Franks Gordons: Vai Rietumiem izdosies iegrožot Krieviju? 0
Auksto karu Padomju Savienība zaudēja, turklāt globālā mērogā. Tagad Putina Krievija, kas sevi uzskata par PSRS “tiesisko mantinieci”, kaut gan tā savā sociāli ekonomiskajā būtībā, atmetot boļševisma drazas, kļuvusi ultrakonservatīva, oligarhiska, ar klerikālu piegaršu, lūko ar varu un viltu atgūt sev izbijušo superlielvalsts statusu “uz vienas pakāpes” ar ASV.
Krievijas un Rietumu pretstāves ietvaros Vladimira Putina “zaudējumu/ieguvumu” bilance patlaban ir šāda: kaut arī “pievācis” Krimu, viņš neglābjami zaudējis Ukrainu – PSRS “gardāko kumosu”, paturot vien – ar grūtībām – divas faktiski kriminālas pseidovalsteles Donbasā, kuras viņam nākas finansēt, apbruņot un barot. Dienvidosetija un Abhāzija Krievijai ir protektorāti, kurus arī nākas stutēt, nemaz jau nerunājot par smieklīgo bastardu Piedņestru.
Toties, var teikt, viņš ieguvis ģeopolitisku un militāru kontroli pār Sīrijas lielāko daļu un “uz visiem laikiem” nostiprinājies Vidusjūras austrumkrastā.
Krievija ne tikai ekonomiski, bet arī tehnoloģiju un konvencionāli militārajā ziņā pamatīgi atpaliek no Rietumiem. Diemžēl Rietumiem trūkst vajadzīgās apņēmības, lai Kremļa impēriskās ambīcijas iegrožotu.
Šajā jautājumā ne visai iepriecinošu analīzi mums sniedz publicists Andrejs Piontkovskis, kurš 2016. gadā bija spiests atstāt Krieviju un apmesties Savienotajās Valstīs. “Radio Liberty” portālā viņš spiests atzīt, ka kara draudi ir reāli.
Piontkovskis atradis, viņaprāt, ļoti nozīmīgu citātu no pavisam nesen iznākušās Boba Vudvorda grāmatas “Fear: Trump in the White House” (“Bailes: Tramps Baltajā namā”): “Reiz krievi (!) paziņoja aizsardzības ministram Trampa administrācijā Džeimsam Metisam, ka potenciāla konflikta gadījumā Baltijas valstīs viņi varēšot lietot kodolieročus. Šis brīdinājums lika Metisam uzskatīt Maskavu kā draudu ASV eksistencei.”
Piontkovskis atgādina, ka Krievija neglābjami atpaliek no Rietumiem un tai atliek, ja neskaita anekdotisko “garīgumu”, šantažēt Rietumus ar gatavību laist darbā kodolieročus. Un te rodas jautājums: vai Rietumi, vai NATO izturēs šo šantāžu?
Tā kā Vudvorda grāmatā citētajā Krievijas draudīgajā “mājienā” runa ir par Baltijas valstīm, Piontkovskis “ņem par piemēru” Igaunijas robežpilsētu Narvu, kur krievu tautības iedzīvotāju īpatsvars ir 87 procenti. Kādā nejaukā dienā tur varētu parādīties “laipnie zaļie cilvēciņi”, kā tas bija Krimā 2014. gada pavasarī. Ja Igaunijas sabiedrotie atteiksies izpildīt savas saistības, kas izriet no NATO līguma 5. panta, tad tas nozīmētu ASV galu kā superlielvalstij un Putina Krievijas pilnīgo militāri politisko hegemoniju Eiropas kontinentā, brīdina Piontkovskis.
Noslēgumā vērts atzīmēt, ka visa tā “Skripaļu indēšanas lieta” Putinam tik ļoti kritusi uz nerviem, ka nācās “izpunktierēt” kādu tikpat “sensacionālu” pretsoli: Krievijas aizsardzības ministrija, balstoties uz Gruzijas bijušā valsts drošības ministra, pārbēdzēja Igora Giorgadzes “atklājumiem”, izbazūnējusi visai pasaulei, ka Gruzijā ASV uzturot “nāves laboratoriju”, kur tiekot izmēģināts preparāts “Sovaldi”, un šie testi maksājuši 73 Gruzijas pilsoņu dzīvības.
Tātad: sasodītie Rietumi mums bāž degunā preparātu “Novičok”, un mēs viņiem – “Sovaldi”. Dots pret dotu?
