Franks Gordons: Vai Rīga ir Baltijas metropole? 1
Lidosta “Rīga” galvaspilsētas titulu pilnībā attaisno. Tūristu pieplūdums, gastronomijas daudzveidība – tāpat. Rīga kļuvusi par īsti piemērotu vietu dažādām starptautiskām konferencēm, simpozijiem, sabiedriskiem pasākumiem. Bet, manuprāt, Latvijas simtgades svinību ietvaros nepelnīti palicis ēnā NATO saiets (samits) Rīgā 2006. gada novembrī. Tas taču ir “atslēgas” notikums atjaunotās Latvijas vēsturē. Lieliskais NATO saieta dalībnieku foto uz Rīgas silueta fona ar prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu centrā neaizmirstami simbolizē Latvijas iekļaušanos Rietumu pasaulē, transatlantiskās solidaritātes paspārnē.
Runājot par Rīgu, nāk prātā interesanti aspekti. Tā dēvētā Pierīga neapturami izplešas, un Jelgava zināmā mērā kļuvusi par Rīgas satelītu: atstatums mūsdienu apstākļos taču ir tīrais nieks.
Industriālās attīstības ziņā Rīga diviem lāgiem kļuva par “smagsvaru” – abās reizēs zem svešas varas: cariskajā Krievijā, kad Pirmā pasaules kara priekšvakarā Rīgas lielās rūpnīcas ražoja produkciju visas impērijas tirgum un darbaspēku tām piegādāja pirmām kārtām Latvijas lauki, padarot Rīgu latviskāku (!), un pēc otrreizējās padomju okupācijas, kad radās stratēģiski svarīgi industrijas kompleksi, kas ražoja produkciju “vissavienības” vajadzībām, ieskaitot militāro sektoru. Turklāt darbaspēks tika mērķtiecīgi un masveidā ieplūdināts no “brālīgajiem” padomju plašumiem, kas noveda pie tā, ka arī vēl tagad, 27 gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, Rīga ir “divkopienu” pilsēta, kur latviešu īpatsvars ar lielām grūtībām ceļas pāri pusei un lielvecākais jeb mērs ir nelatviskās partijas “Saskaņa” vadībā.
Runājot par pilsētām un metropolēm, mūsdienu mainīgajā pasaulē ir daudz kas ievērības cienīgs. Tepat ziemeļos Igaunijas galvaspilsēta Tallina pāri Somu līcim ne tikai lingvistiski, bet arī socioloģiski un ikdienas aspektā tik ļoti tuvinās Helsinkiem, ka sāk iezīmēties tāda kā duāla “Tallsinki”, un tā, šķiet, ir pozitīva tendence.
Ēģiptē Kaira, kas pāri par 1000 gadiem bija šīs zemes sirds un dvēsele, ar saviem jau 20 miljoniem iedzīvotāju kļūst par grūti pārvaldāmu murskuli jeb pūzni, un Ēģiptes autoritārais prezidents Abdels Fatahs el-Sisi licis sākt vērienīgi būvēt tuksnesī austrumos no Kairas jaunu administratīvu galvaspilsētu, kurai pat vēl nav īsta nosaukuma, ar paredzēto iedzīvotāju skaitu – 6,5 miljoni! Lai atslogotu Kairu un mazinātu spriedzi?
Divos gadījumos interesants ir drošības aspekts: Berlīne gan atguvusi Vācijas galvaspilsētas spožumu, bet aizsardzības ministrija un armijas ģenerālštābs kā bija, tā paliek bijušajā provinciālajā “pagaidu galvaspilsētā” Bonnā – tālāk no robežas! Tikai tad, kad Berlīnē kancleres Merkeles vadībā notiek valdības sēdes, tajās piedalās aizsardzības ministre.
Izraēlas valsts galvaspilsēta ir Jeruzaleme – tur ir valdības nams, prezidenta rezidence, parlaments, Ārlietu ministrija, uz kurieni ārvalstu vēstnieki dodas no Telavivas. Taču Aizsardzības ministrija, protams, palikusi Telavivā – tai pašā ēku kompleksā, kur atrodas ģenerālštābs, tas ir “mūsu Pentgons”. Ārkārtas situācijās, kas pie mums gadās diezgan bieži, t. s. drošības kabinets ar septiņiem ministriem un premjeru Netanjahu priekšgalā steidzas uz sēdi šī kompleksa augstceltnē kopā ar visu ieroču šķiru ģenerāļiem.
