Vai sistēma mainīsies, ja Zolitūdes traģēdijā iesaistītie saņems bargu sodu? 1
Autore – Dace Baltruma, ilggadēja nekustamā īpašuma vērtētāja
Jo tālāk risinās Zolitūdes traģēdijas lieta, jo vairāk jādomā par sabiedrību kopumā, par cēloņu un seku sakarību, par morāli un cilvēcību.
Jā – traģēdijas sekas ir bezgala daudz sāpju, kuras cilvēks no malas pat nespēj apjēgt. To neviens neapstrīd. Tā ir lietas viena puse.
Bet ir arī otra puse. Tajā ir arī cilvēki, kuri tagad sēž uz apsūdzēto sola. Tie ir cilvēki, kuri ne tikai nav vēlējušies šādu iznākumu, viņiem nav pat sapņos rādījies, ka kaut kas tāds varētu notikt.
Arī šajā pusē ir sāpes par notikušo. Arī šajā pusē daudzas dzīves ir apmetušas smagu kūleni.
Mēs it kā negribam domāt par to, ka patiesībā tā ir sistēma, kuras ietvaros notika traģēdija. Vieglāk ir atrast konkrētu noziedznieku, viņu sodīt un tad atviegloti nopūsties, ka taisnība ir uzvarējusi.
Vai sistēma mainīsies, ja traģēdijā iesaistītie saņems bargu sodu? Par to es šaubos. Viens gan ir skaidrs – sāpes tiks vairotas un dzīves tiks postītas. Un vēl jau ir jautājums, vai uz apsūdzēto sola sēž visi, kuriem no loģikas viedokļa tur būtu jāsēž. Arī par to es šaubos.
Jēdzienu „noziegums” un „sods” savstarpējās sakarības galvenajam pamatprincipam būtu jābūt taisnīgumam. Filmā „Puika” Jancis pērienu saņem kopā ar novēlējumu: ”Vairāk tā nedarīsi!”.
Tā tad arī ir soda būtība – lai vairāk tā nedarītu. Vai bargā soda prasītāji domā, ka pašreizējie apsūdzētie graus vēl kādu veikalu? Taču nē.
Cilvēkam Dievs ir devis sirdsapziņu. Un kopā ar to ir devis arī iespēju atšķirt labo no ļaunā. Sirdsapziņa cilvēkam ir paša regulējama saprāta balss un arī lielākais soģis, ja šī balss tiek ignorēta.
Bet sadzīvošana ar sirdsapziņu ir tikai un vienīgi cilvēka paša ziņā. Sirdsapziņas mokas dažkārt ir līdzīgas mūža ieslodzījumam, ko cilvēks piespriež pats sev.
Jebkura iejaukšanās no malas sirdsapziņu kropļo. Tiesas uzliktais sods var padarīt sirdsapziņu par lieku balastu. Cilvēkam vairs nav vajadzības sevi šaustīt, jo to jau ir izdarījuši citi.
Nereti tieši nesamērīgi bargs sods kļūst par sirdsapziņas slepkavu. Sirdsapziņa nomirst, tās vietā nāk aizvainojums, kas pārvēršas ļaunumā. „Vairāk tā nedarīsi!” jēdziens nedarbojas.
Sodam jābūt samērojamam ar cilvēka spēju to pieņemt un no tā mācīties. Godīgam cilvēkam varbūt pietiktu ar sirdsapziņas tiesu vien.
Ir tikai viena nelaime – nevienam nav mērauklas, kā mērīt sirdsapziņas piespriesto sodu. Un likumdošanā nav arī jēdziena „piedošana” skaidrojuma.
Ja cilvēkam par kādu nodarījumu tiesa piespriež cietumā pavadīt piecus gadus, bet cietušie brēc, ka tas ir pārāk mīksts sods, ka vajadzētu vismaz desmit gadus, tad nav vairs runa par sodu. Darbojas tikai atriebības alkas.
Bet tā jau ir pavisam cita dzīves sfēra. Atriebības prasītājs patiesībā aplaupa pats sevi, atņemot iespēju realizēt dzīvē vienu no pamatvērtībām – piedošanu, līdz ar to arī iespēju dzīvot tālāk bez naida. Kaut ko tādu kā Zolitūdes traģēdija neviens nav vēlējies. Tā ir noticis.
Nedrīkstēja notikt, bet notika! Tagad vienīgā iespēja ir mēģināt dzīvot tā, lai nekas tāds vairs neatkārtotos.
Tas ir abu pušu – gan cietušo, gan vainīgo uzdevums. Smagākais jautājums ir tikai tas, vai esam tam gatavi.
