– Šogad Latvijas arhitektūras gada balvu neieguva kāda laikmetīga būve, bet atjaunošanas projekts, Imanta Lancmaņa 50 gadu darbs – Rundāles pils restaurācija. Vai tas, ka pie Zelta ananasa netika jauni projekti, nozīmē, ka mūsdienās Latvijā vērojams panīkums arhitektūras jomā? 12
– Manuprāt, mērīt visu ar vienu mērauklu, kā tas ir šīs balvas gadījumā, ir nepareizi. Ir gandrīz neiespējami salīdzināt Gaismas pili – celtni, kurā ieguldītas Latvijas valsts ambīcijas 25 gadu ilgumā –, ar paviljonu, kas vienu nakti strādāja Siguldā, vai arī ar vienu, atzīstu, ļoti skaistu universitātes ēku (Rēzeknes Augstskolas Inženieru fakultātes studiju korpuss. – A. K.), vai pat ar dzīvokli. Mums par iznākumu bija pamatīgas apspriedes, un Rundāles pils uzvarētāja godu ieguva drīzāk nevis par vislabāko arhitektūru, bet par Imanta Lancmaņa mūža darba rezultātu, kas, protams, ir fantastisks.
– Vairāk nekā divu gadu desmitu projekts – Gunāra Birkerta projektētās Nacionālās bibliotēkas grandiozā ēka – ir nacionālas nozīmes celtne, taču jūs balvas piešķiršanas ideju neatbalstījāt. Kāpēc?
– Nav noliedzams, ka Nacionālās bibliotēkas ēka ir fantastisks sasniegums valstiskā līmenī. Protams, visiem, kas apmeklē bibliotēku, būs vislabākie apstākļi lasīšanai, būs pieeja visai milzīgajai kolekcijai, un nav šaubu, ka Latvijas kultūras mantojums tiks vislabākajā veidā saglabāts, tomēr pašā celtnē ir arī kritiskas kļūdas. Pirmkārt, žūrija diezgan vienprātīgi uzskatīja, ka nav ņemts vērā viens no svarīgākajiem balvas kritērijiem – būt par paraugu šāda veida publisku celtņu būvniecībai. Nav noliedzams, ka Nacionālajai bibliotēkai piemīt ļoti spēcīgs vizuālais tēls, tomēr reizē tā ir celtne, kuru ir ļoti grūti uzturēt, un nerentabilitātei nevajadzētu kļūt par piemēru. Nenoliedzami, Gunārs Birkerts ir ievērojams latviešu izcelsmes arhitekts un bibliotēku speciālists, tomēr tāpat kā es strādā pilnīgi citā kontekstā – Amerikā, kur ir milzu līdzekļi, kur būvē milzu mērogā. Iespējams, 1989. gadā cilvēki dzīvoja ilūzijā, ka Latvija būs tikpat turīga kā Amerika. Otrkārt, bibliotēka ir uzskatāms “objektu arhitektūras” piemērs, kas diemžēl neiekļaujas apkārtējā ainavā un morfoloģijā. Laba arhitektūra nevar būt vientuļš kalns. Jā, projekts lieliski atbilda tā laika apstākļiem – zīmējums bija spēcīga metafora tikko atgūtajai Latvijas neatkarībai – Raiņa “stikla kalns”, pārtapis par Gaismas pili. Latvijas reklāmas brošūrās ēka izskatās brīnišķīgi, jo bildēta no augšas, taču dabā nekad tādu to neesmu redzējis. Nerūsējošā tērauda jumts izskatās netīrs. Arī no Salu tilta mēs redzam tikai pelēku kvadrātu. Rodas iespaids, ka celtnes mērķis ir bijis būt vienīgi impozantai. Trešā lieta ir ilgtspējīgums. Šobrīd ir situācija, kad informācijas tehnoloģijas ir mainījušas pasauli, informācija ir arvien vairāk pieejama elektroniski. Nesaku, ka bibliotēkas nav vajadzīgas, bet vai Latvijas apstākļiem nepieciešama tik milzīga celtne?
– Latviešu arhitektūras šodienas pazīme ir impozantuma komplekss? Ceļam ēkas, kuras dārgi uzturēt, koncertzāles, kuras grūti piepildīt?
– Varbūt tā ir. No otras puses, tā ir saprotama tieksme – gribēt, lai Latviju ievēro. Mums Austrālijā ir Sidnejas opera – zīmols, kas pilnībā pārveidoja to, kā cilvēki skatījās uz Austrāliju. Jāatzīst, tā izskatās brīnišķīgi, lai gan no funkcionālā viedokļa tur ir milzīgas problēmas. Tomēr tas bija tā vērts. Priecājos, ka Latvijā būvē koncertzāles, un rodas iespaids, ka to programma ir bagāta un publika uz to reaģē. Ļoti labs iespaids radās par Rēzeknes koncertzāli. Protams, Arhitektūras gada balvas kontekstā bija domstarpības, piemēram, par Vidzemes koncertzāli, un to, vai tās stikla tornis ar dzeltenajām žalūzijām ir labs veidojums un vai iederas ainavā. Tomēr māja ir pilna cilvēku, tajā darbojas mūzikas skola, uz skatuves norit mēģinājumi, un neko labāku nevar vēlēties.
