Reāli stāsti 22
Bez auto būtu grūti!
– Braucu prātīgi, esmu likumpaklausīga. Nekur ļoti tālu nedodos, galvenokārt kursēju maršrutā Rīga–Jūrmala. Neizvairos braukt arī ziemā, kad plosās sniegputenis, tikai tad pārvietojos lēnāk. Nevaru apgalvot, ka esmu ļoti aizrautīga autovadītāja, bet sēdēt pie stūres man patīk. Turklāt automašīna ir nepieciešamība. Ja man nebūtu mašīnas, būtu grūti. Līdz stacijai no mūsu ģimenes mājas Dzintaros es kājām vairs nevaru aiziet, līdz veikaliem un poliklīnikai arī ne. Ar mašīnu visur varu ērti piebraukt, – stāsta Baiba. Pateicoties automašīnai, Baibai Indriksonei ir iespēja arī apmeklēt teātra izrādes. Biežāk viņa dodas uz Dailes un Nacionālo teātri, kur viņai ir caurlaide un garantēta vieta, kur novietot mašīnu. Varbūt aizietu arī uz kino, bet, ņemot vērā, ka rīkošanās ar autostāvvietu apmaksas automātiem sagādā grūtības, no šā nodoma nākas atteikties. Tas, kas jaunākiem cilvēkiem nesagādā nekādas problēmas, vēlākos gados vairs nav viegli izdarāms, atzīst aktrise.
Kamēr veselība turas, braukšu
Baldones novada iedzīvotājam Vladimiram Kudrjavcevam patlaban ir 83 gadi, bet B kategorijas autovadītāja apliecība jau kopš 1957. gada, tas ir, kopš 26 gadu vecuma. Tolaik viņš dzīvojis Liepājā, kur bijis nosūtīts strādāt pēc augstskolas beigšanas. Kopš 1949. gada Vladimiram ilgus gadus bijusi arī motocikla vadītāja apliecība.
Pie stūres Vladimirs aizvien jūtas droši, tikai pēdējos gados izvairās braukt tumsā. Nevis tāpēc, ka būtu problēmas ar redzi, viņam braucot nav jālieto pat brilles, bet gan tāpēc, ka tumsā vadīt auto tomēr ir sarežģītāk un pretim braucošie var apžilbināt.
Agrāk Vladimirs ar savu auto apceļojis Moldāviju, divas reizes bijis Krimā, trīs reizes Aizkarpatos. Pēdējos desmit gados no tik tāliem braucieniem atturas. Šobrīd abi ar sievu savā škodiņā bieži dodas uz Meža kapiem Rīgā, kur guldīti Vladimira vecāki un abu kopīgā meita. Katru ceturtdienu brauc uz Ķekavu iepirkties. Šad un tad mēro ceļu uz Jūrmalu ciemos pie dēla un viņa ģimenes. Mašīnu izmanto arī nokļūšanai pie ārstiem Jūrmalā, pie zobārsta Rīgā un citās darīšanās. Vladimira sieva Ruta teic: – Vīrs mani šajā ziņā ir izlutinājis. Reizēm iedomājos, kā būtu, ja katru reizi, kad gribam kaut kur aizbraukt, būtu jādodas uz autobusu.
Lai gan Vladimirs pie stūres ir jau 57 gadus, būtiski pārkāpumi viņam nav bijuši. Vienmēr centies ievērot satiksmes noteikumus. Ja kāds neliels pārkāpums gadījies, tad neuzmanības dēļ. Reiz padomju gados ceļu policija viņu sodījusi par to, ka viņš ar maksimālo ātrumu braucis pa vidējo joslu, lai gan tolaik to drīkstēja darīt tikai pa labo joslu, ja tā ir brīva. Pirms pāris gadiem viņam Rīgā krustojumā gadījies uzsākt braukt pie luksofora dzeltenās gaismas, par ko saņēmis sodu. Tos, kas brauc ātri un strauji manevrē starp joslām, Vladimirs dēvē par džigitiem.
– Kamēr veselība turas laba, turpināšu braukt, – teic Vladimirs.
