Kāda 36,6 °C lasītāja pastāstīja, ka ģimenes ārste bērnam teju vai katru reizi, kad slimība aizgājusi uz leju, izraksta antibiotikas. Mātei tas nešķiet pareizi, bet nedot bail – ja nu kļūst sliktāk? Kā iziet no šāda apburtā loka? 0
Grūti novērtēt konkrēto gadījumu, nezinot sīkumus. Varu runāt vispārīgi. Saaukstēšanos izraisa lielākoties vīrusi. Antibiotikas pret tiem ir neefektīvas. Ja cilvēka vispārējais veselības stāvoklis ir labs, saaukstēšanās parasti nerada komplikācijas un antibiotikas nav vajadzīgas.
Uzskatu, ka tiek lietots par daudz antibiotiku. Ja ārsts izraksta un cilvēks sāk tās dzert, teiksim, otrajā saaukstēšanās dienā un jau piektajā jūtas labi, nevar zināt, vai tā noticis antibiotiku dēļ. Iespējams, vīruss vienkārši ir beidzies.
Saprotu, ka reizēm var būt grūti izturēt – trīs dienas slimoju, viss ir tik slikti, labāk iedzeršu antibiotikas. Bet antibiotiku lietošanai var būt blaknes, kā arī veidoties rezistence – pret konkrētajām zālēm nejutīgi mikrobi. Tas nozīmē, ka kādā brīdī konkrētas antibiotikas cilvēkam vairs nepalīdz atveseļoties un jāmeklē arvien jaudīgākas. Par to zinātniskajā literatūrā raksta ļoti daudz, jo antibiotiku nesaprātīgas lietošanas sekas rada arvien vairāk problēmu. Visvairāk šajā ziņā grēko tieši vīrusinfekciju gadījumos.
Kā tad rīkoties – diskutēt ar ģimenes ārstu?
Kāpēc ne? Var arī diskutēt. Pret katru situāciju jāizturas kritiski. Piemēram, ja cilvēkam strutainas iesnas ir tikai pāris dienu, ar antibiotiku lietošanu varbūt nevajag steigties, bet pavērot, uz kuru pusi slimība pavēršas. Taču, ja ir nopietna saslimšana, iekaisuši blakusdobumi, veikta gan pamatīga apskate, gan rentgens, bez spēcīgiem medikamentiem neiztikt. Ja pacientam ir sarkans kakls, bet nekādu strutu nav – kāpēc jādzer antibiotikas?! Taču, ja redzama īsta angīna, kakla limfmezgli ir sāpīgi un pietūkuši, antibiotikas ir vietā.
Pētījumi liecina: daudzmaz veseliem cilvēkiem, lietojot antibiotikas saaukstēšanās gadījumā, komplikāciju risks nemazinās. Citādi, ja pacientam ir nopietns imunitātes deficīts, piemēram, cilvēks slimo ar AIDS. Tad antibiotiku lietošana jāapsver.
Kā raugāties uz dažādiem tautas paņēmieniem – ķiplokiem, sīpolu kompresēm, novārītām, siltām olām pie deguna?
Kopumā šādus paņēmienus atbalstu, it īpaši tos, kas stiprina imunitāti. Piemēram, uzskata, ka ķiplokiem piemīt pretvīrusu iedarbība – tajos esošie fitoncīdi mazina vīrusu aktivitāti. Tikai ķiplokus nevajag bāzt degunā, jo var apdedzināt gļotādu.
Labas ir priežu, eikalipta inhalācijas, šie aromāti mazina tūsku, elpceļi labāk attīrās.
Pieminējāt arī novārītas olas pie deguna. Saaukstēšanās gadījumā lokāli sildīt nevajag! Siltums palielina tūsku. Ja pirms tam vēl deguna blakusdobumi prātoja, vai iztīrīties vai ne, bet, palielinoties tūskai, attece tiek pilnīgi nosprostota. Arī sāpošas ausis nedrīkst sildīt!
Un kā ar kāju mērcēšanu karstā ūdenī? Vai tas palīdz?
Pašā slimības sākumā, pirmajās stundās vai pēc tam, kad gadījies nosalt vai izmirkt, kāju mērcēšana der itin labi. Bet, ja cilvēks jau ir pamatīgi slims, tā neko nedod.
