Vai referendums būs spēka eliksīrs latviešu pašapziņai? 0
Brīnišķīgās zviedru rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas radītā sirsnīgā pārgalve Pepija Garzeķe, kukarambas meklējumos dodoties, īsti nezināja, ko vēlētos atrast. Bet atraktīvo meiteni tas nemaz neuztrauca, jo kukaramba varēja būt jebkas viņas iztēlē dzimušajam nosaukumam atbilstošs.
Pēdējā laikā arvien biežāk šķiet, ka Latvijas sabiedrība sākusi izmantot bērnu literatūras varones pieredzi, savu nacionālās un valstiskās identitātes vaibstu zīmējumos vietā un nevietā čakli izmantojot pašcieņas un pašapziņas jēdzienus.
Rīgas mēra Nila Ušakova atbalsts referendumam par otro valsts valodu, kā teicis pats, esot cittautiešu pašcieņas jautājums un tikai. Dīvaini un pretrunīgi bez gala, taču teikums jau kļuvis par savdabīgu definīciju. Pretējā spārna pārstāvji dažādos veidos pirms februārī izsludinātās tautas nobalsošanas cenšas atmodināt katra latvieša piesnaudušos pašapziņu. Šos pūliņus varētu saukt par svētīgiem, ja tribūniem pie rokas bijis kāds nekāds šī cēlā jēdziena saturs, un te mēs visi kopā nonākam atmatā, kur atjaunotās neatkarības gados būtu vajadzējis sakuplot valsts ideoloģijas zelmenim. Tradicionāli nopūšamies, ka derētu reiz saņemties un ar zinātnieku un politiķu kopīgiem spēkiem nolobīt vismaz tā tīruma virskārtu, bet budžets skops un tamlīdzīgi. Pie vienām sāpēm secinām, ka, protams, lietuvieši jau priekšā, par ziemeļu kaimiņiem nerunājot. O, aiz viņu robežas reklāmu stendos un pat veikalu cenu zīmēs teksts ņirb no uzsvariem – igauņu maize, igauņu tehnoloģija, igauņu ainava, igauņu meži… Tā ļoti īsi, varbūt uzkrītoši tieši, toties saprotami: te ir Igaunija. Viens tepat blakus aizgūstams piemērs, kā taustāmās lietas dod augšanas pamatu valsts ideoloģijas jēdzieniem.
Piekrītot, ka referendumā, lai cik absurdi tas izklausītos, mums ar savu balsi vēlreiz jāapstiprina Satversmē jau negrozāmi ierakstītais, pati šaubos, vai šis viens solis būs spēka eliksīrs latvieša pašapziņai. Nu, ievilks pareizo krustiņu, iemetīs biļetenu urnā un pēc tam sēdīsies pie datora ierasti papildināt visas vietējās tīmekļa ziņas ar pašnoniecinājuma pilniem komentāriem?… Gan jau.
Bet liela šādu atsauksmju daļa, vērīgāk ielasoties, atgādina izmisīgus saucienus pēc palīdzības: nāciet taču kāds un iemāciet mani mīlēt šo valsti – gudri un lietišķi, pamāciet novērtēt mūsu ne īpaši dižos darbus un parādiet, kas no tiem var izaugt nākotnē.
Bet valsts nākotne diemžēl ir kā apjukusi Pepijas kukaramba – liekas, tā nezina pat savu aptuveno un nemitīgai mainībai pakļauto seju. Palaikam tiek rakstīti valsts nacionālās attīstības plāni dažādiem periodiem (nupat viens atkal esot uz steķiem), šo sacerējumu autori saņem pielīgtos honorārus, bet noslēpumainā mūžīgo reformu un valdību maiņu miglā vienkāršs labticīgs nodokļu maksātājs neatradīs informāciju par plānu saikni ar savu ikdienu.
