Vai shēma bērna aizvešanai no Latvijas? Andris gadiem cīnās par tiesībām satikt uz Lielbritāniju aizvesto meitu 3
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Gadiem nesatikts paša bērns, milzīgs laika un naudas patēriņš, cenšoties panākt, lai atkal būtu iespējams ja ne audzināt, tad vismaz sazināties ar savu bērnu.
Tādas var būt sekas, ja šķirtā ģimene nespēj vienoties par bērna tālāko aprūpi.
Tad pietiek ar dažām kļūdām, lai iedarbinātu sistēmu, ko pēcāk apturēt var būt teju neiespējami.
Pēc tam kad “Latvijas Avīzē” (š. g. 18. jūnijā) bija publicēts raksts “Bērni – vecāku un sistēmas salauztās rotaļlietas”, kurā stāstīts par Talsu novadā notikušu vardarbīgu bērna izņemšanu no ģimenes, pildot tiesas lēmumu, redakcijā vērsās Andris (visu rakstā minēto privātpersonu vārdi mainīti, redakcijai zināma viņu patiesā identitāte), kurš apsūdz Talsu bāriņtiesu, ka tā esot palīdzējusi nolaupīt viņa meitu, kuru vīrietis audzināja viens kopš 2015. gada, kad meitenes māte pārcēlās dzīvot uz Lielbritāniju.
Gadiem izmeklē emocionālo vardarbību
Meitu Alisi, kurai rudenī apritēs 15 gadi, Andris nav saticis kopš 2018. gada decembra, kad skolas ziemas brīvlaikā aizveda meiteni pie savas mammas, kura dzīvo Talsu novadā.
Meitene ar citiem bērniem slidinājusies no kalna, kad ieradusies Talsu bāriņtiesas locekle Ritma Supe un aizvedusi bērnu uz Zantes krīžu centru. Bāriņtiesas locekle vienpersoniski izlēmusi pārtraukt Andrim meitas aizgādības tiesības.
Tēvam nebija iespējams meiteni satikt arī krīzes centrā. 2019. gada janvārī krīzes centrā ieradās meitenes māte Santa un aizveda Alisi uz Lielbritāniju.
Pamatojums šādai bāriņtiesas rīcībai bija meitenes teiktais, ka mājās nejūtas emocionāli labi, tēvs viņu pazemojot, meita no tēva baidoties. Alise turklāt pati bija ierakstījusi sarunu ar tēvu, kurā viņš runā necenzētiem vārdiem, izsaka meitai un arī viņas mātei dažādus pārmetumus.
Bāriņtiesas ieskatā tā atzīstama par emocionālu vardarbību. Pret tēvu tika ierosināts kriminālprocess par emocionālu vardarbību, taču, kā raksta tapšanas gaitā noskaidroja “Latvijas Avīze”, kriminālprocess nav ne pabeigts, ne izbeigts, jo vēl nepieciešams veikt izmeklēšanas darbības.
Kāpēc tās nav jau veiktas, uz to Valsts policijas pārstāve Krista Andersone neatbildēja.
Pētot lietas, kas saistītas ar vecāku strīdiem par bērniem, jāsecina, ka bieži vien kāds no vecākiem apsūdzēts par vardarbību pret bērnu, bet kriminālprocesi nav līdz galam izmeklēti, kas traucē tiesai pieņemt lēmumus, kas ir bērnu interesēs.
Turklāt nav konsekvences: vienā gadījumā šāds kriminālprocess ir iemesls, lai šķirtu bērnu no vecāka, bet citā ne.
Pats Andris nenoliedz, ka bijis rupjš, taču apgalvo, ka ticis tīši provocēts, ko pierādot arī tas, ka meita sarunu ierakstījusi.
Jāpiebilst, ka lietas materiālos ir arī Alises apgalvojumi, ka tēvs viņu esot žņaudzis, taču, tā kā par fizisku vardarbību kriminālprocesa nav, acīmredzot tam nav bijuši pierādījumi.
No “Latvijas Avīzes” rīcībā esošajiem dokumentiem izriet, ka deviņas dienas pirms Alises nogādāšanas krīzes centrā viņu izmeklējusi skolas medmāsa un nav atradusi uz meitenes ķermeņa ne zilumus, ne skrāpējumus.
Shēma bērna aizvešanai?
2019. gada janvārī Jūrmalas bāriņtiesa tēvam aizgādības tiesības atjaunoja, taču tās realizēt viņam vairs nebija iespējams.
Jūrmalas bāriņtiesas pārstāvis sazinājās ar māti, lai informētu, ka meita no Latvijas izvesta pretlikumīgi. Taču Santa nobloķējusi Jūrmalas bāriņtiesas tālruņa numuru, lai zvani viņu vairs nesasniegtu.
Jāpiebilst, ka kopumā lietā iesaistītas trīs bāriņtiesas: Jūrmalas, jo tur bija deklarētā tēva un meitas dzīvesvieta, Rīgas, jo faktiski abi dzīvoja galvaspilsētā, un Talsu, jo meitenes māte, tēvam nezinot, bija pārdeklarējusi Alisi uz šo novadu.
Andris uzskata, ka šī deklarēšana ir vēl viens pierādījums tam, ka meitenes aizvešana bijusi rūpīgi plānota.
Pati meita esot skolā stāstījusi, ka māte ieteikusi nokļūt krīzes centrā, lai pēc tam varētu doties uz Lielbritāniju.
Andris uzskata: Talsu bāriņtiesa ilgstoši centusies panākt meitenes nogādāšanu Lielbritānijā, sadarbībā ar meitenes māti īstenojot shēmu, un pēc tam turpinājusi viņu noskaņot pret tēvu.
Viņaprāt, tā bāriņtiesas pārstāvji rīkojoties, jo esot korumpēti.
Jau 2017. gadā bāriņtiesas darbiniece Inese Dragūne esot ieteikusi Santai vest bērnu uz Lielbritāniju. Andris, to uzzinot, sūdzējās.
Tiesībsargs atzina, ka bijusi nepamatota iejaukšanās ģimenes dzīvē, un aicināja bāriņtiesu atvainoties. 2019. gadā tiesībsargs secināja, ka Andra iesniegtie dokumenti liecina, ka Talsu bāriņtiesa nav ievērojusi labas pārvaldības principu.
“Latvijas Avīzes” rīcībā ir videozvana protokols starp Talsu bāriņtiesas locekli R. Supi un Alisi.
R. Supe iztaujā meiteni par to, kā viņai klājas Lielbritānijā, un noslēgumā saka: “Man prieks par tevi, prieks, ka esi atbrīvota!”
Šajā sarunā meitene gan arī pati atzīst, ka ar tēvu nesazinās, tēva ziņas saņem, taču tās meiteni kaitinot, jo tēvs rakstot pārāk vēlā vakarā vai tā, it kā viņai būtu pieci gadi.
Tomēr meitene saka, ka brauktu pie tēva, ja zinātu, ka pēcāk tiks atpakaļ pie mammas.
To, ka nevēlas atgriezties pie tēva, Alise teikusi arī britu dienesta “Cafcass” pārstāvim. Cita starpā gan meitene norādījusi, ka labprātāk dzīvotu Latvijā nekā Lielbritānijā, taču viņa saprotot, ka mamma Latvijā neatgriezīsies.
Pati R. Supe, kura lēma Alisi izņemt no ģimenes, “Latvijas Avīzei” interviju atteica.
Tāpat neizdevās noskaidrot meitenes mātes Santas viedokli, kura pauda, ka nevēlas komentēt savu ģimenes situāciju, kamēr turpinās tiesāšanās.
Tiesāšanās ilgst gadiem
Tiesāšanās par meitenes dzīvesvietu turpinājusies gadiem: sākotnēji, pēc mātes došanās uz Lielbritāniju, tiesa bija noteikusi, ka Alisei jādzīvo pie tēva.
Lietas materiālos ir gana daudz pierādījumu par to, ka iepriekš māte nav pienācīgi rūpējusies par meitu: jau 2010. gadā izrakstā no bērnu slimnīcas cita starpā minēts, ka meitene sūdzējusies: mātes draugs izraisa strīdus, sit Santai un arī Alisei. Slimnīca ziņojusi sociālajiem darbiniekiem.
2014. gadā māte vēlā vakarā Alisi ar visām mantām izlikusi uz ielas. Skolas izsniegta izziņa liecina, ka par meitenes sekmēm interesējas tikai tēvs. Vienā no psihologu, kas izvērtējuši Alisi un viņas vecākus, atzinumiem Santa nosaukta par nenobriedušu vecāku.
Savukārt par Andri psihologs atzīst, ka viņam ir pārāk neelastīga attieksme pret meitas vēlmēm, kas savukārt radot pusaudzē opozicionārismu.
Andris pieprasījis meitenes atgriešanu Latvijā. Taču tiesa Londonā nolēma, ka pagaidu dzīvesvieta nosakāma pie mātes, atsakoties pildīt Hāgas konvenciju, kas paredz strīdus par bērniem izšķirt tajā valstī, kur viņi ilgstoši dzīvojuši.
Šo lēmumu britu tiesa balstīja uz Kurzemes apgabaltiesas lēmumu, ka tagad meitenei būtu labāk dzīvot pie mātes. Britu tiesa gan uzlikusi mātei par pienākumu nodrošināt meitas saziņu ar tēvu, tostarp videozvanus.
Andris apgalvo, ka tādas faktiski nav: reta sarakste “Whatsapp” vietnē gan ir, taču tēvam nav pārliecības, ka viņš tiešām sarakstās ar meitu, pat kontakta foto vietā ir multiplikācijas filmu varoņi.
Tostarp no lietas materiāliem izriet, ka māte apgalvo: saziņa tomēr esot, turklāt par meitenes veselību, labklājību un izglītību viņa regulāri informējot Andra juridiskos pārstāvjus.
Lielā mērā pēdējie tiesu lēmumi balstīti arī uz Talsu bāriņtiesas sniegto informāciju un ieskatu, ka pusaudža vecumā labāk dzīvot kopā ar sava dzimuma vecāku.
Kādā no daudzajām tiesas sēdēm bāriņtiesas pārstāve cita starpā atzina, ka Andris gan labi rūpējies par Alisi materiāli, bet bērna emocionālās vajadzības nav spējis nodrošināt.
Savukārt Andra viens no argumentiem par labu meitas dzīvošanai Latvijā ir tas, ka te pieejamas labākas skolas. Bet Kurzemes apgabaltiesa secina, ka “izglītība viennozīmīgi ir svarīga, bet tas nav vienīgais un noteicošais faktors bērna attīstībai”.
Andris gan arī atzīst, ka samierinātos ar meitas dzīvošanu pie mātes, ja vien būtu pārliecināts, ka tur viņai klājas labi, un varētu regulāri sazināties ar meitu un satikt viņu.
Tiesības satikt bērnu ir, bet…
Civillikums paredz, ka katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu.
Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere “Latvijas Avīzei” stāsta, ka tiesa bieži vien arī lemj konkrēti, kā nodrošināmas saskarsmes tiesības ar bērnu.
Piemēram, ka bērnam konkrētā laikā jāsatiek vecāks, pie kura viņš nedzīvo, taču šādi spriedumi faktiski neesot izpildāmi.
Jo bērnam nav pienākuma tikties, turklāt otrs vecāks var dažādos veidos kavēt šīs tikšanās, piemēram, vedot bērnu uz kādiem pasākumiem tieši tad, kad ir tikšanās ar otru vecāku.
“Pat tad, ja tiktu noteikts, ka bērnam ir pienākums tikties ar vecāku, juridiski nevar panākt, lai šī kopā būšana tiktu izbaudīta,” saka L. Grāvere. “Taču kopā būšana ar savu bērnu ir ļoti svarīgs cilvēktiesību elements.”
Viņa norāda, ka liela problēma strīdos par bērniem ir arī tas, ka tiesāšanās var ilgt gadiem: katrs no vecākiem ved bērnus pie “saviem” psihologiem un mediķiem, tiecoties iegūt pierādījumus par to, ka ir labāks par otru.
Pat tad, ja tiesu sistēma sakārtota tā, lai šīs lietas izskatītu maksimāli ātri, tiesāšanās nebeidzas, jo, piemēram, prasību par bērna dzīvesvietas maiņu var iesniegt aizvien no jauna.
Senāts liek pārvērtēt bāriņtiesas lēmumu
Alises gadījumā turpinājusies tiesvedība arī par to, vai pamatots bija Talsu bāriņtiesas lēmums izņemt meiteni no ģimenes. Vairākas tiesu instances bija atbalstījušas Talsu bāriņtiesas lēmumu un arī Valsts bērnu tiesību inspekcija atzina lēmumu par pamatotu.
Savukārt šā gada maijā Augstākās tiesas senāts secinājis, ka iepriekšējās instances nav pietiekami izvērtējušas visus apstākļus.
Spriedumā norādīts: saskaņā ar Bāriņtiesu likumu, konstatējot bērna attīstībai nelabvēlīgus apstākļus, vispirms vecāki jāinformē par riskiem un jāuzdod tos novērst. Tikai tad, ja vecāki to nedara, jālemj par aizgādības tiesību pārtraukšanu un bērna izņemšanu no ģimenes.
Vienpersoniski nekavējoties pieņemt šādu lēmumu bāriņtiesas pārstāvis var tikai tad, ja apdraudēta bērna veselība un dzīvība.
Bāriņtiesai jāizvērtē visas iespējas, kā novērst dzīvības un veselības apdraudējumu, bērnam paliekot ģimenē, un, ja tomēr bērns tiek šķirts no vecākiem, vispirms jāizvērtē iespējas uzticēt bērnu kādam, ar ko izveidojusies emocionāla saikne.
Alise tika aizvesta uz krīzes centru bez šāda izvērtējuma, vismaz tiesa nav radusi pierādījumus, ka izvērtēšana notikusi.
Tiesa norādījusi: atbildīgajām iestādēm pirmkārt jāsniedz ģimenei palīdzība, nevis bērns jāšķir no vecākiem.
Tāpat senāts secinājis, ka apgabaltiesa nav izvērtējusi, cik lielā mērā meitas viedokli un rīcību iespaidojusi viņas māte. Tāpēc senāts uzdevis apgabaltiesai vēlreiz izskatīt lietu un izvērtēt bāriņtiesas 2018. gada rīcības tiesiskumu.
Taču pat tad, ja apstiprināsies, ka lēmums bija pārmērīga iejaukšanās ģimenes dzīvē, radītās sekas vairs pilnībā novērst neizdosies.
Tielietu ministrijas (TM) Starptautiskās sadarbības departamenta direktore Baiba Jugane-Lintere “Latvijas Avīzei” atzīst: “Pat tad, ja Administratīvā tiesa pateiks, ka vienpersoniskais lēmums bija prettiesisks, situāciju kopumā tas nemainīs.”
TM ir centrālā iestāde, kurā jāvēršas gadījumos, kad otrs vecāks no valsts prettiesiski izvedis bērnu. Vēlreiz aicināt atgriezt Alisi Latvijā TM varētu tikai tad, ja tiesa tomēr noteiks meitenes dzīvesvietu pie tēva.
Vai meiteni atgrieztu Latvijā, ja viņa jau vairākus gadus būs nodzīvojusi Lielbritānijā un turklāt pauž nevēlēšanos dzīvot pie tēva?
TM pārstāve atbild, ka tas būs atkarīgs no daudziem un dažādiem apstākļiem, piemēram, no tā, vai būs pamats uzskatīt, ka meitene Lielbritānijā iedzīvojusies.
Jūlijā Andris tikās ar Talsu bāriņtiesas priekšsēdētāju Jolantu Feldmani un Talsu novada domes pārstāvjiem un cita starpā vaicāja, vai bāriņtiesas vadība arī pati izvērtējusi 2018. gada nogalē notikušo.
J. Feldmane atbildēja, ka neesot: lietā iesaistītie bāriņtiesas darbinieki gan gatavojot paskaidrojumus tiesai, bet tas arī viss.
