Liāna Langa: Miljonu tērēšana simtgadei ir noziegums pret nabagiem 113
Pirms apmēram desmit gadiem viesojos Druskininku starptautiskajā dzejas festivālā. Bijām izmitināti sanatorijas telpās, festivāla budžets bija tik plāns, ka noslēguma ceremonijā, ko papildināja kaismīgi lasījumi, uz gariem galdiem atradās vien šķēlēs sagriezti āboli un riekstiņi. Tomēr neviens par to nebēdāja, jo atmosfēra bija pacilājoša, solidāra un draudzīga. Goda vieta tika ierādīta dzejai un viesiem, nevis ziedu virtenēm, cepešiem un dažādiem smalkā stila atbirumiem. Neilgu laiku pēc tam ar avangarda džeza eksperti Sandru Ameriku mēteļos drebinājāmies neapkurinātā Arodbiedrību pils zālē, kur norisinājās Viļņas starptautiskais džeza festivāls. Sasildīja mūzika, improvizācija.
Nepārprotiet, nebūt neuzskatu, ka tādi apstākļi ir standarts, pie kura būtu jāatgriežas.
Rīgā pie Kultūras ministrijas darbojas Latvijas valsts simtgades birojs, kas iekārtojis pārskatāmu mājas lapu ar informāciju un ziņām medijiem, piemēram, 2018. gadā Latvijā tikšot izrādītas NKC konkursā uzvarējušās sešas spēlfilmas, astoņas dokumentālās filmas un divas animācijas filmas. Tas patiesi grezni un pelnīti pēc valsts politikas nolaidības dēļ kino nozarē ieilgušās gavēšanas, kad kāds klasiķis pat tīrīja “Lattelecom” tālruņa kabīnes (kad tās vēl bija). Taču – vai Latvijā mēs runājam par samērīgumu? Izskatās, ka Igaunijā un Lietuvā to dara, bet ne Latvijā. Vai 60 miljonu tērēšana simtgadei ir gluži vienkārši noziegums pret Latvijas nabagiem? Uzskatu, ka jā.
Nedomāju, ka sabiedrībai būtu pieņemama iespēja šeftmaņiem “uzvārīties” uz Latvijas simtgades svinībām. Bet kādas aplēses tad ir kaimiņvalstīs? Igaunijas Ministru kabineta preses dienests man pavēstīja, ka nepilnu četru gadu laikā tērēs 24 miljonus eiro. Skaidrs pierādījums vispārzināmajam – turīgākie ir taupīgāki. Savukārt no Lietuvas atbildīgie par svētku norisi man atrakstīja, ka neatkarības simtgades svinību budžets ir decentralizēts – no 2015. līdz 2017. gadam plānots tērēt deviņus miljonus eiro, no tiem 2017. gadā 5,5 miljonus ieguldīšot kultūras projektos. Bet turpmākie aprēķini par 2018. gadu Viļņā vēl tikšot veikti, tomēr jau tagad ir skaidri zināms, ka fundamentālai Nacionālā kongresa centra renovācijai ieplānoti 22 miljoni.
Kāpēc Latvijā teju vienmēr viss izmaksā dārgāk nekā kaimiņvalstīs? Vai turpina darboties labi ieeļļotā politiskās korupcijas sistēma, par kuru KNAB un Ģenerālprokuratūra izsenis neliekas ne zinis? Un kāpēc sabiedrība par šiem kliedzošajiem faktiem nesaņem skaidrojumus, vien kaut kādu murmulēšanu pāris sekunžu TV sižetos? Tostarp Garkalnē nevarot palielināt līdzfinansējumu sertificētām auklēm, jo esot jābūvē mūzikas skola par 7,3 miljoniem. Jā, būvniecība tautas kalpiem patīk…
Tikmēr reiz pārliecinātais komjaunietis, mūsu šā brīža labklājības ministrs Jānis Reirs paziņojis, ka valsts sociālās apdrošināšanas sistēma, kurā glabājas esošo un nākamo pensionāru uzkrājumi, nav ilgtspējīga un jau 2019. gadā sociālais budžets būšot “mīnusos”, vēstīja TV3 ziņas. Pensiju sistēma neesot ilgtspējīga, pavisam tieši teicis Reirs. Pensionāri ir pamatoti satraukušies. Diez kā nu būs ar tām gavilēm un prieku Latvijas simtgadē pēc ilgstošas paniņu diētas. Vācijā satiku divas rūdītas latviešu žurnālistes, kas mazkvalificētā darbā pelna sev pensiju. Laikam jau viņas bija tālredzīgākas par Reiru, turklāt viņām bija apnicis skatīties uz ļautiņiem tālrādē, kuriem, piekļūstot varas grožiem, ātri vien galva sāk augt no pleciem… Vācijā viņas jūtas drošas un pat laimīgas.
Es savukārt sapņoju par valsts organizētu un apmaksātu vēsturnieku desantu, kuri dotos uz mazākumtautību skolām visā Latvijā, lai stāstītu par Latvijas tapšanu un vēsturi. Esmu vienisprātis ar komponistu Jāni Lūsēnu (skaņradis intervijā laikrakstam “KDi” ieteica māksliniekiem vienoties un simtgadē pateikt paldies visiem cilvēkiem, kuri maksājuši nodokļus, uzstājoties par velti. – Red.) – ja kāda vēlas, 2018. gadā bez maksas labprāt lasītu savu dzeju lauku skolās, klubos un bibliotēkās.
Pirms Romas impērijas bojāejas tās elite esot šķērdējusi un dzīrojusi uz nebēdu mēnešiem, pat gadiem. Deputāti un valdība, jūsu alkatība un saimniekošana ir nožēlojama. Es mīlu Latviju, bet strauji tuvojas brīdis, kad man būs kauns tajā dzīvot.
Vai par tādu Latviju mira Slapiņš, Zvaigzne, Astra, moku ceļus gāja Doroņina, Skujenieks un daudzi citi? Vai mūsu valsts mērķis ir cilvēks?
