Notiek gumijas stiepšana garumā. Ieroči tiek doti tik daudz, lai Ukraina nezaudētu un arī neuzvarētu 67
Māris Niklass, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Skatoties 9. maija Uzvaras parādi Maskavā, kur “krievu zemju savācējs” sava ķermeņa lejas daļu bija ietinis vilnas segā, un zinot, ka šajā datumā Ukraina ar ASV parakstījusi lendlīzes līgumu, likās, ka ukraiņu uzvara ir rokas stiepiena attālumā.
Mariupoles zaudēšana pēc 80 dienu ilgās pretstāves likās kā izņēmums šajā nežēlīgajā karā. Taču pēc Severodoneckas atdošanas okupantiem un viņu nonākšanas pie Luhanskas un Doneckas apgabalu administratīvajām robežām (24.02.2022. agresora rīcībā bija tikai puse teritorijas) tā vien gribas uzdot jautājumu – kas noticis?
Jau vairākas nedēļas Ukrainas amatpersonas žēlojas, ka krievu artilērija brīvības aizstāvju spēkus pārsniedzot 20 reizes. Protams, var šaubīties par tik precīzu aprēķinu, jo kara speciālistiem vienmēr trūks lādiņu, ieroču utt. Izlasot bijušā Saeimas deputāta Jura Juraša, tagadējā Ārzemju leģiona brīvprātīgā Ukrainā, vērtējumu par situāciju frontē, jāpiekrīt, ka viens no okupantu panākumiem ir smago ieroču pārākums.
Lasot, ka okupanti stundā izšauj 1000 artilērijas šāviņu, jādomā, ka viņi rīkojas pēc “izdedzinātas zemes” principa. To pierāda Mariupoles un Severodoneckas liktenis. Kad 80–90 procenti ēku iznīcināts, tad kaujā dodas agresora kājnieki. Viņus spēj atturēt tie daži simti ierakumos un patvertnēs izdzīvojošie brīvības aizstāvji.
Viņi savā patriotismā un kaujas spējās nepārspējami. Mūsu militārais analītiķis rezerves pulkvedis Rajevs jau vairākas nedēļas pirms 24. jūnija, kad ukraiņi atstāja Severodonecku, brīdināja TV skatītājus, ka kara spēles noteikumi prasa pamest pilsētu. Šis piemērs liecina par ukraiņu karotprasmi. Tomēr tas vien liedz ukraiņiem gūt gaidītos panākumus.
Presē kā liels notikums tiek skandēts, ka ASV kongress Ukrainai piešķīris 40 miljardus dolāru. Retais ir iepazinis, ka no šī prāvā piešķīruma tikai 10 miljardi atvēlēti militāro līdzekļu piegādei. No tā jau pieci miljardi iztērēti. Presē un TV plašu atspoguļojumu guvusi četru reaktīvo šāviņu palaišanas iekārtu “HIMARS” piegāde Ukrainai.
Vēl paredzētas četras iekārtas. Kaut faktiski vajadzīgi simts. Nav saprotams, vai tie 36 tūkstoši lādiņu paredzēti pirmajām piegādātām iekārtām vai visai partijai. Ja šauj tikpat intensīvi kā krievi, tad pēc divām dienām munīcija beigsies.
Vēl ukraiņiem bija jāizpilda amerikāņu prasība nekādā gadījumā “HIMARS” neizmantot Krievijas teritorijas apšaudei. Jau sen tiek runāts par vācu tankiem, kuri, kā apgalvo ražotāji, ir sagatavoti ukraiņu vajadzībām. Ukraiņi jau pirms diviem mēnešiem bija prasījuši tūkstoš 155 mm pašgājēju haubices. Astoņpadsmit no tām ieradās reizē ar Makrona, Šolca un Dragi pirmsjāņu Kijivas apmeklējumu.
Šajā reizē Makrons gan izpļāpājās, ka pastāvot noruna Ukrainai nedot tankus, lidmašīnas un smago bruņojumu. Francijas prezidents gan nebija līdz galam atklāts – vai šī noruna pastāv starp Vāciju un Franciju? Vecajai Eiropai par piemēru varētu likt Apvienoto Karalisti un tās premjerministru Borisu Džonsonu, kurš bijis gan ātrāks, gan dāsnāks palīdzības sniegšanā Ukrainai.
Šā vai tā, liekas, ka notiek gumijas stiepšana garumā. Ieroči tiek doti tik daudz, lai Ukraina nezaudētu un arī neuzvarētu. Lai karš turpinātos un turpinātos! Tajā pašā laikā eiropieši ik dienu par gāzi un naftu agresoram maksā vairāk nekā miljardu eiro.
