izplatītas, melīgas informācijas, vai šis spriegums jūtams arī otrā zemes puslodē?
– Protams, latviešu diasporu Austrālijā ļoti satrauc šeit notiekošais, bet Austrālijā šobrīd ir cita dzīve, citi uzskati. Austrālieši daudz nedomā par to, ka Baltijas valstis vai arī Ukrainu apdraud Krievijas politika. Cilvēki vairāk domā par to, kas notiek mūsu pasaules galā, piemēram, par attiecībām ar Ķīnu, Indonēziju. Arī mūsu arhitektūras birojam ir plaša sadarbība ar Ķīnu.
– Jūsu projektēto būvju – izņemot viesnīcu “Bergs” un Neiburgu namu interjeru – Latvijā nav. Jūsu pieredze un profesionālās zināšanas, iespējams, būtu ieguvums…
– Visa mana dzīve un ģimene ir Austrālijā. No tāda milzīga attāluma ir grūti būt saistītam ar vietējiem arhitektūras procesiem. Mūsu birojs gan piedalījās Liepājas koncertzāles projektu konkursā. Mūsu versija bija pilnīgi citāda – bijām iecerējuši apšūt ēku ar terakotas plāksnēm, pilnīgi modernā veidā. Ēkai vajadzēja iederēties Liepājas vēsturiskajā vidē. Pašreizējā ēkā atkal tiek iemiesota šobrīd valdošā tendence – veidot ēku ar spēcīgu tēlu, mazāk uzmanību pievēršot videi.
