Vai PVN 5% būs kā mazais glābšanas riņķis? Cik droši grāmatizdevēji jūtas Latvijas valdības lēmumu un pasaules notikumu kontekstā 3
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
No 2022. gada grāmatām, kas iznāk drukas vai elektroniska izdevuma versijā, kā arī preses izdevumiem tiek piemērota samazinātā 5% PVN likme. Visādā ziņā slavējamais valdības lēmums vainago izdevēju daudzu gadu cīņu par šo mērķi, tomēr ir arī sakritis ar pandēmijas laika ierobežojumiem nozarei un globālu, piemēram, papīra, cenu sadārdzināšanos.
Cik droši izdevēji un pati nacionālajai identitātei tik būtiskā nozare šobrīd jūtas Latvijas valdības lēmumu un pasaules notikumu kontekstā? Par to “Kultūrzīmju” rīkotajā “zoom” diskusijā viedokļus pauda Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas valdes priekšsēdētāja un Jāņa Rozes apgāda izpilddirektore RENĀTE PUNKA, izdevniecības “Zvaigzne ABC” valdes priekšsēdētāja un īpašniece VIJA KILBLOKA, izdevniecības “Latvijas Mediji” direktore EVIJA VEIDE, izdevniecības “Liels un Mazs” direktore ALĪSE NĪGALE, “Izdevniecības Avots” direktors JĀNIS LEJA un izdevniecības mārketinga un reklāmas daļas vadītāja LAUMA LEJA.
Palīdzēs noturēties uz ūdens
A. Bormane: – Cik kritiski nozarei ir bijuši šie divi pēdējie gadi? Kāda varētu būt PVN samazinājuma ietekme? Jūs, Renāte, izdevumā “konTEKSTS” (2021, Nr. 57) rakstāt, ka Latvijā grāmatas pirmās nepieciešamības preču sarakstā pēdējā gada laikā piecreiz ir iekļautas un tikpat bieži arī no tā izsvītrotas. Un turpmāk, raksturojot situāciju, secināt: “Šogad situāciju vēl saasina pēdējos mēnešos visu Eiropu pārņēmusī grāmatu papīra piegāžu krīze un dramatisks tipogrāfijas pakalpojumu pieprasījuma lēciens, ko izraisīja vairākkārtīgs cenu sadārdzinājums kravu piegādēm no Tālajiem Austrumiem, kas turklāt ceļā arī pavada krietni ilgāku laiku.”
Renāte Punka: – Pagājušais gads mums noslēdzās ar lielu uzvaru lobēšanas un pārliecināšanas frontē. Domāju, ka lēmums par samazinātās 5% likmes noteikšanu ir liela lieta un nāca pēdējā brīdī, jo tieši paralēli sākās arī lielā papīra krīze un piegāžu sadārdzināšanās. Šis nodokļu likmes samazinājums, kuram viens no iemesliem bija tas, ka tas atbrīvo vairāk apgrozāmo līdzekļu nozarei, protams, nekādā gadījumā nespēs kompensēt visus sadārdzinājumus, tomēr tas nenoliedzami palīdz. Cilvēki jau arī grāmatnīcās redz, ka līdz 2021. gada decembrim iznākušās grāmatas ir kļuvušas par 6% lētākas.
Taču domāju, visi piekritīs, ka pēdējos divus gadus esam pastāvīgi dzīvojuši kā uz pulvera mucas. Tas, protams, neatvieglo darbu, tomēr nav bijis vērojams, ka šo gadu laikā kāds būtu pavisam izgājis no tirgus. Protams, situācijas atšķiras katrai izdevniecībai atkarībā no segmenta, kur tā strādā, – vai izdevniecības portfelī ir plašākai publikai domāti projekti, kurus vieglāk pārplānot, vai arī konkrētāka mērķauditorija – piemēram, “Neputnam” ilgstoši neiznāca neviena grāmata, jo nenotika izstādes un plānotie katalogi tika iesaldēti.
Tomēr, kopumā ņemot, salīdzinot ar citām kultūras nozarēm, kurām tiešām bija dīkstāve, mēs jau pirms pandēmijas daļēji strādājām attālināti un vienkārši turpinājām to darīt, lai gan projekti notika mazākos apmēros un ar dažādām korekcijām. Nozare šos divus gadus ir strādājusi, un tā jau ir laba ziņa un labs starta punkts.
Alīse Nīgale: – Kopumā šie divi gadi nav bijuši kritiski. Pandēmijas dēļ beidzot iedarbināts normāls bibliotēku iepirkuma mehānisms, palielināts arī “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas” iepirkuma apjoms. Iesaistījās arī Izglītības un zinātnes ministrija, un tas tiešā veidā ietekmēja mūsu grāmatu pieejamību bibliotēkās, kā arī deva iespēju nopelnīt līdzekļus, par ko izdot jaunas grāmatas. Protams, tas, kas nenotiek un pietrūkst, ir klātienes lasījumi, tikšanās, ko līdz šim organizējām.
Līdz ar to ir kļuvis grūtāk mērīt lasītāju “temperatūru”. Tajā pašā laikā ir digitālie risinājumi, pie kuriem aizvien vairāk pierodam un kuros ir redzami savi plusi – piemēram, lasījumi, ko agrāk Rīgā rīkojām klātienē, tagad sadarbībā ar teātra apvienību “Kvadrifrons” ir uzfilmēti, un tos var izmantot plašāks skatītāju loks ne tikai Rīgā, bet arī reģionos un diasporā.
Attiecībā uz samazināto PVN – salīdzinot ar papīra cenu kāpumu un cenu kāpumu poligrāfijas nozarē, tas ir mazais glābšanas riņķis tieši izdevējiem. Grāmatu cenas tāpēc zemākas nekļūs, jo ražošanas izmaksas pēdējā laikā ir augušas par 20%. PVN samazinājums mums drīzāk palīdzēs noturēties uz ūdens un turpināt izdot grāmatas latviešu valodā.
Evija Veide: – Arī no mūsu skatpunkta raugoties, būtu grēks teikt, ka pēdējie divi gadi būtu bijuši katastrofāli vai kritiski. Protams, esmu ļoti pateicīga tam, ka esam struktūrvienība mediju uzņēmumā, jo šajā kopējā kultūras nozares apokalipsē grāmatniecība ir saudzēta. Uz tā rēķina bijām ieguvuši lielāku telpu, lai par sevi stāstītu, jo laikā, kad viss bija aizvērts, izdevējiem grāmatas turpināja iznākt.
Kā tas mūs ietekmēs ilgtermiņā, to vēl nezinām. PVN likmes samazināšana ir labs paraugs attieksmei pret mūsu nozari kopumā, jo, kā jau Alīse teica, šobrīd ir ļoti daudz citu komponentu, kas sadārdzina mūsu produktu. Būsim godīgi – lasītājiem nav cerību jaunās grāmatas nopirkt lētāk, viņiem varbūt ir cerības tās nenopirkt dārgāk. Tomēr tas man kā izdevējai bija ļoti patīkams pārsteigums, apliecinājums, ka strādājam nozarē, kas ir svarīga.
Grāmatnīcas – apdraudētas
– Renāte Punka arī raksta, ka “ķēdē autors-izdevējs-izplatītājs-lasītājs visvairāk pandēmijas ietekmi izjuta un joprojām izjūt grāmatnīcas”. Kas šobrīd, pandēmijas laikā, notiek ar grāmatnīcām, jo var novērot, ka ir atsevišķas vietas, kur to skaits samazinās?
Vija Kilbloka: – Grāmatnīcas mūsu kopējā apgrozījumā ir ar lielāku kritumu nekā visa uzņēmuma apgrozījums. Ir arī tādas, kuras kopējā tīklā uzturēt ir ļoti nerentabli. Gadu centāmies noturēt pie dzīvības Vaļņu ielas grāmatnīcu – nevaram atļauties mirušā ielā uzturēt veikalu. Ļoti problemātiski ir uzturēt grāmatnīcas arī ļoti daudzās citās Latvijas pilsētās.
– “Zvaigznei ABC” grāmatnīcas ir gandrīz visās lielajās Latvijas pilsētās un apdzīvojamajās vietās. Vai paredzama kāda revīzija?
– Pieņemu, ka jautājums būs aktuāls, turpinoties politiskajai nostādnei, ka grāmatas nav svarīgas un ka visu var pasūtīt internetā. Saprotam, ka ir cilvēki, kuri nevar nopirkt grāmatu, ja to nedara grāmatnīcā. Vēl cenšamies tās saglabāt, bet, šādi turpinoties, varētu tikt slēgtas līdz desmit grāmatnīcām Latvijas reģionos. Tomēr, cik vien iespējams, cenšamies zaudējumus no tām kompensēt uz citu ienākumu rēķina.
Ļoti ceru, ka beigsies lielveikalu nīdēšana – arī mums ir grāmatnīcas vairākos lielveikalos – tur ir lielas izmaksas un cilvēku piekļuve tiek ietekmēta ar sertifikātiem. Viena lieta ir naudiskie, bet otra – morālie zaudējumi, jo mēs visus šos gadus esam strādājuši savu lojālo pircēju iepriecināšanai, lai grāmatnīcas būtu vieta, kur cilvēki nāktu. Tagad esam spiesti, pārbaudot šos sertifikātus, dzīt viņus prom. Ar bērniem situācija ir traģiska – līdz 12 gadiem viņi nevar vieni ienākt grāmatnīcā.
Tagad atkal esam uz juridiskās cīņas takas – tāpat kā 2021. gadā vērsāmies Satversmes tiesā, kas kaut kādā ziņā ietekmēja lēmumus grāmatnīcām par labu. (Balstoties uz Satversmes 91. un 105. pantu, “Zvaigzne ABC” 2021. gada 29. janvārī vērsās Satversmes tiesā saistībā ar Covid-19 dēļ valstī noteikto grāmatu tirdzniecības aizliegumu klātienē. – A. B.). Šobrīd esam uzrakstījuši vēstuli Tiesībsargam, Ārlietu, Labklājības ministrijai, atzīmējot Bērnu tiesību konvencijas 17. panta ignorēšanu – tā nosaka, ka bērniem jābūt pieejai masu saziņas līdzekļiem un visu veidu avotiem.
Ja arī ierobežojumi beigsies, daudzi cilvēki neatgriezīsies grāmatnīcās aizvainojuma dēļ, citi būs sākuši kaut ko pasūtīt internetā. Grāmatnīcu skaits būs daudz mazāks arī tad, ja ierobežojumi tiks atcelti.
Mums ir pieaugusi pārdošana interneta grāmatnīcā; periodos, kad bija lielie ierobežojumi, tā pat pieckāršojusies.
Kas attiecas uz samazināto PVN – nenoliedzami, šis lēmums ir ļoti apsveicams. Īpaši svarīgi ir tas, ka samazinātais PVN ir elektroniskajām un audiogrāmatām. Visām grāmatām cena tagad veikalos ir pazeminājusies. Ļoti cenšamies to arī noturēt atkārtotām piedrukām, lai gan pašizmaksa ir augusi.
Tomēr jāņem vērā, ka grāmatnīcās šobrīd nevar ieiet liela daļa iedzīvotāju. Mazā tirgū pircēju skaits tiek vardarbīgi samazināts.
Jānis Leja: – Paldies tev, Vija, ka vēl uzturi grāmatnīcas! Vēlreiz atsaucoties uz Jāni Citskovski (viņa izteikumiem, ka alkohols, salīdzinot ar grāmatām, ir pirmās nepieciešamības prece. – A. B.), ar grāmatām ir tāpat kā ar alkoholu – jo mazāka pieeja grāmatām un lasīšanai, jo vairāk tas mazina nepieciešamību pēc grāmatas. Un ir tiesa Vijas teiktajā – ka atpakaļ viena liela daļa grāmatnīcās neatnāks.
Atgriežoties pie PVN jautājuma – esmu par to, lai šī samazinātā likme darbotos pastāvīgi, jo tādēļ varam pastāvēt un izdot vairāk grāmatu.
Protams, grāmatu apgrozījums pēdējos divos gados ir kļuvis mazāks, bet – mēs vairāk izdosim komerciālās grāmatas. Izzinošās paliks mazāk. Kas no tā cietīs? Ja ir risks, mēs labāk piecas reizes apdomāsim, vai šo grāmatu izdot. Piemēram, pie manis atnāca cilvēks ar zviedru-latviešu valodas vārdnīcu, vesela grupa pie tās strādājuši desmit gadus. Teicu – mēs to neizdosim un neviens to neizdos, ja jums nebūs naudas.
PVN likmes samazinājums ir tikai neliela sadaļa, kas izdevējiem atļauj zināmā mērā turēties virs ūdens. Pateikt, ka grāmatas kļūs lētākas, nevaram. Tomēr varam teikt, ka tās nekļūs dārgākas par tik, cik būtu, ja PVN likme būtu iepriekšējā līmenī.
“Izdevniecība Avots” šogad ir ieplānojusi desmit jaunas grāmatas, tomēr mūsu politika ir pamainīta jau gadus piecus.
R. Punka: – Nedomāju, ka lasītvajadzība samazinās tik katastrofāli, jo redzam, ka pieprasījums pēc grāmatām ir. Pirms Ziemassvētkiem gāju palīgā kolēģēm grāmatnīcās un biju patīkami pārsteigta, cik daudz starp pircējiem ir gados jaunu seju. Kapa zvanus nozarei es neskandinātu.
Mūsu uzdevums ir gan piedāvāt produktus, kas konkrētajai mērķauditorijai ir interesanti, gan arī – tas, ko pieminēja Evija, – katram ir jāmēģina pastāstīt par sevi. Ir jārēķinās, ka atrodies milzīgā, fragmentētā, burbuļainā informācijas telpā.
Sociālie tīkli – ietekmīgāki par reklāmām
– Cik lielā mērā izdevējiem, arī saistībā ar papīra cenu kāpumu, gada nogalē nācās pārskatīt grāmatu izdošanas plānus?
– Vēl septembrī, kad rakstījām Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) projektus, termiņu pagarināšanās tipogrāfijās nebija tik skarba realitāte. Šobrīd ir grāmatas, kuru izdošana pārcēlusies kādu mēnesi vai divus uz priekšu – tikai tāpēc, ka tipogrāfijas ar savām pieejamā papīra rezervēm un jaudām ātrāk nevar to nodrošināt.
Dažas grāmatas, kuras bija plānotas decembra sākumā, iznāca pašā gada nogalē. Protams, no tirdzniecības viedokļa par to ir žēl, piemēram, Italo Kalvino grāmata iznāca janvāra sākumā, lai gan tam bija jānotiek līdz gada beigām – nācās pastāvēt rindā uz drukas jaudām. Mums ir nācies pārplānot arī savu laika grafiku, pasūtījumu noformējot ļoti savlaicīgi.
Tā kā izdevniecībā jau gadu gadiem esam centušies līdzsvarot komerciālākas un šaurākam lasītāju lokam paredzētas lietas, man šī jaunā realitāte nav jāapgūst par jaunu. Tomēr man šķiet, un domāju, ka man piekritīs visi, – pandēmijā darba slodze ir trīskāršojusies.
E. Veide: – Protams, šajā laikā mācāmies strādāt citādi un darba apjoms ir pieaudzis. Tomēr mani traku padara mūsu pašu izdevēju skats uz, kā te izskanēja, komercliteratūru. Manuprāt, paši esam to degradējuši, jo ar to saprotam drazu, ko visi labprāt pirks tikai tāpēc, ka tā ir kaut kas lēts. Es šādam viedoklim pēc būtības nepiekrītu, jo grāmatu lasītāji ir ārkārtīgi dažādi un mūsu uzdevums ir katram piedāvāt labāko. Nebūs tā, ka atvērsim durvis un teiksim, ka tagad izdosim komercliteratūru, un kļūsim stāvus bagāti.
Tā tas nenotiek, izdevējam jābūt gudram, strādājot visos segmentos un vienlaikus skatoties, kas notiek sabiedrībā, ar dažādām vides un tehnoloģiju lietām, kas maina cilvēku paradumus un veidu, kā, kur un ko viņš meklē. Vislielākās izmaiņas šis laiks ir ieviesis uzziņu un praktiskās literatūras segmentā, jo tur ir radušās pilnīgi citas prasības. Mums, izdevējiem, jābūt ļoti jutīgiem un gudriem, redzot, ko cilvēks šobrīd gaida no grāmatas. Mūsu izdevniecības e-veikalā visvairāk pirktās ir tieši praktiskās literatūras grāmatas. Mēs redzam, ka mums ir mūsu klients.
Šobrīd tas ir pārliecības jautājums, kāpēc cilvēks nopērk kādu grāmatu. Viņu uzrunā, piemēram, Vijas Kilblokas emocionālā uzruna feisbukā, un viņš aiziet un grāmatu nopērk. Sociālie tīkli arī lielā mērā ir ļāvuši gan mums kā izdevējiem, gan autoriem bez milzīgu līdzekļu investēšanas noturēt kādu bāzi. Es arī domāju, ka mums nevajag teikt, ka viss ir slikti.
A. Nīgale: – Es, protams, uzskatu, ka grāmata ir pirmās nepieciešamības prece, bet arī vakcinācija ir nepieciešama, jo tā ir veids, kā cīnīties ar pandēmiju. Tāpēc man nešķiet adekvāti kliegt, ka bērni nevar ieiet grāmatnīcā – īstenībā, ja bērns ir savakcinēts vai pārslimojis, viņš var ieiet. Esmu sazinājusies “Whatsapp” ar savu meitu no grāmatnīcas, jautājot, kādu grāmatu vai dzēšgumiju viņa grib nopirkt. Protams, saprotu visas finansiālās izmaiņas, kas rodas, jo grāmatnīcas nav vairs tik rentabli uzturēt. Tomēr primāri mēs cīnāmies ar pandēmiju, ar to, lai izskaustu vīrusa izplatību.
Runājot par sava produkta popularizēšanu, arī mēs redzam, ka sociālie tīkli strādā daudz labāk par reklāmām. Kad 2021. gada rudenī biju Frankfurtes grāmatu tirgus izdevēju apmaiņas programmā, dzirdēju no kolēģiem interesantus stāstus par to, kā sociālie mediji ietekmē arī agrāk izdotu grāmatu popularitāti. Piemēram, grāmatnīcās tiek veidoti to grāmatu stendi, kas ir populāras sociālajā tīklā “TikTok”.
Valstīs ar lielāku iedzīvotāju skaitu tas, kas tiktokā, būtiski ietekmē vienas vai otras grāmatas popularitāti lasītāju, īpaši jauniešu, vidū. Tostarp arī jau pirms vairākiem gadiem izdotas grāmatas kļūst ļoti populāras. To tirāžas pieaug līdz simtiem tūkstošu eksemplāru.
Protams, saskarsimies ar to, ka daļa grāmatnīcu tiks slēgtas. Cilvēki būs iemācījušies iepirkties internetā. Grāmatnīca var kļūt par kultūras centru. Tas var būt veids, kā izdevējs var sadarboties ar grāmatu tirgotāju, lai veidotu grāmatnīcu par pievilcīgu vidi, lai apstākļos, kad klātiene ir atļauta un pieejama, tas būtu kaut kas vairāk nekā tikai aiziet un nopirkt. Arī Rīgā ir vietas, kur tas jau notiek.
Iepirkšanās internetā ir uz palikšanu. Drīzāk ir jautājums, kā mēs, izdevēji, veidojam savas mājaslapas, interneta piedāvājumu.
Arī VKKF nav dievi
– Vai esat apmierināti ar to, cik lielā mērā VKKF šobrīd atbalsta literatūru? 2021. gadā daudziem labiem projektiem literatūrā vienkārši pietrūka naudas.
– Arī iepriekš daudzus gadus kā izdevniecības vadītāja esmu pieteikusies VKKF konkursos, bet šobrīd darbojos kā VKKF literatūras nozares eksperte. Protams, finansējuma sadalījums ir esošā finansējuma robežās. Domāju, ka ar laiku VKKF administrācija varētu uzlabot komunikāciju, lai projektu iesniedzējiem būtu skaidrāk redzami iekšējie nosacījumi – piemēram, ir iekšēja noruna par to, kāda ir maksimālā summa, ko bibliotēka var saņemt, ja aicina viesoties rakstnieku.
Svarīgs jautājums ir par iepirkumu – ceru, ka tas nebija tikai akūtās situācijas risinājums, bet gan ka tas vismaz esošajā apjomā saglabāsies. Ar tik mazu valodu un tirgus tas ir ļoti būtiski un veicina gan grāmatu pieejamību bibliotēkās, gan izdevējdarbību.
J. Leja: – Jā, bibliotēku iepirkums ir daudz saprotamāks, caurredzamāks un labāks atbalsta veids nekā VKKF piešķīrumi.
V. Kilbloka: – Atšķirībā no Alīses Nīgales vēstījuma mana izdevniecība nav daļēji it kā valsts finansēta. 2020. gadā mums 4% izdoto grāmatu bija ar piesaistīto atbalstu. Pagājušajā gadā ļoti nozīmīgs bija “KultūrElpas” finansējums, kurā ieguvām atbalstu ļoti daudziem latviešu autoru darbiem. Domāju, ka VKKF finansējums ir ļoti nozīmīgs tieši autoru atbalsta nozīmē, jo autors šādi saņem pilnvērtīgāku honorāru, un, ja pēc tam ir vēl kāds atbalsts tipogrāfijai, tas ir labi. “KultūrElpas” atbalsts bija arī elektroniskajām un audiogrāmatām.
E. Veide: – Ja runājam par VKKF konkursiem, tad tajos jārēķinās gan ar kontekstu, gan pieejamo summu. Protams, mēs kā izdevējs apzināmies, ka atsevišķos konkursos konkurējam arī paši ar sevi. Mums ir jāsaprot, ka arī VKKF nav dievi, ka arī viņiem ir jāsaglabā kāds līdzsvars starp atbalstītajiem projektiem un visām tām lietām, kas ekspertiem žūrijas komisijās jāņem vērā. Mūsu izdevniecībai konkursu līdzfinansējuma piesaiste ir vesels atsevišķs bloks, un iespējas ir – gan Radošās Eiropas, gan novadu, gan pilsētu kultūras projektu konkursi.
Lejas kungs pieminēja, ka pirms katra projekta uzsākšanas tiek izvērtēts, lai tas būtu vismaz “pa nullēm” – tas nav nekas jauns, jo izdevējs, jau ieplānojot kādu projektu, to novērtē pēc risku faktora. Tāpēc nevaram teikt: mēs esam tie gaismas nesēji un tāpēc visai nācijai jājūtas vainīgai, ka esam izdevuši kādu ļoti vērtīgu darbu, ko sabiedrība nav sapratusi. Nē, mēs esam kaut kur kļūdījušies. Ir jāskatās kritiski arī uz sevi un jāsaprot, ka izdevējdarbība ir radošā industrija – ar uzsvaru uz pēdējo vārdu.
Arī mēs pandēmijas dēļ esam mainījuši savus plānus, bet negribētu teikt, ka būtu izmetuši kaudzi manuskriptu miskastē.
R. Punka: – Mēs zinām, ka kopējais finansējums VKKF tiek dalīts tāpat kā Kultūras ministrijā, kur visa nauda tiek salikta pa nozaru plauktiņiem, kur grāmatniecība plašākā kontekstā ir viena no gana daudzām aprūpes jomām. Tieši tas pats attiecas arī uz literatūras nozari VKKF. Eksperti mums vienmēr kā izdevējiem ir teikuši – pat ja jūsu konkrēto projektu neapstiprina, lūdzu, sniedziet, jo kopējo katlu dala pēc tā, cik liels ir katras nozares radītais pieprasījums. Protams, nevaram mēroties spēkiem ar mūzikas vai mākslas nozarēm, kur budžets vienmēr būs lielāks.
Valstiskajam iepirkumam jābūt paliekošam
– Viens no krīzes laika ieguvumiem ir bibliotēku iepirkums, kuram pērn tika veltīti 300 000 eiro. Vai kas tāds paredzams arī šogad? No bibliotēku puses dzirdēti arī diezgan dažādi viedokļi par tā nepieciešamību.
– Pēc kultūras ministra Naura Puntuļa solītā, vismaz 200 000 eiro bibliotēku iepirkumam un “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijai” budžetā ir rezervēti, cerams, arī turpmākajos gados. Arī par šo lietu kā vienu atbalstošo funkciju runājām gadu gadiem, tāpat kā par PVN. Visu laiku pret šo vērtīgo grāmatu iepirkumu mazliet spurojās pretī pašas bibliotēkas, sakot, ka nav prātīgi gada beigās iepirkt visa gada laikā izdotās grāmatas, ko, iespējams, tās jau iegādājušās pašas. Pēdējos divos gados ir atrasts modelis, ka tiek apstiprināts saraksts, kurā atbilstošās summas ietvaros pati bibliotēka var veikt izvēli.
Vairāk man rada bažas, un par to ļoti nopietni vajadzētu domāt, runājot gan par lasīšanu nākamās paaudzes kontekstā, gan lasīšanu latviski – par daiļliteratūras, labas lasāmvielas, papildu izglītojošās literatūras vietu mācību procesā un ģimenes dzīvē. Kā jau Alīse teica, pagājušajā gadā bija brīnišķīgs precedents, ka “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija” iepirka grāmatas arī Izglītības un zinātnes ministrijas vajadzībām.
Tiesa, ne vecāku žūrijas kolekciju, un skolās bija ļoti liela spurošanās pat par jauniešu kategoriju, jo “jaunieši taču nelasa”. Mūsu kā izdevēju uzdevums tomēr ir atgādināt sabiedrībai, cik svarīgi ir lasīt latviski. Izglītības ministrija šobrīd uz to skatās ļoti šauri – ja “Bērnu, jauniešu un vecāku žūriju” nevaram iekļaut tiešajā mācību procesā, tātad – mums to nevajag. Man liekas, ka saistībā ar kompetenču izglītību šī pieeja ir pilnīgi aplama. Tomēr signāls no IZM ir tāds: vienreiz pamēģinājām, mums tas neder, un mēs neturpināsim iepirkt.
V. Kilbloka: – No pašvaldību līdzekļiem finansētajā bibliotēku iepirkuma grozā ārkārtīgi apšaubāmi liekas autoru pašizdevumi, tomēr domāju, ka uz kopējā fona to nebūs ļoti daudz. Pats svarīgākais ir valsts iepirkums, un šeit būtu jāņem vērā Igaunijas pieredze.
Tur tam ir divi avoti – valsts finansējums un vietējās pašvaldības –, abu apjoms ir atkarīgs no tā, cik iedzīvotāju ir bibliotēkas apkalpotajā reģionā, pilsētā vai pagastā. Kad esam ļoti mazajās bibliotēkās, kas pilda arī sociālās funkcijas, redzam, ka iepirkums, kas ir arī no valsts, tomēr ir kvalitatīvs pienesums. Visas Latvijas mērogā centralizētajam iepirkumam būtu jāpaliek. Pašvaldības pašas, protams, arī to finansē, bet mums tad jau vairs nav tik svarīgi, ko bibliotēka iepērk par pašvaldības naudu. Centralizētais iepirkums ir labs veids, kā valsts var nodrošināt gan kvalitatīvo piedāvājumu, gan arī to, ka izdevniecības, plānojot savu darbu, orientējas uz ilgtermiņa kvalitatīviem izdevumiem.
Ko dod “TikTok” grāmatu lasīšana
– Kāda šobrīd situācija ir tulkotajai literatūrai? Vai tā tiek pietiekami atbalstīta?
R. Punka: – “Jāņa Rozes” izdevniecība daudz izdod tulkoto literatūru. Mēs to darām arī, lai dažādotu piedāvājumu. Neslēpšu, ka daudzas mūsu grāmatu tēmas ir tādas, ko latviešu autori neskar vai skar nepietiekami dziļi. Ar vietējiem autoriem izdevējam, protams, ir daudz vieglāk strādāt, jo viņi atrodas tepat līdzās, vieglāk iesaistāmi grāmatas popularizēšanā.
Tomēr nacionālā grāmatniecība ir jāskata šā vārda plašākajā nozīmē. Mūsu uzdevums ir, lai Latvijā latvieši lasītu latviski. Tāpēc man ir prieks, ka VKKF atbalsts labas tulkotās literatūras izdošanai piecu gadu laikā ir palielinājies no 5 līdz 15%.
Pēdējo pusotru gadu viena no manām aktivitātēm bija arī Latvijas pārstāvība Eiropas Komisijas darba grupā, kas gatavoja ziņojumu par tulkojumiem un daudzvalodību Eiropā. Runājot par literatūras eksportu un importu, secinājām, ka faktiski ļoti dažāda un daudzveidīga literatūra ir valstīs, kur pietiekami tiek atbalstīta tulkojumu importēšana; kur kopējais spektrs ir orientēts uz to, lai šī aina būtu pietiekami bagāta un daudzveidīga. Tāpēc nevajag literatūru šķirot – tas bija arī mūsu uzstādījums diskusijās par PVN.
Kas vēl satrauc? Alīses pieminētais “TikTok” ļoti labi strādā, un Latvijas jaunieši grāmatnīcās pērk tajā pieminētās grāmatas, bet pērk angļu valodā. Pašlaik ļoti daudzās valstīs vēl nav aptverts, ko nacionālajai valodai nodara visaptverošā globalizācija un angļu valodas ietekme. Grāmatniecība, lasīšana savā dzimtajā valodā, labu, kvalitatīvu tulkojumu, pat šo “TikTok” grāmatu lasīšana latviešu valodā – tas ir viens no instrumentiem, kas valodu palīdzēs uzturēt dzīvu.
Ir svarīgi un pareizi, ka VKKF palīdz riskantākajiem projektiem, jo tieši tie nodrošina dažādību. Tajā pašā laikā pilnībā atbalstu Evijas teikto – komerciāli veiksmīga literatūra nebūt nenozīmē, ka tā ir sliktākas kvalitātes. Arī mēs nekaunamies, ka mūsu grāmatas pērk. Atceros diskusiju ar Māru Zālīti pirms dažiem gadiem, kad viņa vairākkārt saņēma balvas par to, ka viņas grāmata “Pieci pirksti” ir vislabāk pirktā. Es teicu: “Māra, jums taču ir jāpriecājas, ka jūsu grāmata ir tik pieprasīta.” Tas ir līdzīgi kā tagad ar Andra Kalnozola “Kalendārs mani sauc”. Šī grāmata jau gadu ir grāmatnīcu tīklu topos.
A. Nīgale: – Tas ir arī akmens mediju lauciņā. LTV kultūras ziņas, piemēram, ir definējušas, ka par tulkotajām grāmatām gandrīz nekad netaisa sižetus, izņēmums ir vienīgi tad, ja autors viesojas Latvijā. No vienas puses, to var saprast, jo ētera laiks ir īss, tomēr, no otras puses, tā ir tumsonība, jo šo izcilo tulkotāju, kuru mums, par laimi, ir daudz, pienesums kultūrai un valodai kopumā ir ļoti nozīmīgs.
Par to ir vērts satraukties, jo jaunā paaudze runā, lasa un visu pārējo dara angliski. Varu atsaukties uz savu personīgo pieredzi, man ir trīs bērni, kuri izvēlas lasīt angliski un arī savā starpā vairāk lieto šo valodu. Mūsu problēma ir tā, ka ne tās grāmatas, kas šobrīd ir populāras “TikTok”, pie mums ir iztulkotas, ne arī ir tik daudz vietējo influenceru, kuriem šie jaunieši sekotu. No otras puses, mums jau nemaz nav tik daudz to izcilo rakstnieku, kas rakstītu bērniem, un tad vēl katrs izdevējs no viņiem izvēlas, kas liekas labs, kas slikts.
Cilvēki meklē gaišumu
– Ko cilvēki lasa pandēmijas laikā? Kādi ir jūsu pārstāvēto izdevniecību novērojumi?
V. Kilbloka: – Tikko atkārtoti izdevām ar citu vāku un citu nosaukumu Viktora E. Frankla “… tomēr teikt dzīvei – JĀ” – pirms desmit gadiem Igora Šuvajeva tulkojumā no vācu valodas iznāca šā paša autora “Izdzīvošanas māksla” – par to, kā psihoterapeits izdzīvo koncentrācijas nometnē. Izteikti redzam, ka cilvēki šajā laikā vēlas grāmatas, kuras ir par ciešanām, tikšanu galā ar sevi un vidi, meklē spēku grāmatās.
Prasīts arī par Annas Frankas dienasgrāmatu, kur arī meitene sēž izolācijā. Cilvēki meklē tādu literatūru, kurā ir spēks. Protams, ka topa pirmajās vietās ir Jura Rubeņa “Starp divām bezgalībām”. Kā jau Evija teica, šobrīd ir lietas, ko cilvēki vairāk skatās internetā, kaut vai pavārgrāmatas, tomēr vienmēr tajās pašās jomās – lai tas būtu tūrisms, rokdarbi vai pavārgrāmata –, ja autors būs tāds, ko cilvēki mīl, kas viņus ir ieinteresējis, tad grāmata tiks pirkta.
Man pārsteigums bija par Zanes Daudziņas “Dienasgrāmatu”, kurai tiek piedrukāts pa tūkstotim klāt. Liekas, ka tur ļoti jauki ļoti labā valodā aprakstīts pandēmijas dienas ritms un notikumi, bet – pats autors tiek mīlēts, cilvēki pērk, meklē mierinājumu un gaišumu.
A. Nīgale: – Mūsu visvairāk lasītā ir Ineses Zanderes dzejas grāmata bērniem “Kaķis uz klavierēm” ar Anitas Paegles ilustrācijām. No tulkojumiem topa otrajā vietā atrodas Andrusa Kivirehka “Kaka un pavasaris”, ko visu laiku turpinām drukāt klāt. Prieks arī par to, ka tās bērnu bilžu gāmatas, kas pamanītas starptautiski, tiek pirktas un lasītas arī šeit.
Par šādu veiksmes stāstu ir kļuvusi Signes Viškas un Elīnas Brasliņas bilžu grāmata “Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu”, kurai ir pārdotas franču, vācu un čehu valodas tiesības. Esam izdevuši arī pāris grāmatu komiksu žanrā un turpināsim pie tā strādāt. Kopumā pieprasīta ir literatūra, kas ir patiesa, kas nevis tieši runā par to, kam ejam cauri, bet gan par vērtībām, attiecībām.
R. Punka: – Jā, tieši labestība, cilvēcība un emocionalitāte ir tās lietas, ko cilvēki tagad meklē grāmatās. Mūsu grāmatu topā ir arī mazais rūķis Kokosrieksts, bērnu grāmatu varonis (vācu rakstnieka Ingo Zīgnera grāmatu sērija. – A. B.), par kuru izdotas jau daudzas grāmatas. Cilvēkiem gribas skaistumu, pārsteigumu, arī – paturēt grāmatu rokās. Ne velti pagājušajā gadā vairākās valodās iznāca Anitas Kreituses ilustrētā pasaka “Puika, kas zīmēja kaķus”.
Lauma Leja: – Starp mūsu grāmatām pirmā, kas nāk prātā, ir Kristīnes Nefas “Nenosodi sevi”, kas kļuva populāra, tieši sākoties pandēmijai. Starp visvairāk pirktajām grāmatām ir Robina Šarma “Mūks, kas pārdeva Ferrari” un “Klubs pulksten piecos no rīta”. No pašmāju autoriem populāra ir grāmata “Nauda un citas Cīruļu ģimenes lietas”.
E. Veide: – Man liekas, ka visvairāk lasītajās grāmatās cilvēki meklē aktuālo laiku, bet ne kataklizmas izpratnē, bet gan gaišumu, apliecinājumu, spēju tikt galā ar grūtām situācijām. Mūsu grāmatu topā ir izvirzījies Mišelas Marlī romāns par Koko Šaneli (“Koko. Mīlestības smarža”).
Otrs bloks ir Daces Judinas romāni, ko lasītāji joprojām ļoti gaida. Leldes Kovaļovas romāns “Šoseja” arī ir izvirzījies vadībā, un saprotam, ka arī pēc viņas iepriekšējā darba tapušais seriāls divos turpinājumos nodrošina pastāvīgu interesi un integrāciju. Vistiešākā saikne ar seriālu ir arī Laimas Muktupāvelas-Kotas (uz grāmatas vāka viņa ir Laima Muktupāvela) romānam “Mīla. Benjamiņa”, kura pārizdevums, lai gan iznāca gada beigās, ir starp pašām pirktākajām grāmatām.
Tomēr mans pagājušā gada vislielākais, visspilgtākais lepnums ir par Rasas Bugavičutes-Pēces “Puiku, kurš redzēja tumsā”, kas tagad ir arī igauņu un lietuviešu valodā, un mēs ļoti rūpīgi sekojam līdzi, kā viņam tur klājas. Priecājos, ka igauņi izmantoja tās pašas ilustrācijas, kas ir latviešu izdevumam, tomēr nedaudz izmainīja vāka noformējumu. Ļoti labi sanāca! Gada nogalē šī grāmata iznāca arī Lietuvā, kas ir slavena ar saviem grāmatu ilustratoriem, kuri ilustrēja to paši. 2020. gadā “Puika” mums bija pilnīgs bestsellers.
2021. GADĀ VISVAIRĀK PIRKTO GRĀMATU TOP 10
Izdevniecība “Latvijas Mediji”
1. Mārīte Gailīte. “Lielā dārza darbu grāmata”
2. Mišela Marlī. “Koko. Mīlestības smarža”
3. Dace Judina. “Nemodiniet mirušos”
4. Anitra Lestlande. “Kaitēkļi un slimības”
5. Laima Muktupāvela (Kota). “Mīla. Benjamiņa”
6. Zigmārs Turčinskis. “Ziemeļlatgales “Neatkarības vienība”.Pretošanās padomju okupācijai 1946.–1954. gads”
7. Simona Deivisa. “Montesori mazulis
8. Dace Judina. “Uz dzīvību un nāvi”
9. Māra Skrīvele. “Es mācos augļkopību”
10. Sāra Bredforda. “Karaliene Elizabete II”.
“Zvaigzne ABC”
1. J. Rubenis. “Starp divām bezgalībām”
2. Dž. K. Roulinga. “Ziemassvētku Cūks”
3. K. un K. Liepiņi. “PAMIRS mana sirds mīlestībā”
4. I. Ikale, I. Putre. “Saliekamā ābece”
5. Zane Grēviņa. “Našķoties bērnībā. Satura darbnīca TAPT”
6. Z. Daudziņa. “Dienasgrāmata”
7. G. Līdums. “Pāru (ne)būšanas”
8. Dž. Holiss. “Viduspāreja”
9. D. Ouensa. “Kur vēži dzied”
10. R. Galbraits. “Nemierīgās asinis”
Jāņa Rozes apgāds
1. Ingo Zīgners. “Mazais pūķis Kokosrieksts un mūmijas noslēpums”
2. Ingo Zīgners. “Mazais pūķis Kokosrieksts meklē Atlantīdu”
3. Marks Uve Klings. “Diena, kad ome salauza internetu”
4. Kriss Vormels, Ramans Prandža. “Laipni lūgti muzejā: Planetarium”
5. Vilmārs Blūms. “No Antarktīdas līdz zilonim”
6. Katrīna Randela. “Čells, Sofija un Parīzes jumti”
7. Ingo Zīgners. “Mazais pūķis Kokosrieksts iet uz skolu”
8. Anete Shāpa. “Lampiņa”
9. Ingo Zīgners. “Ziemassvētki Pūķu alā”
10. Sandro Veronezi. “Kolibri”
”Izdevniecība Avots”
1. Robins Šarma. ”Klubs plkst. 5 no rīta”
2. Robins Šarma. ”Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari ”
3. Anna Bikova. ”Ideālas mammas mierīgas dzīves noslēpumi”
4. Recepšu grāmata. ”Tortes bez cepšanas”
5. Pols Makenna. ”Tūlītēja pašapziņa!”
6. Robins Šarma. ”Līderis bez titula”
7. ”Daudz laimes! Apsveikumi un vēlējumi”
8. Reinis Jansons, Evija Kropa, Simons Urbons. ”Nauda un citas Cīruļu ģimenes lietas”
9. Kristīne Nefa. ”Nenosodi sevi, līdzjūtība pret sevi”
10. Dzintra Kalniņa. ”Dzīve kā piedzīvojums”
Izdevniecība “Liels un mazs”
1. Inese Zandere, Anita Paegle. “Kaķis uz klavierēm”
2. Andruss Kivirehks, Edmunds Jansons. “Kaka un pavasaris”
3. Inese Zandere, Reinis Pētersons. “Puika ar suni. Bunkurs”
4. Ērika Bērziņa, Anna Vaivare. “Mammas dzejoļi”
5. Signe Viška, Elīna Brasliņa. “Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu”
6. Andruss Kivirehks, Edmunds Jansons. “Ērms un feisbuks”
7. Ulfs Starks, Kitija Krauzere. “Bēguļi”
8. Tūve Jānsone. “Kas notika pēc tam?”
9. Inese Zandere, Anete Bajāre-Babčuka. “Divas Almas”
10. Maris Rungulis, Kristians Brekte. “Asins lietus”
