Ikdienā jūs satiekat daudz saaukstējušos cilvēku. Kā sargājat savu veselību? 0
Neko īpašu neuzsāku. Varbūt salīdzinājums šķitīs muļķīgs, bet man ir līdzīgi kā bērniem, kuri sāk iet bērnudārzā. Pirmo gadu viņi visu laiku slimo, bet pamazām adaptējas un viņu imunitāte pret noteiktiem mikrobiem kļūst stiprāka.
Nav jau tā, ka neslimoju vispār – pāris reižu gadā iesnas vai kakla sāpes mēdz būt arī man. Tad lietoju lokālus līdzekļus – ja krīt uz nerviem aizlikts deguns, lietoju pilienus. Man gluži labi patīk tabletes ar pseidoefedrīnu – tās iedarbojas diezgan ilgi, 6–8 stundas. Vairāk padzeros, pasūkāju pastilas… Tādējādi dažas grūtākās dienas var pārdzīvot.
Kādas lielas aplamības darījuši jūsu pacienti, ārstējoties saaukstēšanās gadījumā?
Vīruss parasti pāriet piecās dienās vai nedēļas laikā. Vissliktāk ir tad, ja pēc nedēļas kļūst vēl sliktāk, bet gaida un nenāk pie ārsta. Vilcināties nevajadzētu.
Vai ir kāda par maz novērtēta metode saaukstēšanās ārstēšanā?
Mazi bērni neprot šņaukt degunu, bet aizlikta deguna gadījumā laba metode ir skalošana, kas pieejama daudzās ārstniecības iestādēs. Mazajam jāatguļas, deguntiņā laiž šķidrumu, bērnam visu procedūras laiku jāsaka ku–kū, ku–kū. Ne visiem šī metode der un ir vajadzīga, bet bieži tieši tā ir risinājums, ja ilgstoši ir aizlikts deguns. Šādi paārstējot, var izvairīties no tā, ka saaukstēšanās pārvēršas par klepu.
Vai, nepareizi šņaucot degunu, tiešām var aizsprostot ausu ejas?
Reizēm tā var būt ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Lai tā nenotiktu, ieteicams izšņaukt vispirms vienu, tad otru nāsi. Vēl uzskata, ka ir labi šņaukt uz iekšu – fiziķi ir aprēķinājuši, ka tādējādi spiediens velk šķidrumu laukā no blakusdobumiem.
Vilkt uz iekšu un… norīt?
Jā, rīt nost, jo tur nav nekā tāda, kas varētu bojāt kuņģi. Inficēties nevar, jo kuņģa sula visu kaitīgo iznīdēs. Protams, ja ir lielas iesnas, pārāk bieži tā darīt var būt nepatīkami, bet pāris reižu jau var.
Dažreiz, spēcīgi šņaucot degunu, jūtamas pat sāpes. Laikam tik stipri nevajadzētu pūst?
Sāp droši vien tāpēc, ka stipras iesnas noārda gļotādas epitēliju, tā tiek kairināta. Turklāt, šņaucot uz āru, spiediens iet uz iekšu un galva var iesāpēties. Vēl viens iemesls, lai reizēm pavilktu uz iekšu, – lai puņķi tiktu laukā!
Ja degunu šņauc nepareizi un kanāli uz ausīm ir nosprostoti, vai var sākties vidusauss iekaisums?
Iekaisumu bieži vien veicina tas, ka iesnu gadījumā ausu ejas pietūkst, tajās veidojas vakuums, gaiss netiek ne turp, ne šurp. Šajā laikā bērns var dzirdēt pat uz pusi vājāk nekā parasti. Anatomisko īpatnību dēļ – bērniem ausu ejas ir platākas un īsākas –, šņaucot degunu, ausīs var nonākt šķidrums ar slimības ierosinātājiem, sākas iekaisums. Tāpēc bērni ar vidusauss iekaisumu slimo daudz biežāk nekā pieaugušie.
Vai vidusauss iekaisums var sākties tāpēc, ka vējš vai caurvējš sapūtis?
Nē, vējš vidusauss iekaisumu nevar iepūst! Iekaisums veidojas, ja ir mikrobi un traucēta elpošana caur degunu. Reizēm arī gripas vīruss mēdz ieskriet ausīs – ne jau no ārpuses, bet tad, ja tas nonācis organismā.
Sapūst var jušanas nervus – tad reizēm pieres daļā vai citur sejā ir lokālas sāpes.
Reizēm iesnu nav, bet cilvēks šņaukājas, jo viņam izveidojies tāds tiks.
Jā, ne tikai šņaukājas, bet arī rīstās. Ja kaklā ir kāds kairinājums, rodas vēlme pastāvīgi norīt. Noklepojas – norij. Pašņaukājas – norij. Nepiedomājot cilvēks veic nosacīti tukšas norīšanas vidēji sešas reizes stundā. Ja vairāk, tas vairs nav normāli. Rijot biežāk, rodas sajūta, ka degunā kaut kas traucē vai kaklā ir kamols. Tad nāk pie ārsta, jo cilvēkam šķiet, ka ir briesmīga slimība, kāds veidojums, taču pilnuma sajūta ir maldinoša.
Tukša rīšana nerada kaitējumu veselībai, bet traucē gan. Tad jāmēģina ķermeni piemānīt, pa īstam kaut ko norijot: padzeroties, pasūkājot ledeni. Kad šo paradumu izdodas lauzt, tas aizmirstas.
Kāda ir vislabākā profilakse, lai nesaaukstētos?
Sportošana. Ne vien tādēļ, lai būtu skaists augums, – tā uzlabo veselību un norūda. Piemēram, peldēšana uzlabo asinsriti un termoregulāciju. Vecāki bieži vien piesardzības dēļ nepalaiž bērnu uz peldēšanu, ja ir kāds mikropuņķītis, bet patiesībā tas nav šķērslis. Uz baseinu drīkst iet, tikai nevajag ļaut bērnam pēc tam atdzist.
Daudzi apgalvo, ka nevar bērnu vest uz sporta nodarbībām, jo viņš visu laiku slimo. Bet kad tad viņš sāks? No katra nieka nevajag celt traģēdiju un bērnu turēt siltumnīcas apstākļos. Mana pieredze liecina: kad slimīgs un tuntulēts bērns sāk apmeklēt sporta nodarbības, biežā slimošana pāriet. Protams, tas nav universāls līdzeklis, un katra bērna veselības stāvokli ietekmē atšķirīgs apstākļu kopums.
