Vai Rīgā plānots uzbūvēt sliktāko koncertzāli? 6
14. jūnijā “Kultūrzīmes” publicēja Anitas Bormanes rakstu “Koncertzāle kā “funkcija” vai arī kā broša pie investoru vestes?”, kurā tika kritizēta Kultūras ministrija (KM) par pasīvo izturēšanos Rīgas akustiskās koncertzāles jautājumā. Rakstījām, ka KM plāno nodot koncertzāles projekta īstenošanu privāta investora rokās, kurš uzvarētu drīzumā izsludināmajā konkursā par Eiropas Reģionālās attīstības fonda naudu. Taču nav pārliecības, ka šādi tiks uzcelta koncertzāle, ar kuru tiešām varam lepoties, vai tikai daļa no daudzfunkcionāla kompleksa, kas kalpotu investora interesēm – skaista “broša”, ko piespraust, lai šai teritorijai radītu papildu finansiālu un ekonomisku vilkmi. Par šo aktuālo tematu esam saņēmuši viedokli, kura autors ir Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” izpilddirektors TIMURS TOMSONS. Aicinām arī pārējos “Kultūrzīmju” lasītājus izteikties par to, kādai būt Rīgas akustiskajai koncertzālei. Viedokļus varat sūtīt pa pastu “Kultūrzīmēm” Dzirnavu ielā 21, Rīgā, LV 1010 vai arī pa e-pasta adresi [email protected].
“Pēdējā laikā presē aizvien vairāk parādās informācija, ka Rīgā plāno būvēt jaunu koncertzāli. Ir patīkami apzināties, ka varas elite beidzot sajutusi sabiedrības spiedienu un šī lieta sākusi virzīties uz priekšu! Nav noslēpums, ka Lielā ģilde vairs neatbilst nekādiem mūsdienu akustikas un tehniskajiem standartiem. Lai cik arī izcilas koncertzāles būtu Liepājā, Rēzeknē vai Cēsīs, tomēr skaidrs ir viens – lielākā daļa profesionālo mūzikas kolektīvu ir un paliks Rīgā. Koncertzāles trūkums nopietni kavē nozares attīstību, bet ārzemju kolēģi ir neizpratnē par šo absurdo situāciju un jūt līdzi Latvijas mūziķiem, klausītājiem un arī koncertdzīves organizētājiem.
Visdzirdamāk pēdējo mēnešu laikā ir izskanējusi versija par to, ka koncertzāles celtniecību varētu uzņemties būvkompānija “Merks” kopā ar nekustamo īpašumu attīstītājiem “Skanstes attīstības aģentūra” (SAA). Tieši viņi šajā apkaimē ieplānojuši celt konferenču centru, izveidojot tajā arī akustisko koncertzāli. Diemžēl, jo vairāk informācijas parādās par šo tēmu, jo drošāk var teikt, ka Rīgas koncertzāles projekts virzās uz diezgan lielu fiasko!
Pirmais, kas nav saprotams, ir Kultūras ministrijas vēlme atbalstīt biznesa projektu, kas izteicis vēlmi blakus dzīvokļiem un birojiem uzbūvēt konferenču centru un koncertzāli. Šāds biznesa projekts ir patiešām veiksmīgs, jo ļauj piesaistīt valsti kā investoru ar pamatīgu ES finansējumu ar mērķi pacelt apkārt esošo nekustamo īpašumu cenas. Vislielākās bažas ir par to, vai SAA patiešām rūp Latvijas kultūrpolitika un mūzikas nozare vai arī tas ir pragmatisks aprēķins savu biznesa mērķu sasniegšanai?
Būtībā jau tā ir normāla un leģitīma prakse – izmantot privātā sektora zināšanas projektu vadībā, izmaksu kontrolē un laika menedžmentā, lai efektīvi realizētu kādas publiskās ēkas (šajā gadījumā koncertzāles) būvniecību, bet ar to ir saistīti vairāki riski. Viens no vadošajiem akustiķiem pasaulē Tateo Nakadžimo brīdina – lai sasniegtu zemākas izmaksas vai samazinātu būvniecības laiku, privātais attīstītājs ir gatavs vienkāršot it visu, ko vien iespējams. Taču jebkuras izmaiņas projekta realizācijā – arhitektoniskās un konstruktīvās izmaiņas vai materiālu aizvietošana ar lētākiem – var būt graujošas zāles kopējai akustikai.
Nākamais jautājums ir saistīts ar šo telpu izmantošanu. Nevar būt, ka zāle ir pieejama valsts kolektīviem tikai uz noteiktu laiku (piemēram, 100 dienas gadā). Tā ir arī ļoti slikta prakse orķestru/koru mēģinājumus un koncertus realizēt dažādās akustiskās kvalitātēs, nemaz nerunājot par loģistikas haosu (instrumentu pārvadāšana, skatuves sagatavošana). Kolektīviem koncertzālē ir jāuzturas pastāvīgi, un tai ir jābūt viņu pilntiesīgām mājām.
Saskaņā ar šī brīža retoriku medijos rodas sajūta, ka jauno koncertzāli būvē tikai un vienīgi Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim (LNSO). Jaunajai koncertzālei ir jābūt daudzfunkcionālai, tādai, kas spēj nodrošināt iespējami plaša spektra profesionālās, ne tikai romantiski simfoniskās mūzikas attīstību, kas pārklāj tikai ļoti šauru auditorijas daļu. LNSO nav vienīgais profesionālais mūzikas kolektīvs Latvijā. Jaunuzceltajā Parīzes filharmonijā mājo veseli pieci kolektīvi, grandiozajā pagājušajā gadā atklātā Vroclavas koncertzālē Polijā tādu kolektīvu ir desmit. Tādam dārgam un kvalitatīvam kultūras infrastruktūras objektam kā koncertzāle jāspēj piedāvāt ne tikai tajā rezidējošo kolektīvu koncertus, bet arī ārzemju viesmākslinieku koncertus, saturiski kvalitatīvus mūzikas festivālus, izglītības programmas, lai aptvertu pēc iespējas plašāku auditoriju, kļūstot par patiešām galveno valsts koncertzāli!
Taču, iespējams, par lielāko pārsteigumu koncertzāles būvniecības idejas publiskajā apspriešanā kļuvusi valsts un pašvaldības neslēpti neieinteresētā attieksme. Ielūkojoties finansējuma struktūrās, ko veido jaunuzcelto reģionālo koncertzāļu būvniecību izmaksas, redzams, ka būtisks to finansējuma avots ir ne tikai ES fondu piešķīrums, bet arī konkrētās pašvaldības un valsts finansējums. Kas attiecas uz Rīgas koncertzāli, tad visas indikācijas liecina, ka nedz valsts, nedz – vēl jo vairāk – pašvaldība šajā projektā ar savu finansējumu piedalīties nevēlas. Vienīgais drošais finansējums ir 20 miljoni eiro no Eiropas Reģionālās attīstības fonda, kas nav pietiekams, lai uzbūvētu akustisko koncertzāli Rīgā. Lielākā kritika gan ir veltīta Rīgas pašvaldībai, jo, redzot Eiropas pieredzi, tieši tai ir jābūt galvenajai koncertzāles būvniecības iniciatorei. Ir skaidrs, ka lielākie ieguvēji no jaunuzbūvētās koncertzāles būs tieši Rīgas iedzīvotāji, tāpēc nav saprotams, kāpēc Rīgas pašvaldība šādas koncertzāles būvniecības ideju vienkārši ignorē.
Diemžēl jāsecina, ka situācija ar jauno koncertzāli Rīgā ir gaužām skumja. Pašvaldība jaunās ēkas celtniecībā nav ieinteresēta, bet Kultūras ministrija, lai samilzušo problēmu jel kaut kā risinātu, izvēlas vienīgo, kas tai pieejams – privātu investoru, kas izskatās kā labs cauruma aizbāznis, bet īstenībā diezgan apkaunojošs variants mūziķiem, klausītājiem un koncertdzīves organizētājiem, kā arī Rīgas un Latvijas prestižam.
Rīga kā Baltijas jūras reģiona kultūras un finanšu centrs ir pelnījusi, lai tai būtu viena no izcilākajām akustiskajām koncertzālēm izcilā arhitektoniskā veidolā, kas spētu piedāvāt spēcīgu māksliniecisku un izglītības programmu visa gada garumā, sniegtu iespēju valsts profesionālās mūzikas kolektīviem pilnvērtīgi attīstīties, kā arī kļūtu par vienu no centrālajām satikšanās vietām Rīgas iedzīvotājiem un tās viesiem. Tāpēc tik pavirša attieksme pret koncertzāles būvniecību, kāda ir šobrīd, nevar būt pieņemama!”
