Ar drošību uz ūdens mums gan klājas krietni bēdīgāk. Mums nav nedz valsts politikas, nedz daudzmaz sakarīgu preventīvo un profilaktisko pasākumu, nedz arī kārtīgas izpratnes par to, kāpēc cilvēki slīkst. Statistiski noslīkušo skaita ziņā Latvija ir viena no līderēm visā Eiropas Savienībā un, šādi turpinot, mēs būsim nevis dziedošā tauta, bet slīkstošā tauta. Pērn Latvijas ūdenstilpnēs dzīvību zaudēja 191 iedzīvotājs! Tātad vairāk kā 10% gadījumu ārējais nāves cēlonis Latvijā bija tieši slīkšana un noslīkšana, tikmēr ceļu satiksmes negadījumu īpatsvars bija 13% apmērā (skat. 1.attēlu). Respektīvi, ārējo nāves cēloņu skaita ziņā Latvijā nav lielas skaitliskās atšķirības starp bojāgājušajiem uz ceļa un ūdenī. Attieksme gan ir atšķirīga. 1
2-300x194.jpg)
2014. gadā noslīkušo skaits ir patiesi šausminošs. Vai mēs piedzīvojām „baigo vasaru” globālās sasilšanas, meteoroloģisko klimaksu vai saules dieva pārprastās labvēlības ietekmē, kas Latvijas tautai dēvēja nepierasti karstu vasaru un teju divus simtus bojāgājušo? Nē! Patiesībā pērnā gada vasaras mēnešu gaisa vidējā temperatūra bija ievērojami zemāka nekā 2013. gadā (141 noslīkušais) un 2011. gadā (152 noslīkušie), kad vidējā gaisa temperatūra sasniedza 18% (skat. 2.attēlu).
Ne jau karstums ir pie vainas lielajam noslīkušo cilvēku skaitam mūsu valstī, un diez vai vienīgā problēma ir alkohols, kuru atpūtnieki mēdz iedzert, lai sasildītos aukstajās vasaras dienās. Jo slīkst ne tikai pieaugušie, bet arī bērni un jaunieši – pērn vecumā līdz 19 gadiem no ūdens dzelmes izvilka 18 jauniešus.
Šīs nelaimes pamatā ir sistemātiskas problēmas gan valsts politikā un izglītības sistēmā, gan sabiedrības domāšanā un uzvedībā. Ir skumji, ka, iesākoties peldsezonai, mēs runājam par publiski pieejamo peldvietu skaita pieaugumu, to ūdens kvalitāti, bet aizmirstam par drošības jautājumiem. Mēs aizmirstam, ka mums katram būtu jāprot peldēt un jāsaprot, ko nozīmē prasme peldēt. Mēs aizmirstam, ka mums būtu jāizprot ūdens dzelmes nāvējošais spēks un riski, izaicinot to. Galu galā – mēs aizmirstam, ka patiesībā katrā peldvietā būtu jābūt glābējam un ka katram atpūtniekam pie ūdens būtu jāprot un jāspēj sniegt palīdzība nelaimē nonākušajam, līdzīgi kā tas tiek noteikts Ceļu satiksmes noteikumos. Kā savulaik uzsvēra bijusī Veselības ministre I. Circene: „Tas, ka mūsu bērni nemāk peldēt, ir kauns izglītības sistēmai, bērnam ir jāprot peldēt, bērnam ir jāzina satiksmes noteikumi”.1
Var diskutēt par obligātās bērnu peldētapmācības programmas ieviešanas nepieciešamību un faktiskās realizācijas iespējām, vai to, kāpēc citās valstīs peldētprasme ir noteikta par obligātu un bez tām nav iespējams uzsākt mācības piektajā klasē (Zviedrijas piemērs), bet Latvijā tas nav nepieciešams, tomēr gribētos, lai mēs visi esam vienisprātis, ka bojāgājušo skaits uz ūdens ir valstiska mēroga problēma un ne mazāka par ceļu satiksmes drošību. Gribētos, lai mūsu valsts vīri saprot, ka valstī nepieciešami kaut vai preventīvi instrumenti sabiedriskā saprāta pamodināšanai. Gribētos, lai slīcēju glābšana nav tikai pašu slīcēju rokās. Vismaz vienreiz gadā – līdz ar peldsezonas atklāšanu.
Var jau teikt, ka ceļu satiksmes organizācijā pastāv daudz augstāki riski un tās atstāšana bez uzraudzības uzšautu debesīs ne vienu reiz vien vairāk autovadītāju, līdzbraucēju un gājēju. Protams. Bet ar tādu pašu pārliecību varam teikt, ka ikviena dzīvība, kuru mums izdodas nosargāt, ir zelta vērtē, neatkarīgi no tā vai esam spējuši likt apstāties orgānu donoram, kam vējš galvā svilpo, vai apreibušam fanātam zemūdens niršanā.
