Vai Satversmē jāieraksta Dievs? 0
Par to, kas būtu jāraksta LR Satversmes paplašinātajā ievadā jeb preambulā, šonedēļ diskutēja “4. maija Deklarācijas klubā”, uzklausot arī vienu no idejas autoriem Eiropas Savienības tiesas tiesnesi un Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētāju Egilu Levitu.
“Mums ir tā saucamā procedurālā Satversme, kas nosaka, kādas ir valsts lēmumu pieņemšanas procedūras: kā tiek pieņemti valsts lēmumi, likumi, tiek sastādīta valdība un tā tālāk. Bet Satversmes tekstā nekas nav teikts par to, kas ir valsts pamati, sabiedrības pamatvērtības,” skaidro E. Levits.
Preambulās ir arī dažādi vēstures stāstījumi, jo valsts nav radīta tukšā vietā.
“Preambula mēģina sasiet kopā nācijas un valsts vēsturi, šodienu ar tagadni un nākotni, tātad uz laika ass noteikt nācijas un valsts pozīciju, norādot uz mezgla punktiem šajā laika asī. Piemēram, cīņu pret ienaidniekiem, cīņu par neatkarību,” sacīja E. Levits. Piemēram, Ungārijas konstitūcija nosoda komunistisko režīmu.
Parādījies arī jautājums, vai Satversmes preambulā būtu jāatsaucas uz kristīgām vērtībām. Pēc SKDS 2012. gada sabiedriskās domas aptaujas datiem, Latvijā sevi par piederīgiem kādai no kristīgajām konfesijām uzskatījuši 60,7 procenti cilvēku, citai reliģijai – 0,8 procenti. “Dažās valstīs konstitūcijās ir minēts Dievs vai reliģija, bet sekulārā, nevis reliģiozā kontekstā,” teica E. Levits. “Latvijā jau ir vienā valststiesiskā dokumentā Dievs pieminēts, un tā ir Latvijas himna; cits jautājums, vai tas ir vajadzīgs vēl preambulā.”
Šo jautājumu apspriedusi arī nupat notikusī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Sinode, uzticot baznīcas viedokli turpmākajās diskusijās pārstāvēt arhibīskapam Jānim Vanagam un mācītājam Guntim Kalmem. LELB rosina Satversmes ievadu formulēt tā: “Latvijas valsts pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu tautas kā tās pamatnācijas izdzīvošanu un attīstību cauri laiku laikiem, jo Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur pilnvērtīgi var pastāvēt un uzplaukt latviešu nācija, tās kultūra un valoda.
Lai to īstenotu, Latvijas valstij ir stingri jāstāv uz sava garīgā mantojuma pamata, kas īsi izteikts valsts himnā “Dievs, svētī Latviju!”. Ar to mēs atzīstam, ka gan kristīgās, gan latviešu un līvu tautas garīgās un materiālās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti. Šo vērtību unikāls apvienojums Latvijas valsti dara piederīgu Eiropas kultūrtelpai.”
Satversmes 110. pantā jau ir teikts, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni un bērna tiesības, bet LELB vēlētos, lai Satversmē papildus būtu noteikts valsts pienākums aizsargāt bērna dzīvību no tās ieņemšanas brīža.
