Olafs Zvejnieks: Vai sankcijas tiešām trāpa mērķī? 25
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai gan pret Krieviju vērstās starptautiskās sankcijas ir iecirtušas robu tās ekonomikā, tomēr tas nebūt nav tik liels, kā cerēts. Kāpēc tā?
Sākoties starptautiskajām sankcijām, kuru mērķis bija apturēt Krievijas agresiju pret Ukrainu, Starptautiskais valūtas fonds prognozēja, ka sankciju rezultātā Krievijas ekonomikas apjoms jeb iekšzemes kopprodukts pērn varētu sarukt par 10%. Reāli tas saruka tikai par 2,2% – arī tas nav maz, jo Krievija ir gandrīz vienīgā ekonomiski attīstītā valsts, kuras IKP pērn saruka, tomēr tas ir vairākas reizes mazāk par prognozēto.
Protams, ir pietiekami daudz iemeslu skeptiski vērtēt oficiālos Krievijas iekšzemes kopprodukta skaitļus, tomēr skaidrs, ka sankcijas nav iznīcinājušas Krievijas ekonomiku, kā sākotnēji tika cerēts un prognozēts. Kāpēc tā – uz šo jautājumu ir pacenties atbildēt Hārvarda universitātes ekonomikas un publiskās politikas profesors, vairāku grāmatu autors Kenets Rogovs.
Rogovs argumentē ar to, ka, lai gan rietumvalstu politiķi sankcijas pret Krieviju sauc par bezprecedenta un “lielāko sankciju režīmu, kas jebkad vēsturē vērsts pret kādu valsti” (Dž. Baidens), tas nu, maigi sakot, neesot gluži patiesība, jo salīdzinājumu ar sankcijām pret Irānu un Ziemeļkoreju sankcijas pret Krieviju neiztur nekādi.
Atšķirība slēpjas tajā, ka pret Irānu un Ziemeļkoreju ieviestās sankcijas paredz vēršanos arī pret trešajām valstīm, kas turpina tirdzniecību ar tām, bet pret Krieviju vērstās to neparedz vai arī atrodas šādu soļu pašos pirmsākumos. Krievija turpina pārdot savu naftu un naftas produktus Ķīnai un Indijai un turpina importēt svaigus augļus un dārzeņus no Izraēlas. Vēl jo vairāk ir krasi palielinājusies starpniekvalstu iesaiste tirdzniecībā ar Krieviju.
Jā, raksta Rogovs, atbilst patiesībai tas, ka Krievijas tiešās tirdzniecības apjoms ar Eiropu ir samazinājies, taču vienlaikus krasi palielinājies tirdzniecības apjoms ar tādām valstīm kā Turcija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Armēnija un Gruzija. Nav nekāds īpašais noslēpums, ka tās tiek izmantotas kā tranzītvalstis, nopelna no šādas tirdzniecības un vienlaikus ļauj Krievijai vismaz daļēji apiet pret to vērstās tirdzniecības sankcijas. Iemesls, kādēļ Rietumi to atļauj, ir bailes nodarīt lielāku postu vispasaules globalizācijai, raksta Rogovs.
Otrs svarīgs arguments, kas jāņem vērā, ir tas, ka ekonomiskās sankcijas vienas pašas nav spējušas vēl gāzt nevienu politisko režīmu pasaulē un nav arī spējušas piespiest to mainīt politisko kursu – tas nav izdevies ne minētajā Irānā, nedz arī Ziemeļkorejā, kaut gan pamatīgi apgrūtinājis abu valstu dzīvi. Par sekmīgāko sankciju rezultātu pasaulē varētu uzskatīt aparteīda režīma gāšanu Dienvidāfrikā pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, taču pat šeit varētu jautāt, kas bija izšķirošais – sankcijas vai visas pasaules vienotais politiskais spiediens pret Dienvidāfriku.
Bet pašu svarīgāko efektu sankcijām pret Krieviju vajadzēja izraisīt kaujas laukā. Šeit tomēr būtu jārunā par zināmiem sankciju panākumiem. Aizliegumi eksportēt uz Krieviju tādas preces, kas būtu izmantojamas arī militāriem nolūkiem, galvenokārt te runa ir par dažādu elektroniku, ir neapšaubāmi devusi triecienu Krievijas spējā ražot augstas precizitātes raķetes. Un tam ir ļoti tiešas sekas – rudenī uzsākto karu pret Ukrainas infrastruktūru Krievija zaudēja jau janvārī, jo tai vienkārši aptrūkās raķešu, lai turpinātu bombardēt nepieciešamajā intensitātē. Jau kopš janvāra Ukrainas infrastruktūras atjaunošanas tempi pārsniedz tos, kādā Krievija spēj to bojāt. Turklāt situācija nākotnē vairs nemainīsies – ir aprēķināts, ka Krievija spēj saražot apmēram 40 augstās precizitātes raķetes mēnesī, un, ņemot vērā arī Ukrainas pretgaisa aizsardzības panākumus, ar to ir daudz par maz, lai radītu infrastruktūras kolapsu.
Tomēr ar to nepietiek. Sankcijas nav spējušas apturēt Krieviju no tā, ka tā spējusi pārklāt lielu Ukrainas teritoriju ar viedajām mīnām – daži aprēķini saka, ka ar tādām klāti pat 30% Ukrainas teritorijas, īpaši jau ziemeļaustrumu reģioni. Šīs ierīces tika aizliegtas ar 1997. gada Mīnu aizlieguma līgumu, taču Krievija tam nekad nav pievienojusies. Lielais mīnu daudzums šo Ukrainas teritoriju attīstību aizkavēs gadiem ilgi.
Rogovs raksta, ka, ja Rietumi tiešām grib piegriezt skrūves Putina režīmam, tad neatliks nekas cits kā ķeršanās pie sankcijām pret Krievijas tirdzniecības partneriem. Šo partneru saraksts – Ķīna, Indija, Turcija, Izraēla un citi – jau pats par sevi demonstrē, cik sarežģīti tas būs, jo virkne valstu ir ASV un Eiropas sabiedrotie. Pat pati ASV turpina pirkt Krievijas urānu, lai darbinātu savas atomelektrostacijas, neskatoties uz karu un saspīlētajām attiecībām – jo 20% ASV elektrības tiek saražoti tieši AES. Turklāt sekundārās sankcijas, īpaši jau pret Ķīnu, pavada bažas par globālas recesijas iespējamību un tirdzniecības karu – šie iemesli pagaidām ir atturējuši no minēto sankciju ieviešanas. Taču, ja Vladimirs Putins riskēs izmantot Ukrainā masu iznīcināšanas ieročus, tad šķērslis vairs nebūs arī šie apsvērumi. Tad sankcijas pret Krieviju tiešām kļūs par “lielāko sankciju režīmu, kas jebkad vēsturē vērsts pret kādu valsti”.
