Lelde, 41, juriste 9
Cik sevi atceros, vienmēr esmu bijusi vienpate. Bērnībā īpaši nedraudzējos ar citiem bērniem, uzaugu bez māsām un brāļiem, un mani vecāki agri izšķīrās. Iespējams, tas atstāja iespaidu arī uz mani, jo nekad neesmu sapņojusi par apprecēšanos, kuplu ģimeni, mājiņu un suni. Tiesa, māja man ir un suns arī, taču ģimeni, kurā ir bērni, veidot neplānoju.
Man ir pāri 40, šobrīd esmu karjeras zenītā un turpmāko dzīvi redzu kā iespēju vēl kvalitatīvāk realizēt un piepildīt sevi dažādās jomās. Es nejūtos mazāk vērtīga tāpēc, ka man nav bērnu. Drīzāk otrādi – pateicoties tam, ka man nav ģimenes, esmu varējusi pieredzēt daudz vairāk nekā vidusmēra sieviete, kurai ir atbildība pret bērniem. Esmu redzējusi pasauli, izglītojusies, veltījusi daudz laika sev. Jūtos piepildīta un harmoniska. Bērna neesamība manai dzīvei neko nav atņēmusi.
Manuprāt, visām sievietēm nav jākļūst par mātēm – īpaši tad, ja neizjūt šādu aicinājumu. Man ir divas krustmeitas, manas labākās draudzenes meitas, kuras cenšos atbalstīt un vēroju augam. Draudzene nekad nav apšaubījusi manu izvēli nekļūt par māti, jo zina – esmu laimīga savā pasaulē tādā, kāda tā ir.
