Vai regbija klasikas finišs? 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Regbijā ir Latvijas sportā oriģinālākā, dabiskākā un iespaidīgākā čempionu balva – liels koka dēlis ovālas bumbas formā. Ik rudeni nu jau tradicionālā bezkompromisa cīņā par to metas divi nesamierināmi pretinieki – “Ķekava/Miesnieki” un “Garkalne/Livonia”.
Duelis ar vēsturi
Latvijas amatieru sportā principiālāka dueļa, iespējams, nav. Cīņas ir asas laukumā un vēl asākas – ārpus tā, eļļu ugunī pielejot dažādu laiku federāciju vadībai. Pērnā gada fināls beidzās ar skandālu – mačs Upesciemā netika nospēlēts līdz galam sliktā apgaismojuma dēļ. “Livonia” neesot piekritusi spēli sākt agrāk un par mača pārtraukšanu bez skaidra brīdinājuma bija sašutuši, tāpat par tiesāšanu. Tobrīd vadībā atradās Ķekavas komanda, kas arī tika kronēta par čempioni. Pirms mēneša abu komandu spēle tika atcelta, jo “Ķekava” tikai divas dienas iepriekš bija atgriezusies no Eiropas klubu čempionāta regbijā-7 un federācija nepiekrita cīņu pārcelt.
“Tāda ir šodienas sabiedrība. Kad runājam par jauno paaudzi – ka viņi ir tādi un šādi, izklausās, ka mums ar to nav nekādas saistības. Paši esam izaudzinājuši. Veselu juristu paaudzi, kas pēta likumus, skatās, kā un ko var dabūt gatavu,” šā brīža sadzīvi “Latvijas Avīzei” raksturo Latvijas Regbija federācijas (LRF) prezidents Aivars Pilenieks.
Abas izšķirošās šī gada čempionāta spēles notika “miesnieku” mājās – Baldones pirms trim gadiem rekonstruētajā stadionā. Celtniecības darbos tika ieguldīti teju 1,3 miljoni eiro, un šobrīd tas esot labākais laukums regbijam Latvijā. “Pēc atklāšanas sarīkojām te Latvijas izlases spēli, bet mīnuss ir mazās tribīnes – 350 skatītājiem, mums izlasei sanāk 800–1000 cilvēki. Citādi Baldonē ir forši, regbijs te ir pirmais sporta veids,” norāda Pilenieks.
Tiesā dāma
Pirms fināla spēlē par bronzu starp Valmieras “Fēniksu” un komandu “Eži/EK Sistēmas” nepietiek ne ar pamatlaiku, ne diviem pagarinājumiem, valmieriešiem uzvarot pēcspēles dropsitienos (48:42) un revanšējoties par zaudējumu “ežiem” bronzas spēlē pirms gada. Tas notiek ārkārtīgi reti, LRF valdes loceklis Māris Zeltiņš teic, ka iepriekšējo reizi klātienē vērojis spēli šajā pašā stadionā pirms vairāk nekā desmit gadiem ar “Livonia” priekšteces “Laimas” dalību.
Finālā pēc līdzvērtīga sākuma (10:10) sāk izpausties livoniešu pārsvars, īpaši izceļoties leģionāriem – francūzim Klemenam Blerijam, lietuvietim Vitaram Bloškim un dienvidafrikānietim Donavanam Du Randam, kurš ir pārliecinoši rezultatīvākais čempionāta spēlētājs un arī šoreiz sakrāj visvairāk punktu – 26. Pēc puslaika Garkalnes vienība ir vadībā ar 29:15, un turpinājumā nepiepildās abu pusfinālu scenārijs, kad pēc liela pārsvara iegūšanas intriga drīz bija atpakaļ. Nominālie viesi turpina kontrolēt spēli, beigās gan mājinieki parāda raksturu un samazina starpību, pēdējā uzbrukumā jau pēc pamatlaika beigām viņu kapteinis Elmārs Šefanovskis ar skaistu piezemējumu pieliek punktu čempionātam – 51:37. Kas par rezultativitāti!
Pirmo reizi tik svarīgu cīņu tiesāja Latvijas sieviešu izlases spēlētāja Sandra Lihovida: “Bija neliels satraukums, atbildības sajūta. Gatavojos vairākas dienas – skatījos video, nesen ieviesti jauni noteikumi. Tiku galā.” Viņa tiesājot trešo gadu, šī ir pirmā sezona vīriešu lielajā regbijā, pagaidām kā līnijtiesnese, bet nākamgad cer arī būt galvenā. “Nebaidos, ka neklausīs. Vienmēr ir kādi komentāri, bet arī respekts – ja lēmums pieņemts, tas netiks mainīts. Arī tiesneši pret spēlētājiem izturas ar cieņu,” saka Sandra.
Otrajā puslaikā bijusi bauda spēlēt – pēc apbalvošanas, sanākuši aplī, “miesnieki” atzīst, ka cīnījušies līdz beigām un laukumā atdevuši visu, ko varēja. “Paldies par sezonu, bija daudz traumu. Šis posms ir beidzies, būs nākamais. Komandai vajadzīgas jaunas vēsmas jauna trenera vadībā,” galvenais treneris Kristaps Andersons paziņo, ka neturpinās darbu ar vecāko Latvijas augstāko līgu klubu (visos sporta veidos), kas dibināts 1992. gadā un izcīnījis 13 čempionu titulus.
“Bija traumas un mūsu resurss ir tāds, kāds ir. Kluba nostāja ir censties neņemt ārzemniekus, regbija sabiedrība nav kuplākā, jāmēģina pilnveidot pašiem savus spēlētājus. Liekam sastāvā jaunos, cenšamies rotēt. Spēli pretiniekiem uztaisīja leģionāri. Tas apgrūtinās Latvijas izlases gatavošanos cīņām pret Zviedriju un Čehiju, bet darīsim, ko varēsim,” Šefanovskis jau raugās uz valstsvienības mačiem oktobra beigās un novembrī.
Komandas motors
Smiekli un jautrība valda čempionu nometnē. Du Rands ir komandas motors ne tikai laukumā, bet arī ārpus tā, ar gaviļu saucieniem visus uzjautrina, lai fotogrāfiem tiktu emocionāla kopbilde. Ar smaidu to vēro viņa draudzene Alija – meitene no Kazaņas, kur meistarīgais spēlētājs pavadījis vairākas iepriekšējās sezonas. Alija priecājas, ka tagad dosies pie puiša radiem uz dzimteni – dienvidu puslodē būs vasara.
“Sākums bija mazliet nervozs, bet tad pieturējāmies pie sistēmas un tas nostrādāja. Esmu ļoti priecīgs, jo nevienu trofeju nebiju ieguvis četrus gadus, kad spēlēju Beļģijā,” teic Du Rands. Visticamākais, viņš nepaliks “Livonia” sastāvā, bet pieklājīgi teic, ka kādreiz cer atgriezties. Du Rands spēlējis Dienvidāfrikas regbija-7 izlasē, lielajā regbijā – U-18 Pasaules kausā. Kad saku, ka ir pārāk labs Latvijas čempionātam, leģionārs atbild: “Viss slēpjas pieejā – profesionāli un amatieri atšķir tas, ka profesionālis pievērš uzmanību lietām, kas paliek aiz kadra, – stiepšanās, atjaunošanās, uzturs, ballēšanās. Latvijā bija ļoti laba pieredze. Pirmos pāris mēnešus jutos vientuļš, bet, atbraucot draudzenei, tas mainījās. Esmu te saticis pāris afrikāņu draugus. Komandas puiši ir lieliski, allaž mani aicināja iziet ārpus mājas.”
Garkalniešu sastāvā leģionāri šī vārda burtiskā nozīmē ir divi – Du Rands un Blošķis, kurš gan nospēlēja vien pusfinālu un finālu, saņemot vērtīgākā spēlētāja balvu. Vēl vairāki spēlētāji ir tādi, kas Latvijā strādā citu algotu darbu, tāpat arī treneris anglis Metss Palass, kurš Latvijā darbojas NATO kontingentā.
“Spēlējām ar lielu sirdi, nopietni gatavojāmies un visu nedēļu jutu, ka čaļi grib. Prieks, vienīgais, ka ielaidām 37 punktus,” atzīst galvenā trenera Toma Ziboļa asistents Mārcis Rullis, kādreizējais Latvijas bobsleja izlases stūmējs, Eiropas čempions Sanda Prūša ekipāžā. “Mēs ar “miesniekiem” ilgus gadus sitamies, gaidu brīdi, kad Latvijā parādīsies vēl divi tādi klubi, lai kāds no mums jau pusfinālā varētu paklupt. Pagājušajā gadā kausā zaudējām “ežiem”. Gribas lielāku konkurenci.” “Livonia” sieviešu komandai Mārcis ir galvenais treneris. “Man regbijā vēl ir daudz jāmācās, gadi pieci, desmit. Prieks, ka klubs nāk pretī un vienmēr atved kādu spēlētāju, treneri, no kā smelties zināšanas.”
Laukumā 56 gados
“Pagājušajā gadā startējām bez trenera, šogad ir tāds štābs kā nekad – trīs treneri. Vajadzēja grūdienu, tāpēc leģionāru izvēle citāda nekā parasti, redzam tik augstas raudzes spēlētājus kā nekad. Lai kā savulaik pretotos federācijas darboņi, uzskatu, ka jebkura augstas klases leģionāra piesaiste ceļ čempionāta līmeni un tas sekmē izlases rezultātus,” norāda “Livonia” valdes loceklis Jānis Zuments. Donavanu izdevies atvest uz Latviju, pateicoties apstākļu sakritībai un kontaktiem, līdzīgi arī ar Blošķi, vienu no labākajiem Lietuvas trīs ceturtdaļniekiem. Alga paliek komercnoslēpums, bet regbijs nav futbols, atgādina Zuments.
Vairākos mačos šosezon čempionu rindās piedalījās Nikolajs Petjuņins, kuram jau 56 gadi. Spēlējis vēl PSRS čempionātā Jelgavas “RAF” rindās. “Es vēl neesmu pensionārs, trenējos. Kā narkotikas, citādi nevaru, 45 gadus esmu regbijā. Vajadzīgs tikai laukums. Finālā nespēlēju, jo tā nevar, ka es spēlētu un 30 gadus jaunāks sēdētu rezervē. Es laukumā devos brīžos, kad jau bija liels pārsvars,” tā leģendārais spēlētājs, piebilstot, ka bučus uz nagliņas vēl negrasās kārt. “Ja treneri saka, ka viņš var, tad var. Doties laukumā negatavam – tas ir nāvējoši. Man lielu traumu nav bijis.”
Trešais puslaiks ar kādu alus kausu sākas turpat stadionā. Turpinājums abiem kolektīviem atsevišķi – uzvarētāji savā tradicionālajā tikšanās vietā bārā “Kiwi” Vecrīgā, zaudētāji ar draugiem sanākuši pacept gaļu turpat Baldonē.
Vai šim regbija skaistajam duelim būs turpinājums nākamgad, šobrīd grūti pateikt. “Livonia” varētu pieņemt skarbus lēmumus, teic Zuments: “Ne tāpēc, ka mums trūktu enerģijas vai finansējuma. Man nav pieņemams tērēt naudu klubam, automātiski atbalstot federāciju, kas cīnās pret mani, tēvu un cenšas pazemot. Vairākkārt esmu piedāvājis sēsties pie apaļā galda, neviens neko nav risinājis. Jebkuri ķīviņi un kari jāizbeidz, lai varētu runāt par attīstību. Mēs sen nepretendējam uz izlases amatiem, visu jau esam pierādījuši.”
Šobrīd noris tiesas process, kurā LRF vērsusies pret tās iepriekšējo vadītāju Aleksandru Zumentu, uzskatot, ka nodarīti zaudējumi vairāk nekā 150 tūkstošu eiro apmērā. Pirmās instances spriedums bija Zumentam nelabvēlīgs, bet tas tika pārsūdzēts.
