Vai šajā laikā vispār iespējams nesaaukstēties? Plaša intervija ar loru Daci Snipi, kā sevi sargāt un ārstēt 0
Kolēģis pa labi šķauda, kolēģis pa kreisi klepo, bērni no skolas pārnāk sāpošiem kakliem. Trolejbusā, šķiet, saaukstēšanās slimības izraisošie vīrusi sarīkojuši rudens olimpiskās spēles – sasārtušām acīm, iesnains vai vismaz saguris ir gandrīz katrs otrais pasažieris. Par to, kā šajā sacensībā uzvarēt, lieki neiztērējot spēkus un līdzekļus, sarunājos ar Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas otolaringoloģi jeb vienkārši loru Daci Snipi.
Vīrusi mums apkārt ir visu laiku, ziemas un rudens sezonā to aktivitāte ir nedaudz augstāka, līdz ar to laikam nav iespējams nemaz nesaaukstēties. Mēdz jau teikt – nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs! Bieži vien pie vainas ir tuntulēšanās. Svarīgi ir gan nepārkarst, gan neatdzist, jo tad organisms var tērēt visus spēkus, lai neļautu vīrusam uzvarēt.
Ja pārkarst vai atdziest, tad spēki jāizmanto, lai attiecīgi atdzistu vai sasildītos?
Ja pārkarsušais strauji atdziest, mazinās imunitātes spējas. Ja imunitāte krītas, slimība klāt. Taču atsevišķi vīrusi ir niknāki, agresīvāki – tie ķers lielāko daļu cilvēku.
Ir tāda gudrība, ka rudenī vajag pēc iespējas ilgāk staigāt atsegtam, nesākt tuntulēties, bet pavasarī – tieši otrādi, nesteigties atsegties visiem vējiem.
Jā, tam var piekrist. Līdzīgs ieteikums ir ar peldēšanās nepārtraukšanu rudenī. Diez vai pavasaris ir piemērotākais laiks, lai uzsāktu peldes aukstā ūdenī. Tie, kuri peldas aukstā ūdenī, slimo retāk, to varu apstiprināt, jo organisms norūdās. Roņus savā kabinetā neesmu daudz redzējusi.
Tātad nevar vainot klimatu, ka rudenī saaukstējamies.
Visu novelt uz klimatu tiešām nav pamata, taču rinovīrusu koncentrācija rudenī ir augstāka un cilvēki biežāk saslimst ar saaukstēšanās slimībām, kad ir vēss un mitrs. Vainu meklēt var gan pārlieku siltā apģērbā, gan imunitātē. Vasarā cilvēkiem ir vairāk aktivitāšu svaigā gaisā, bet rudenī visi atkal sanāk kopā telpās – darbā, skolā, bērnudārzā. Katrs nāk ar savu mikrofloru, gaisā nevilšus apmainās ar to un saslimst.
Kā vispareizāk rīkoties, jūtot, ka saaukstēšanās klāt gan? Gaidīt septiņas dienas, kad viss pāries pats no sevis?
Ja slimību noķer pašā sākumā – dienā nosalu, vakarā jūtu, ka sācies drebulis –, var iedzert karstu tēju, pamērcēt kājas. Taču jārīkojas ātri, saslimšanas pirmajās stundās, nevis dienās. Reizēm šādi izdodas vīrusu aplauzt – organisms saņemas, slimība neattīstās. Bet ja ne… Ārstēšana vērsta uz to, lai veiksmīgi pārdzīvotu laiku, kamēr akūtā respiratorā saslimšana pāriet. Neko citu izdarīt nav iespējams – vīrusu nomākt nevar, tāpēc ārstēšana, kā mēdz teikt, ir simptomātiska.
Saaukstējoties visbiežāk ir iesnas. Lai tās netraucētu, lieto pilienus, kas atbrīvo elpošanu. Laba metode ir arī deguna skalošana ar jūras ūdeni – ne vien ārstējoties, bet arī profilaktiski, jo ir pierādīts, ka tādējādi var samazināt vīrusu koncentrāciju uz gļotādas un tātad saslimšanas iespējamību.
Ir arī pretsaaukstēšanās līdzekļi, kas satur paracetamolu un pseidoefedrīnu. Pseidoefedrīns sašaurina asinsvadus, deguns atnāk vaļā. Šādas zāles gan nedrīkst lietot pacienti ar augstu asinsspiedienu vai sīka auguma cilvēki, jo viņi uz pseidoefedrīnu reaģē jutīgāk. Bezrecepšu līdzekļos tas ir nelielā koncentrācijā, tomēr jābūt piesardzīgiem.
Pret kakla iekaisumu noderēs gan sūkājamās konfektes, gan dažādi spreji. Mērķis ir nevis censties dezinficēt, bet mitrināt sasārtušo gļotādu, lai mazinātos kasīšanās sajūta un gļotāda drīzāk sadzītu. Nedrīkst aizmirst arī pietiekami bieži padzerties.
Ar šādu taktiku jau pēc dažām dienām jāsāk justies labāk. Ja pēc septiņām dienām iet uz slikto pusi, jāmeklē dakteris un jānoskaidro, vai nav sākušās komplikācijas. Ļoti sliktas pašsajūtas gadījumā nedēļu nav jānogaida! Ja ir nepanesamas galvassāpes vai citādas mokošas sajūtas, pie ārsta jānāk uzreiz.
Ja saaukstējas bērns, nereti viss process aiziet uz leju, kā sadzīvē mēdz teikt. Kā panākt, lai tā nenotiek?
Rīklē, balsenē vai trahejā jau nav tādas robežas, kas aizturētu slimību noteiktā zonā. Vīruss diezgan strauji izplatās visur, kur vien var.
Turklāt, ja cilvēks nedēļām vai pat mēnešiem ilgi staigā ar smagām, infekciozām, strutainām iesnām, deguna blakusdobumu pastāvīgā iekaisuma dēļ organisms panīkst. Imunitāte ir novājināta, slimība izvēršas. Ja slimo bieži, pamazām veidojas hroniskas pārmaiņas – elpceļi kļūst par vājo vietu.
