Vai psihoterapeitiem Latvijā var uzticēties? Saruna ar Eiropas Psihoterapijas asociācijas ģenerālsekretāru 0
Saistībā ar psihoterapeita profesiju Latvijas sabiedrībā joprojām valda dažādi mīti. Diezgan izplatīts ir uzskats, ka apmeklēt psihoterapeitu nozīmē atzīt, ka esi pārāk vājš, lai tiktu galā pats. Daudziem šķiet, ka psihoterapeits par noteiktu samaksu atrisinās problēmas tavā vietā, bet vēl daži domā, ka psihoterapeits neko daudz neatšķiras no nejauša sarunu biedra bārā.
Lai uzzinātu, ko īsti dara šīs profesijas pārstāvji un kas kontrolē psihoterapeitu profesionalitāti, uz sarunu aicināju Eiropas Psihoterapijas asociācijas ģenerālsekretāru, psihoterapeitu, profesoru Eugeniju Laurinaiti, kurš nesen Latvijā uzstājās ar referātu “Eiropas Psihoterapijas asociācijas normatīvo aktu regulējumi – psihoterapeita profesionālās identitātes robežas un to izaicinājumi” Latvijas Psihoterapeitu biedrības organizētajā konferencē “Psihoterapeita profesionālās un ētiskās dilemmas”.
Pirmkārt vēlos apsveikt Latvijas Psihoterapeitu biedrību ar psihoterapijas speciālista profesijas nosaukuma valstisku atzīšanu. Tas ir liels solis psihoterapijas nozares tiesiskā ietvara ES sakārtošanā. Arī EPA cieši sadarbojas ar Eiropas Komisiju un cer līdz 2020. gadam panākt psihoterapeita kā atsevišķas profesijas iekļaušanu ES profesiju klasifikatorā (ESCO). Latvija ir soli priekšā, jums ir pamats lepoties ar šiem panākumiem!
Kādos gadījumos būtu jāvēršas pēc palīdzības pie psihoterapeita?
Pirmkārt, ir jāsaprot, ka psihoterapija nav domāta tikai slimajiem. Nevajag sagaidīt brīdi, kad kļūst pavisam slikti. Ja cilvēks jūt emocionālu diskomfortu un viņa dzīvē ir radušies sarežģījumi, kuru cēloni grūti saprast, būtu ieteicams vērsties pie jebkura sertificēta psihiskās veselības profesionāļa – psihologa, psihoterapeita vai psihiatra. Cilvēks ne vienmēr pats spēj identificēt, cik dziļa ir viņa problēma, taču speciālists spēs pateikt, kāda veida palīdzība ir vajadzīga, un nepieciešamības gadījumā nosūtīs pie cita speciālista.
Ar ko psihoterapeits atšķiras no psihologa un psihiatra?
Psihologs parasti nodarbojas ar konsultēšanu un palīdz sarežģījumos, kuri radušies nesenā pagātnē. Piemēram, ja cilvēkam ir grūti pieņemt lēmumu kādā dzīves situācijā, psihologs var palīdzēt atrast orientierus. Psihiatrs galvenokārt strādā ar gadījumiem, kuros nepieciešama medikamentoza terapija, savukārt psihoterapeits palīdz risināt problēmas, kas jau ilgstoši traucē dzīvot un visticamāk nāk no bērnības.
Ja psiholoģiskā konsultēšana un medikamentu lietošana nav devusi cerētos rezultātus, tas nozīmē, ka problēmas sakne slēpjas daudz dziļāk. Atšķirībā no psiholoģiskās konsultēšanas psihoterapijas process parasti ir daudz ilgāks, jo terapijas laikā cilvēkam ir ne vien jāizprot sarežģījumu cēloņi, bet arī jāmainās.
Cik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai cilvēks mainītos?
To, cik ilga būs terapija, nosaka nevis astronomiskais laiks, bet psiholoģiskais laiks, proti, tas kā notiek cilvēka izaugsme un cik daudz viņš ar sevi strādā. Psihoterapija ir cilvēka izmaiņu process speciālista klātbūtnē. Psihoterapeits var veicināt šīs izmaiņas, taču viņš nevar tās paātrināt, ja klients tam vēl nav gatavs. Pat, ja klients pie terapeita nāktu trīs reizes dienā, tas nepaātrinātu kopējo terapijas procesu, jo ir vajadzīgs laiks, lai varētu notikt apzināšanās un jaunas pieredzes asimilēšana. Psihoterapeits nav nedz vilcējs, nedz grūdējs, nedz buldozers, bet kāds, kurš iet līdzās un palīdz pārvarēt grūtības.
Cilvēka izaugsmes jomā nedarbojas tie paši principi, kas ražošanā. Mēģināt no psihoterapijas maksimāli īsā laikā dabūt maksimāli lielu rezultātu būtu tas pats, kas sasaukt kopā deviņas grūtnieces un cerēt, ka kopīgi viņas piedzemdēs mazuli vienā mēnesī.
Ja psihoterapeits nerisina problēmas mūsu vietā un nedod receptes, ko tad viņš dara?
Psihoterapeits ir profesionālis, kurš ir apmācīts saprast cilvēku mijiedarbībā ar apkārtējo vidi. Psihoterapeits spēj ieraudzīt, kādas grūtības cilvēkam rodas attiecībās pašam ar sevi un citiem, un zina, kā ar tām apieties.
Pirmkārt, psihoterapeits palīdz atrast problēmu cēloņus. Parasti lielākā daļa nelaimju, par kurām turpmākajā dzīvē sūdzamies, rodas mūsu dzīves pirmajos 4 gados, ja ir traucētas attiecības ar mūsu vistuvākajiem cilvēkiem. Ja mēs neizprotam, kas ar mums līdz šim ir noticis, mēs turpinām kāpt uz vecajiem grābekļiem atkal un atkal.
Otrkārt, psihoterapeits mums palīdz ieraudzīt tās lietas, par kurām mums būtu jāuzņemas atbildība. Mēs nevaram izmainīt pagātni, taču, izmainot sevi, mēs varam izmainīt tagadni. Ieraugot pagātnes scenārijus, kurus nesam sev līdzi joprojām, mēs varam no tiem atvadīties, un tādējādi vairs nebūt atkarīgi no tā, kas ar mums notika vakar.
Vai psihoterapijas efektivitāte ir kaut kā izmērāma?
ASV ir bijuši pētījumi, kas apliecina, ka, investējot 1 dolāru psihoterapijā, paaugstinās cilvēku produktivitāte un iespējams iegūt 4 dolāru peļņu. Ir valstis, kurās valsts apmaksā psihoterapiju. Piemēram, Lielbritānijas pilsoņiem, kuriem ir depresija, valsts apmaksā 16 sesijas pie psihoterapeita. Arī vairāki starptautiski uzņēmumi, piemēram, lielās bankas, saviem darbiniekiem apmaksā psihoterapiju, jo apzinās, ka no darbinieku pašsajūtas lielā mērā ir atkarīgs arī darba ražīgums.
Kā klients var pārliecināties par psihoterapeita profesionalitāti?
Lai speciālists sevi varētu saukt par psihoterapeitu, viņam jābūt sertificētam. Ceļš līdz psihoterapijas sertifikātam nebūt nav tik vienkāršs. Pirmkārt, psihoterapijas apmācību programmās tiek uzņemti tikai tie, kuriem jau ir augstākā izglītība. Otrkārt, studijas ir ilgas un nopietnas. Eiropas Psihoterapijas asociācija, kuru es pārstāvu, ir noteikusi, ka apmācībai psihoterapijā jābūt ne mazākai, kā 3200 stundu apjomā, tai skaitā ietverot arī 250 stundu ilgu pašterapijas kursu, kuram jāilgst 4 gadus. Sertifikāts tiek piešķirts tikai pēc tam, kad apmācāmais ir izgājis 300 stundu pieredzi un saņēmis 150 supervīzijas. Turklāt sertifikāts ir regulāri jāatjauno, tāpēc psihoterapeitiem līdzīgi kā ārstiem ir nepārtraukti jāceļ sava kvalifikācija.
