Vai sagaidīsim jaunu enciklopēdiju? 0
“Latvijas Avīze” turpina diskusiju par to, kā tapt un kādai būt Latvijas Nacionālajai enciklopēdijai (Ojāra Spārīša rakstu “Tautas gara brieduma apliecinājums” sk. 19. septembra “LA”). Šoreiz – literatūras un teātra zinātnieka, Dr. habil. philol. Viktora Hausmaņa viedoklis.
Ar zīmogu “mazāk aktuāls”
Kādreiz – pirmajā tautas atmodas laikā – populārs bija aicinājums: “Latvji, brauciet jūriņā!” Gadi skrējuši ar neapturamu steigu, esam nonākuši 21. gadsimtā, un nu daudzi latvieši tiešām dodas pat pāri jūriņai un okeānam, lai svešās zemēs strādātu un pelnītu naudu. Mūsu pulks sarūk, taču izraušanās uz pasaules plašumiem arvien biežāk pavīd arī citā veidā – jāsaskaras ar uzskatu, ka mēs vērti būšot tikai tad, ja par mums runās un mūs pieminēs citur. Latvijas Zinātnes padomē pat izstrādāti noteikti kritēriji, pēc kuriem daudz augstāk par plašu monogrāfiju tiek vērtēts niecīgs rakstiņš, ja tas publicēts svešvalodā kādā citā valstī. Ir sācies tāds īpašs internacionalizācijas process. Arī no Kultūrkapitāla fonda pētījumiem par latviešu teātri vai literatūru saņemam atteikumus ar piebildi: “Mazāk aktuāls.” To esmu piedzīvojis pats uz savas ādas: uzrakstīju grāmatu “Latviešu teātris Austrālijā” – atteikums, uzrakstīju grāmatu “Veronika Janelsiņa rakstos un darbos” – atteikums. Protams, ir svarīgi, lai tehnisko zinātņu, ķīmijas un bioloģijas pētījumu rezultāti nepaliktu tikai pašmāju dārziņā, bet – kas cits pētīs un vētīs latviešu literatūru, teātri, valodniecību, ja ne mēs? Ko paņems līdzi un no kā garīgi barosies nākamās paaudzes? Pagaidām vēl mēs – latvieši – esam, un cerams, ka vēl būsim. Un pat tad, ja arī nebūsim, sen izdotajās grāmatās cittautieši varēs izlasīt, kādi tie latvieši bija un kādas garīgas vērtības bija viņu krājumā.
Tālāk – stop?
Jau tagad, 21. gadsimta sākumā, dažkārt pārsteidz, cik vājas ir jaunās paaudzes zināšanas par savu literatūru un teātri. Pirmdienas vakaros skatos televīzijas raidījumu “Veiksme. Intuīcija. Prāts”, kurā dalībnieki veiksmīgi atbild uz jautājumiem par svešām zemēm, par ģeogrāfiju un sportu, bet tik bieži klūp, ja nākas nosaukt kādu latviešu rakstnieku, aktieri, režisoru, mūziķi. Izrādās, ka arī viņiem šajās nozarēs zināšanas ir “mazāk aktuālas”, bet, kā spēsim apliecināt sevi kā latviešus, ja nezināsim mūsu literatūras, kultūras, vēstures pamatbalstus? Protams, visos gadījumos atbalstu varētu meklēt kādā palīglīdzeklī: paņemt no plaukta enciklopēdiju, uzšķirt attiecīgu šķirkli un – viss skaidrs! Bet kur tad ir tās mūsu enciklopēdijas?
No Latvijas neatkarības atdzimšanas nu jau pagājis vairāk nekā divdesmit gadu, un šajā nozarē esam gandrīz tukšinieki: no 2002. līdz 2009. gadam iznāca Valerija Belokoņa izdotā “Latvju enciklopēdija” piecos sējumos. Var šo enciklopēdiju kritizēt par nepilnībām, tomēr izdevējs pelna cieņu, jo pamatziņas par daudziem Latvijas ievērojamiem cilvēkiem atrast tur var.
Kādreiz diemžēl nākas ņemt rokās tā saucamo Jērāna enciklopēdiju (Latvijas padomju enciklopēdija) desmit sējumos, tur desmitā sējuma otrajā daļā ir pilnīgs personu saraksts ar attiecīgajiem gadu skaitļiem, iepriekšējos sējumos skatīties gan ir maza jēga. Darbā var palīdzēt profesora Edgara Andersona aizsāktā “Latvju enciklopēdija” piecos sējumos, to ASV sāka iespiest 1983. gadā, pēdējais sējums publicēts 2006. gadā, kad galvenais redaktors E. Andersons bija jau miris, darbu turpināja Arvīds Bļodnieks, taču Latvijā galvenokārt tā pieejama tikai bibliotēkās, turklāt – paradoksāla situācija – 5. sējums glabājoties redakcijas vadītāja Arvīda Bļodnieka garāžā, un viņš nezinot, kur un kā šo grāmatu realizēt!
Mazdrusciņ labāk ir ar atsevišķām nozarēm: par latviešu rakstniekiem pamatinformāciju var uziet grāmatā “Latviešu rakstniecība biogrāfijās”, kas iznāca 2002. gadā, taču kopš tās publicēšanas apritējuši jau desmit gadi, daudzi rakstnieki miruši, apritē ienācis pulks jaunu literātu, sarak-stīta krietna kaudze jaunu grāmatu, un nepieciešams jauns “Latviešu rakstniecība biogrāfijās” izdevums! Literatūras, folkloras un mākslas institūta zinātnieki pie tā strādā, bet, kad būs pienācis izdošanas brīdis, vai atkal nebūs jāsastopas ar spriedumu: “Mazāk aktuāls!”?
Nelāga situācija ir ar teātra enciklopēdiju – tā sāka iznākt 1999. gadā ar nosaukumu “Teātris un kino biogrāfijās”, ko izdeva toreizējais apgāds “Preses nams”. Sējuma sastādītāja un galvenā redaktore bija Māra Niedra, taču izdevniecība “Preses nams” izputēja, otro sējumu 2002. gadā izdeva apgāds “Pils”, pēdējais šķir klis šai enciklopēdijā ir “Olga Ņikuļina”. Viss! Tālāk – stop!
Nākamie sējumi it kā esot sagatavoti, pats esmu tiem sarakstījis veselu kaudzi rakstu, bet par publicēšanu – nezinu! Satiku Māru Niedru – raksti kaut kur Teātra muzejā glabājoties, viņa tur nestrādājot, kaut gan viņai tur esot rakstāmgalds, bet izdošanas ziņā nekas uz priekšu nav virzījies. Un, ja kādam pētniekam vai vienkāršajam mirstīgajam, teiksim, vajag rast precīzu atbildi nu kaut vai par Kārli Sebri – nav kur to meklēt. Un perspektīvas pagaidām nekādas!
Mazliet labāka ir valodnieku situācija. Latviešu valodas institūtā 2010. gadā iznākusi Ilgas Jansones un Andreja Bankova grāmata “Valodniecība Latvijā: fakti un biogrāfijas”, kurā apkopoti latviešu valodnieku dzīves un darbu apraksti, kā arī sniegtas ziņas par ārpus Latvijas dzīvojošiem valodniekiem, kuru uzmanības lokā bijusi latviešu valodas pētniecība.
Nepieciešamas zināšanas un pārliecība
Nav tā, ka nepavisam nekas nebūtu darīts enciklopēdiska rakstura darbu virzienā. Latvijas Zinātņu akadēmijā akadēmiķu Jāņa Stradiņa un Tālava Jundža vadībā top enciklopēdisks zinātnisku rakstu krājums “Latvija un latvieši” četros sējumos. Pirmajā sējumā būs apkopoti raksti par latviešiem kā etnosu, un tas sauksies “Latvieši”, 2. un 3. sējums sauksies “Latvijas valsts” (divās daļās), un tajos būs raksti par Latvijas valsts tapšanu, dažādiem vēstures posmiem, neatkarības atjaunošanu un mūsdienu Latvijas valstiskajām izpausmēm, bet 4. sējums veltīts Latvijas kultūrai, izglītībai un zinātnei. Var piebilst, ka autoru lokā ir Latvijas humanitāro nozaru zinātnieki, un nākamā gada laikā vajadzētu visiem četriem sējumiem nākt klajā, protams, ja atkal netiks samazināts finansējums humanitārajām zinātnēm un naudas dalītāji šāda sējuma izdošanu neuzlūkos par “mazāk aktuālu” . Gribu piebilst: tie būs enciklopēdiskas ievirzes zinātnieku rakstu krājumi, ne enciklopēdijas!
Zinātņu akadēmijā iesākts vēl kāds darbs enciklopēdijas virzienā: apvienojoties Latviešu valodas, Vēstures, Filozofijas un Literatūras, folkloras un mākslas institūtu zinātniekiem, sākts sadarbības projekts: “Humanitāro zinātņu virtuālā enciklopēdija: personālijas, avoti, termini”.
Tūlīt jāprecizē, ka pagaidām tā ir materiālu vākšana un kopošana virtuālā variantā, tajā tiek apvienotas rakstnieku, valodnieku, filozofu, vēsturnieku, folkloristu biogrāfijas un darbības apskati, gan arī avotu krājumi. Šogad iznāks krājums “Latviešu lugu rādītājs” , kurā apkopots latviešu oriģināllugu saraksts ar komentāriem par to publicēšanas un izrādīšanas vietu un laiku. 2010. gadā iznāca H. Akatovas “Latviešu dzejoļu krājumu rādītājs” .
Process notiek, un tomēr konkrētākas vīzijas, kad varētu tapt vienota vairāksējumu “Latvijas enciklopēdija”, joprojām nav. Lai tāda taptu, ir vajadzīgi entuziasti, vajadzīgi zinīgi cilvēki, vajadzīgs centrs, kas visu šo darbu vada un koordinē un – vajadzīgi līdzekļi, tā pati sasodītā nauda, jo ar entuziasmu vien ir par maz. Un nepieciešama pārliecība, ka citās valodās runājošiem par Latvijas kultūru, dabu, sasniegumiem varam pastāstīt kaut nelielā grāmatiņā, bet mums pašiem kā latviešu identitātes apliecinājums un reizē aktuāls izziņas līdzeklis vajadzīga izvērsta, plaša enciklopēdija par mūsu tautu, valsti, kultūru, saimniecību. Tāda vajadzīga šodien, tā būs vajadzīga rīt un arī tad, kad mēs vairs nebūsim. Tad tie, nosacīti svešie, varēs tajā ielūkoties un sacīt: “Ak tad tādi tie latvieši bijuši!”
