Kintija Barloti: Vai sagaidīsim pārmaiņas medicīnas nozarē? 6
Kintija Barloti, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Veselības nozare nenozīmē tikai neatliekamo, ambulatoro vai stacionāro medicīnisko palīdzību – tā ir valsts drošībai stratēģiski svarīga nozare kā ikdienā, tā vēl jo vairāk ārkārtas situācijās. Neraugoties uz to, ilgus gadus finansējums veselības aprūpei ir bijis ļoti pieticīgs. Tomēr jaunajai valdībai ir iespēja to mainīt, jo medicīnas pakalpojumu pieejamībai un atbilstošam darbinieku atalgojumam ir jābūt ne tikai vārdos valdības deklarācijā, bet arī realizētai darbos.
Fakts, ka Latvijā valsts veselības aprūpei piešķirtais finansējums daudzu gadu garumā atpaliek ne tikai no Eiropas Savienības (ES) un OECD valstu vidējā līmeņa, bet arī no šai nozarei atvēlētā līdzekļu daudzuma abās pārējās Baltijas valstīs, rada loģiskas sekas. Saskaņā ar OECD pētījumu 2021. gadā Latvijā bija visaugstākais alkohola patēriņš ES, kā arī paredzamais iedzīvotāju dzīves ilgums Latvijā bija ceturtais zemākais ES – mums tas ir 75,7 gadi, kamēr vidēji ES cilvēki dzīvo vidēji par pieciem gadiem ilgāk. Mazāk nekā puse jeb 47% Latvijas iedzīvotāju savu veselības līmeni raksturo kā labu. Likumsakarīgi būtu valdības deklarācijā veselības aprūpes pieejamības un kvalitātes uzlabošanu noteikt kā vienu no prioritātēm, beidzot tuvinot valsts finansējumu veselības nozarei vidējiem ES rādītājiem.
Viena no būtiskākajām problēmām Latvijas medicīnas nozarē ir personāla trūkums un medicīnas darbinieku pārcelšanās uz valstīm, kur šīs cilvēka dzīvībai svarīgās profesijas prestižs un apmaksa ir ievērojami augstāka. Īpaši asi mediķu trūkumu izjūt reģionos, kur medicīnas centru un slimnīcu vadība izmisīgi meklē speciālistus, pārvilina no citiem medicīnas uzņēmumiem un iestādēm, cīnās par rezidentu piesaisti un noturēšanu. Kritiskākā situācija ir ar māsu un ārstu palīgu skaitu, kuru būtu nepieciešams pat trīskāršot, atvieglojot ārstus un uzticot vidējam medicīnas personālam veikt administratīvos pienākumus.
Situāciju veselības jomā raksturo arī augstais novēršamo nāves gadījumu skaits, kas vēl pirms pandēmijas Latvijā ik gadu sasniedza ap 7000 jeb aptuveni divas reizes vairāk nekā vidēji OECD valstīs. Latvijā mirstība gan no profilaktiski, gan no medicīniski novēršamiem cēloņiem ir otrā augstākā ES. Ārsti atzīmē arvien biežākus gadījumus, kad savlaicīgi nesaņemtas medicīniskās palīdzības dēļ pacientiem kaites tiek ielaistas. Īpaši asi mediķi to izjūt pēc Covid-19 pandēmijas, kuras laikā krasi samazinājās ambulatorās aprūpes iespējas.
Viens no iemesliem, kas kavē sniegt iedzīvotājiem savlaicīgas pārbaudes, jau atkal ir nepietiekamais valsts finansējums. Mājsaimniecību izdevumi ir nesamērīgi lieli – par to liecina OECD dati, ka vīrieši ar augstu izglītības līmeni, kuriem attiecīgi ir lielāka rocība, dzīvo vidēji par veseliem 11 gadiem ilgāk nekā vīrieši ar zemu izglītības līmeni!
Tāpat viens no būtiskākajiem jautājumiem ir veselības sistēmas digitalizācija, kuras mērķis ir uzlabot pakalpojumu pieejamību pacientiem un atvieglot medicīnas darbinieku darbu.
Esošo sistēmu ir pārāk daudz, tās nav savstarpēji integrētas, papildus apgrūtinot jau tā atbildīgo mediķu darbu. Pieņemšanas laikā ģimenes ārstam datora ekrānā nākas atvērt vairākas sistēmas un paralēli pacienta konsultācijai jāievada dati pat piecās dažādās vietnēs vienlaikus. Darbu kavē arī e-veselība, kura tehnisku iemeslu dēļ nedarbojas vismaz vairākas reizes mēnesī.
Medicīnas darbinieki un pacienti ir pelnījuši 21. gadsimtam atbilstošu digitālo sistēmu – elektronisko pacientu pasi. Digitālās sistēmas jau veiksmīgi darbojas Dānijas un Zviedrijas medicīnas aprūpē. Elektroniskajā pasē jāiekļauj visa medicīniskā informācija par pacientu, un tas ir ideāls risinājums, lai ārsts jebkurā Latvijas vietā, atverot pacienta elektronisko kartīti, redzētu pilnu slimības vēsturi – pārslimotās kaites, pielietotās ārstniecības metodes un pacienta organisma reakciju. Daļā gadījumu ar mirkli, kad pacients iznāk no slimnīcas vai nomaina ārstu, saikne pārtrūkst – pacients aiziet uz savu poliklīniku vai apmeklē citu speciālistu un dažkārt manipulācija tiek veikta no jauna, lieki tērējot medicīnas resursus un zaudējot veselībai tik dārgo laiku.
Iedzīvotāju veselība ir unikāls, nepārvērtējams, katram indivīdam un valsts attīstībai nozīmīgs resurss, ko uzturēt un attīstīt iespējams tikai tad, ja tiek ieguldīti atbilstoši līdzekļi. Tādēļ ir jāķeras pie veselības aprūpes jomas sakārtošanas un jānodrošina nozare ar pietiekamiem finanšu resursiem, tajā skaitā nozarē strādājošos – ar medicīnas profesionālim cienīgu atalgojumu. Jo katrs veselības aprūpē šodien ieguldītais eiro sniegs atdevi vidējā un ilgtermiņā ekonomiska pienesuma veidā, ko nodrošinās veselīgi, darbspējīgi iedzīvotāji.
