Vai saimniekosim pārsvarā bioloģiski? Kolektīvā atbildība šajā jautājumā nepastāv 18
Anita Pirktiņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas Savienības (ES) Zaļajam kursam un pieņemtajām “Bioloģiskās daudzveidības” un “No lauka līdz galdam” stratēģijām būtu jāieslēdz visas iespējamās zaļās gaismas bioloģiskās lauksaimniecības attīstībai. Protams, nevar teikt, ka bioloģiskā lauksaimniecība netiek veicināta vai atbalstīta finansiāli. Taču – vai atbalstāmie pasākumi, atbalsta veidi un to apmērs tiešām ved uz bioloģisko saimniekošanu un ilgtspējīgu drošas un veselīgas pārtikas ražošanu?
Saskaņā ar ES stratēģijām līdz 2030. gadam 25% lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) jābūt apstrādātai ar bioloģiskām metodēm. Latvija pagaidām šajā virzienā iet diezgan pārliecinoši – šobrīd jau esam sasnieguši 16% LIZ platību, kas tiek apsaimniekotas bioloģiski, un šajā jomā šobrīd pat esam ES dalībvalstu pirmajā pieciniekā.
Jaunajā Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) plānošanas periodā varētu būt gaidāma konvencionālās un bioloģiskās lauksaimniecības tuvināšanās, jo arī konvencionālajām saimniecībām būs iespēja paeksperimentēt, daļu no saimniecības atvēlot bioloģiskās saimniekošanas praksei, lai to izprastu un izvērtētu. Tam paredzēti “Agrovides” programmas un citi pasākumi. Tas gan pagaidām ir brīvprātīgi, taču, piedaloties šajos pasākumos, konvencionālajām saimniecībām būs iespēja saņemt lielākus atbalsta maksājumus, jo šo pasākumu veikšana tomēr ceļ ražošanas standarta latiņu uz augšu. Tiesa, šī iespēja saņemt lielākus maksājumus saimniekam arī vairāk sasaista rokas, tāpēc, visticamāk, būs arī tādi, kuri strādās pēc minimālās programmas.
Vai Zaļais kurss ved uz bioloģisko lauksaimniecību?
Jānis Sietiņsons, bioloģiskās augkopības un biškopības saimniecības “Kalna Smīdes 1” īpašnieks, sertifikācijas institūcijas “Vides kvalitāte” inspektors: “Precīzāk būtu teikt – tas ir kurss uz lauksaimniecību, kas ir sabiedrībai labvēlīgāka. Piemēram, biškopība. Tā ir nozare ar absolūti nepiesārņojošu ražošanu, kas nerada nekādas emisijas. Protams, visi nevar būt biškopji. Diemžēl kopējā situācija, kas attiecas uz sabiedrības veselību, ir ļoti satraucoša. Tiekšanās uz augstāku dzīves līmeni, ko daļai sabiedrības var nodrošināt ražošanas intensifikācija, nevar būt galvenais un noteicošais sabiedrības attīstības faktors. Ja cilvēks ar savu pašreizējo saimniecisko darbību negatīvi ietekmē dabu un tādējādi arī cilvēku veselību, tad saimnieciskās darbības veidi ir jāmaina.
Ir jāmeklē un jāatrod līdzsvars starp ražošanu un apkārtējo vidi, lai sasniegtu gan ES izvirzītos klimata mērķus, gan izpildītu “Bioloģiskās daudzveidības stratēģiju”. Un sekmes būs atkarīgas no katra sabiedrības pārstāvja, kurš iesaistīts šo mērķu sasniegšanā, tostarp lauksaimniekiem. Zaļais kurss nebūtu jāuztver kā direktīva, kas kādam jāpilda un kādam ne, bet gan iespēja katram ar savu ražošanu radīt apstākļus, kas ir labvēlīgi dabai un sabiedrībai kopumā. Tas nebūt nenozīmē, ka visiem jāpāriet tikai uz vienu saimniekošanas praksi. Ja visi Eiropā pārietu tikai uz bioloģisko lauksaimniecību, tas, manuprāt, nebūtu īsti pareizi un labi. Visās jomās labāka ir saprātīgi līdzsvarota daudzveidība.”
Iespējas netiek līdzi ambīcijām
Patlaban gandrīz četrarpus tūkstoši saimniecību pieteikušās bioloģiskās saimniecības sertifikācijai. Vidējā bioloģisko saimniecību platība Latvijā ir aptuveni 70 ha. Kopumā Eiropā vidējais bioloģisko saimniecību lielums ir mazāks. Latvijā ne pārāk strauji palielinās bioloģisko saimniecību skaits, tomēr palielinās to platība. Un tas nenotiek tikai tāpēc, lai saņemtu lielākus platībmaksājumus, tā ir pārdomāta un ekonomiski pamatota rīcība. Starp bioloģiskajām saimniecībām ir arī tādas, kuru platība mērāma tūkstošos hektāru.
Lielākā daļa, protams, ir mazākas saimniecības, taču svaru kausi aizvien vairāk nosveras uz lielāka mēroga ražošanu. Bioloģiski sertificēto platību īpatsvars, kā jau minēts, Latvijā ir sasniedzis 16%, un potenciāls jaunajā plānošanas periodā sasniegt vēl lielāku rādītāju noteikti ir. Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija (LBLA) pat uzstādījusi mērķi līdz 2030. gadam panākt, ka 30% LIZ jābūt bioloģiski sertificētiem un publiskajos iepirkumos jābūt 30% bioloģiskās pārtikas produktu. Tātad – 30/30/30.
J. Sietiņsons: “Protams, ir labi, ka ir ambiciozi mērķi, bet rezultāts būs atkarīgs no lauksaimniecības politikas. Gadus divus ilga dialogs starp nozares ministriju un lauksaimnieku organizācijām, izstrādājot jauno stratēģisko KLP plānu. Kad Eiropas Komisija paziņoja, ka ir apstiprinājusi Latvijas Stratēģisko plānu 2023.–2027. gadam, izrādījās, ka daudz kas no labajiem ieteikumiem un idejām, ko sniedza lauksaimnieki, ir pazudis jeb ticis svītrots.
Tādējādi diemžēl jāteic, ka, neraugoties uz Zaļo kursu, jaunā lauksaimniecības politika vairs nav bioloģiskajai lauksaimniecībai tik labvēlīga – atbalsta maksājumu dēļ. Izskatās pēc tādas kā spēles ar skaitļiem. Miljoni un pat miljardi tiek attiecināti uz Zaļā kursa un citu zaļo pasākumu īstenošanu, bet vienlaikus redzams diezgan radikāls atbalsta samazinājums vairākām nozarēm, īpaši lopkopībai, biškopībai. Arī bioloģiskās augkopības saimniecības nevar būt priecīgas par pašreizējo rezultātu.”
Sietiņsons teic, ka skumji kļūst arī redzot, kāds atbalsts bioloģiskajiem paredzēts tepat kaimiņos – Lietuvā, Igaunijā. Par tiem pašiem pasākumiem kaimiņu lauksaimnieki saņem ievērojami lielāku atbalstu. Salīdzinājumā ar ES vidējiem atbalsta maksājumiem mūsējie atpaliek pat ļoti būtiski. Tādējādi mūsu konkurētspēja ir vāja un apdraudēta. Viņš atzīmē: “Jā, lozungi ir, Zaļais kurss ir, bet faktiski atbalstāmie pasākumi diemžēl saglabājušies tādi paši kā līdz šim.”
Bioloģiskajā lauksaimniecībā prasības tikai pieaug, to nosaka arī jaunā bioloģiskās lauksaimniecības regula. No vienas puses, latiņu ceļ aizvien augstāk, bet, no otras puses, atbalsta līmenis netiek līdzi.
“Neesmu pēc dabas pesimists, bet man jāatzīst, ka ar šādiem nosacījumiem bioloģiskās lauksaimniecības stratēģijā noteiktos 20–25% bioloģiski apsaimniekotas LIZ līdz 2030. gadam varam arī nesasniegt. Šis mērķis ir nopietni apdraudēts. Katrā ziņā ir indikācijas, kas liek tā domāt,” secina J. Sietiņsons. Piebilstot – kad LAD sāksies pieteikšanās platībmaksājumiem, tad arī redzēsim, cik motivējoša ir jaunā lauksaimniecības politika, lai saimnieki paplašinātu savas sertificētās bioloģiskās platības…
Kolektīvā atbildība nepastāv
Jānis Sietiņsons kā piemēru min situāciju bioloģiskajā biškopībā: “Lai arī ES kontekstā Latvija bioloģisko bišu saimju skaita ziņā ar 17% ir otrajā vietā, bioloģisko bišu saimju skaits pēdējo sešu gadu laikā Latvijā ir strauji mazinājies – par teju 40%. Savukārt bioloģisko biškopības saimniecību skaits samazinājies par 50%. Un tas viss notiek galvenokārt divu iemeslu dēļ.
Pirmais – konvencionālajā biškopībā pastāv pieļaujamais atliekvielu daudzums, bet bioloģiskās biškopības produkcijā nedrīkst būt necik un nekādu atliekvielu. Jautājums – vai ar Latvijas vidi vispār spējam šādu sterilitāti nodrošināt?
Otrais – jaunais regulējums pieprasa, lai trīs km rādiusā ap dravas novietni nebūtu industriālās lauksaimniecības. Tādējādi bioloģiskais bitenieks ir iedzīts burtiski mežā vai aizsargājamās dabas teritorijās. Bet, neraugoties uz visu šo nosacījumu skrupulozu izpildi, bioloģiskajā biškopības produkcijā tomēr tiek atklātas atliekvielas, lai gan biškopis 99,9% gadījumu nebūs lietojis nevienu pesticīdu.
Tā biškopis nonāk sankciju sarakstā – produkciju vairs nedrīkst realizēt kā bioloģisku; ja konstatē smago metālu klātbūtni, produkciju vispār izņem no aprites. Saimniecībai uz pāris gadiem iestājas pārejas periods, kura laikā ir cītīgi jāstrādā, lai atjaunotu bioloģisko sertifikātu. Bet pēc tam viss atkal var atkārtoties no jauna. Tad saimniecība zaudē bioloģiskās saimniecības statusu. Vārdu sakot – bankrots. Konvencionālajam saimniekam faktiski nekas no tā visa nedraud. Mums diemžēl nepastāv kolektīvā atbildība. Tā darbojas pilnīgi absurdā veidā, jo par sekām maksā nevis piesārņotājs, bet tas, kurš strādā videi draudzīgi.”
Rodas jautājums – no kurienes rodas šie smagie metāli bioloģiskajā medū? J. Sietiņsons norāda: “Tie diemžēl atrodas mūsu apkārtējā vidē, un tos radījis ne jau kāds konvencionālais saimnieks, kas strādā apkaimē, bet gan daudzus gadu desmitus piekoptā saimniekošanas sistēma. Atliekvielas ir akumulējušās augsnē, augos, gaisā, ūdenī, un katra mikrodeva, kas tur nonāk un pati par sevi varbūt nav kaitīga, dod savu negatīvo pienesumu kopējam fonam.”
Prasība – būt produktīvākiem
Bioloģiskajiem nereti pārmet, ka viņiem ir zems produktivitātes līmenis, saražotās produkcijas daudzums ir niecīgs, tā ir diezgan dārga, tādējādi šai produkcijai īsti neesot pieprasījuma un tirgus. Lai gan pieaug bioloģisko lauksaimnieku skaits un to apsaimniekotās platības, tālākā bioloģisko produktu pārstrādē nonāk tikai daļa no visas saražotās primārās lauksaimniecības produkcijas. Kopumā visu bioloģisko produktu īpatsvars kopējā saražotajā lauksaimniecības produkcijā nedaudz pārsniedz 6% robežu, izņemot medus un piena ražošanu. Turklāt daļa bioloģiskās produkcijas tiek pārstrādāta kā konvencionālā.
J. Sietiņsons: “Jā, mūsu konvencionālie graudaugu audzētāji ir sasnieguši augstu ražības līmeni un var sasniegt vēl augstāku, tikai jautājums – kādēļ to darām? Kāds ir mērķis? Turpināt ražot miljoniem tonnu graudu, ko eksportēt? Vai tāpēc, ka mēs to darām, esam apturējuši badu pasaulē? Esam varoņi? Nē! Tālredzīgāk būtu savām izejvielām šeit, Latvijā, pievienot vērtību un tad šādu produkciju eksportēt. Ir vajadzīgs pagrieziena punkts, kas liktu kritiski izvērtēt situāciju, kādā esam, un uzdot jautājumu – kāpēc faktiski turpinām strādāt tik tuvredzīgi, bezatbildīgi?
Runājot par produkciju – šobrīd redzam tendenci, ka konvencionāli un bioloģiski ražotās produkcijas cenas sāk izlīdzināties. Jā, no vienas puses, tas liek jautāt, vai tad ir vērts ražot bioloģiski? Taču, no otras puses, sabiedrība novērtē pievienoto vērtību, ko produktam piešķir bioloģiskās ražošanas veids. Tāpēc līdzīgu cenu situācijā patērētājs nešaubīgi dos priekšroku bioloģiskam produktam. Tādējādi apgalvot, ka šai produkcijai nav tirgus un pieprasījuma, nav nekāda pamata. Gluži pretēji – tas kļūst aizvien lielāks, par ko liecina dati par bioloģiskās produkcijas apgrozījumu pasaulē – no 75,3 miljardiem eiro 2015. gadā līdz 106,4 miljardiem 2019. gadā.”
Ministrija slavē savu politiku
Zemkopības ministrijas (ZM) Lauku attīstības atbalsta departamenta, Tirgus un tiešā atbalsta departamenta, Veterinārā un pārtikas departamenta darbinieku sagatavotais skaidrojums vēsta, ka atbalsts bioloģiskajai lauksaimniecībai ir bijis visās līdzšinējās Lauku attīstības programmās, kurās tas pamatots ar bioloģiskās lauksaimniecības pozitīvo devumu vides stāvokļa saglabāšanā un uzlabošanā un attiecīgi sniedz ieguldījumu Zaļā kursa mērķu izpildē.
ZM uzskata, ka bioloģiskās lauksaimniecības attīstībā pēdējos 20 gados nozīmīga loma ir bijusi valsts veidotai atbalsta politikai, pateicoties kurai Latvijā strauji palielinājušās bioloģiskās lauksaimniecības platības. Ņemot vērā ES Kopējās lauksaimniecības politikas Stratēģiskā plāna 2023.–2027. gadam (KLP SP) paredzētos atbalsta pasākumus un pieejamo finansējumu, paredzams, ka bioloģiski apsaimniekotās LIZ īpatsvars līdz 2027. gadam pieaugšot līdz 20%.
ZM atbildīgajos departamentos Zaļā kursa izvirzīto mērķi līdz 2030. gadam panākt, ka vismaz 25% ES LIZ tiek izmantota bioloģiskajā lauksaimniecībā, uzskata par izaicinājumu visas ES mērogā, jo platību pieaugums ir cieši saistīts ar pieejamo KLP SP finansējumu, turklāt pašreizējās ekonomiskās krīzes dēļ pircēji izvēlas lētāku produkciju. Arī Latvijā, neraugoties uz augsto starta līniju – 16% 2022. gadā –, tas ir būtisks izaicinājums minēto iemeslu dēļ.
Nozares ministrijas vadošie speciālisti uzskata, ka bioloģiskās lauksaimniecības attīstībai būtu jākoncentrējas ne tikai uz platību pieaugumu, kur redzama cieša saistība ar atbalsta programmās pieejamo finansējumu, bet gan uz produkcijas pieaugumu, ko veicinātu bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas noiets.
“Neviens ilgtermiņā nav garantējis subsīdiju pieejamību. Tāpēc īpaši nozīmīgi ir veicināt bioloģiskās produkcijas noietu publiskajos iepirkumos (skolās, bērnudārzos, armijā u. c.), tāpat arī jāattīsta eksportspējīgi produkti, apgūstot jaunus tirgus valstīs ar augstāku pirktspēju, kur jau šobrīd Latvijā ir redzami vairāki labi piemēri,” lasāms ZM departamentu sagatavotajā komentārā.
ZM ir pārliecība, ka ar vairākiem KLP SP atbalsta pasākumiem tiek stiprināta bioloģiskā lauksaimniecība, tostarp vairākos atbalsta pasākumos bioloģiskajiem lauksaimniekiem tikšot nodrošināta prioritāte, pretendējot uz atbalsta saņemšanu gan ieguldījumiem lauku saimniecībās un mazo saimniecību attīstībā, gan jauno lauksaimnieku saimniecību dibināšanai. KLP SP 2023.–2027. gadam paredzēti 159 miljoni eiro, lai atbalstītu lauksaimniecības platības, kas apsaimniekotas ar bioloģiskās lauksaimniecības metodēm.
Video skat. “la.lv”
EKSPERTA VIEDOKLIS
Politiskā vadība apzog bioloģiskos
Gustavs Norkārklis,Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs: “Paredzu, ka par mērķi izvirzītos nepilnos 20% bioplatību, visticamāk, sasniegsim. Mūsu ieskatā, tā gan ir ļoti neambicioza politiskā apņemšanās, jo paredzēts, ka bioloģiskās platības palielināsies vien par aptuveni 50 tūkstošiem hektāru, 2027. gadā sasniedzot aptuveni 360 tūkstošus ha.
Tādējādi var sacīt, ka ZM mērķis nav bijis attīstīt bioloģisko lauksaimniecību, gluži pretēji – iepriekšējā politiskā vadība, īpaši neslēpjot savu attieksmi, darīja visu, lai nozare pienācīgi neattīstītos. Ilgstoši esam bijuši liecinieki tam, ka ministrijā lielai daļai ierēdņu un politiķu ir liela skepse pret bioloģisko lauksaimniecību un vēlēšanās apliecināt savu nostāju darbos. Par kādiem mērķiem šādos apstākļos varam runāt?
Jāsecina, ka salīdzinājumā ar Lietuvas un Igaunijas stratēģiskajiem plāniem Latvija ir gājusi pretējā virzienā. Tā kā atšķiras atbalsta līmenis, mūsu bioloģiskajiem ražotājiem turpmāk būs arvien grūtāk konkurēt ar kaimiņvalstu lauksaimniekiem, kaut gan esam vienotā tirgū, sevišķi jau pamatnozarēs – pienā un graudos. Tas radīs problēmas. Uzskatu, ka ZM iepriekšējā politiskā vadība ir apzagusi bioloģiskos un tāpat arī mazos un vidējos lauksaimniekus, situāciju arvien pasliktinot.
Tāpēc runāt par 25% mērķa sasniegšanu, uz ko aicina Eiropas Komisija, Latvijā pašlaik ir nevietā. Lai gan mums bija visi priekšnosacījumi, lai Latvijā sasniegtu arī 30%. Varam tikai noskatīties, ka pat lielvalstīm kā Vācija ir skaidrs redzējums par bioloģiskās nozares attīstību. Vācijai politiski nospraudusi mērķi līdz 2030. gadam sasniegt 30% bioplatību īpatsvaru. Mums politiskas izpratnes līdz šim nav bijis.
Bioloģiskajiem lauksaimniekiem nozares izaugsme ir svarīga, un redzam, ka arī daļai sabiedrības tas šķiet nozīmīgi. Bet ar to ir par maz. Kamēr pašiem politiķiem un ierēdņiem nav intereses, paredzu, ka nekas nemainīsies. Dānijā kopā nāk politiķi, lauksaimnieki un sabiedrība, un tieši tā var sasniegt daudz. Un nav jau runa tikai par atbalstu, jo KLP Stratēģiskais plāns ietver ne tikai subsīdijas.
Tomēr bioloģiskā lauksaimniecība Latvijā ir spējusi attīstīties un turpinās savu gaitu. Paredzams, ka sagaidāms grūtāks periods, bet bioloģiskie lauksaimnieki ir sīksti un izturīgi.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalst
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
