Streips: “Kremļa fašists zina, ka Rietumu nepacietībai un gatavībai stāvēt viņam pretī nopietni un ne tikai simboliski var pienākt gals” 0
Kārlis Streips, “Zemessargs”, AS “Latvijas Mediji”
Britu valstsvīram Vinstonam Čērčilam pieder aforisms: “Krievija ir mīkla, ko apvij mistērija noslēpuma iekšienē.” Raugoties karā, kāds Ukrainā turpinās jau piekto mēnesi, var rasties jautājums, ko īsti pašreizējais Kremļa fīrers vēlas panākt.
Ja kādam tas nebija skaidrs pirms tam, tad tagad nepārprotams kļuvis fakts, ka šis nav cilvēks, kuram saistoši šķiet starptautiski principi vai tiesības. Grib viņš pievākt daļu no Moldovas? Darīts! Daļu no Gruzijas? Kāpēc ne?
Un tagad Ukraina, kur fašista spēki katru minūti, katru stundu, katru dienu pievieno jaunu rīcību kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci sarakstam, kāds varbūt kaut kad nākotnē taps izmantots, lai šā barbarisma organizētājus sauktu pie atbildības. Vai varbūt arī ne.
Starptautiskās sabiedrības uzmanības ilgums var būt īss.
Mani pārsteidza tas, cik ātri un vienoti ārpasaule vienojās par domu, ka invāzija Ukrainā beidzot ir tas viens solis par tālu Kremļa fašista rīcībā un tāpēc visai pasaulei jāsteidzas palīgā.
Sākot ar letālu ieroču piegādāšanu Ukrainas aizsardzības spēkiem un beidzot ar faktu, ka Krievijas tīņi vairs netiek pie Makdonalda burgera un atjaunojumiem viņu elektroniskajās ierīcēs.
Pārsteidza gan tāpēc, ka nekas tamlīdzīgs nesekoja Krimas aneksijai, kas tāpat bija vulgārs un rupjš starptautisko tiesību pārkāpums, gan arī tāpēc, ka genocīds, kādu esam redzējuši Ukrainā, piemēram, Jemenā ir turpinājies jau piecu sešu gadu garumā, un tur pasaule nav steigusies palīgā.
Pieļauju, ka Ukrainas gadījumā ļoti nozīmīgs faktors pasaules reakcijas veidošanā ir bijis valsts staltais prezidents. Katru dienu viņš ir informējis pasauli par notiekošo viņa valstī, aicinājis palīdzēt vēl un vēl, kauninājis tos, kuri vilcinās, un atkārtoti brīdinājis, ja kritīs Ukraina, tad apdraudēta būs visa civilizētā pasaule.
Grūti spriest, cik lielā mērā šādam apgalvojumam tic, piemēram, Berlīne, kuras izturēšanos joprojām lielā mērā ietekmē Vācijas sarežģītā vēsture ar pārāk lielu iesaisti Eiropas un pasaules karos. Tāpat grūti spriest, vai tam būtu iemesls ticēt Vašingtonā, kas tomēr atrodas vesela okeāna otrajā pusē.
Taču tā vien šķiet, ka vismaz patlaban, ar izņēmumiem, tā dēvētā Rietumu pasaule ir gatava turpināt atbalstīt Ukrainu un sodīt Kremļa fašistu ar sankcijām un visu pārējo.
Ne velti fašists pēdējā laikā bizojis uz Turciju un citām retām valstīm, kur viņam vēl ir kaut kāds atbalsts. Tāpat viņš zina, ka nāk ziema un eiropieši negribēs salt. Nesen atsākta gāzes padeve Vācijai pa “Nord Stream 1” cauruļvadu. Viegli iedomāties, ka oktobrī Kremlis pateiks: gribat vēl? Nu, tad …
Šķiet visai ticami, ka Kremļa fašists zina, ka Rietumu nepacietībai un gatavībai stāvēt viņam pretī nopietni un ne tikai simboliski var pienākt gals. Fašistam nav jāsteidzas.
Viņš ir totalitārs diktators, kam savā valstī neviens nekad neteiks nē. Krievija ir valsts, kurā desmit gadus cietumā var piespriest vienkārši par atrašanos uz ielas ne tajā vietā.
Vienīgais, kas fašistam var patiešām kaitēt, ir viņa paša fiziskā veselība. Rokas viņam redzami trīc. Pavisam vesels patlaban 69 gadus vecais fašists neizskatās nudien.
Grūti iedomāties, kā situācija Ukrainā beigsies. Šķiet, Kremļa fašists joprojām ir apņēmības pilns Ukrainai atņemt Donbasu, tās cilvēkus un tās resursus. Vai pasaule var to pieļaut un atļauties? Reālpolitika varbūt ar laiku pateiks jā.
Tāpēc mēs šeit Latvijā varam katru dienu mesties ceļos un pateikt paldies, ka 2004. gadā NATO mūsu mazajai un vārgi apbruņotajai valstij pateica jā.
