Aivars Eipurs: Vai process notiek? 1
Atvadoties no vasaras saulgriežu un Līgo mistērijas, prāts un jūtas atgriežas no dabas pie darbiem. Mans prāts atkal jau “metas ceļos” pie personību un kolektīvu radītajiem darbiem kultūrā un to finansējuma. Vai process notiek? Vai pareizi? Notiek gan, taču var labāk un daudz labāk.
Kopš maija atrodoties VKKF (Valsts kultūrkapitāla fonds) literatūras nozares ekspertu komisijas sastāvā, aina, kas paveras, ne tikai apstiprina manas iepriekšējās domas, bet, klāt nākot pieredzei no iekšpuses, vairo pārliecību. Proti, ka nekavējoties jāatgriežas pie sākotnējā Kultūrkapitāla fonda finansēšanas modeļa, kāds tas bija Latvijā un kāds tas ir visu laiku Igaunijā. Esmu ievērojis, ka Latvija gadsimta ceturkšņa gaitā ir mēģinājusi kaut ko pārņemt no platības un iedzīvotāju ziņā daudz lielākām valstīm – kādus vadības vai organizācijas modeļus, taču tas ne reizi vien izrādījies mums kļūmīgs solis. Pārņemot kaut ko, kas darbojas ar panākumiem, no apmēru ziņā līdzīgas vai mazākas valsts, kurai turklāt ir līdzīga vēsturiskā pieredze vismaz pēdējā gadsimta laikā, risks ir daudz mazāks. Par to, ka VKKF finansējuma atjaunota sasaiste ar tabakas un alkohola akcīzes nodokļa un azartspēļu nodokļa ieņēmumiem varētu nodrošināt fonda darbības stabilitāti un finansējuma pieaugumu, runājam jau gadiem ilgi. Par to ir gan kultūras ministre, gan arī finanšu ministre. Cik tālu sniedzas finanšu ministres iespējas, ja pret attiecīgo finansējuma modeļa maiņu, vismaz pagaidām, ir Finanšu ministrijas citi galvenie ierēdņi? Kas notiks nākamgad Saeimas vēlēšanās? Milzīšu cīņas (no vārda “milži”), jo daudzi gribēs fotografēties jaunās Saeimas sastāvā Latvijas valsts proklamēšanas simtgades svētkos. Par kuru sarakstu balsos kultūras cilvēki, kuru darbību šodien grūti iedomāties bez VKKF līdzekļiem? Jāsecina, ka visam jāizšķiras agrāk, tieši šogad, kad Kultūras ministrijas un VKKF vadība vēlreiz dosies uz Finanšu ministriju.
Arī tad, ja izdosies atdabūt veco finansējuma modeli, tā būs tikai puse no vēlamā, kaut arī galvenā puse. Vēl nepieciešams arī garantēts finanšu pieaugums, un to solīt var tikai pakāpeniski. Vēl gadus piecus “uzrāvienu” var nejust, turklāt inflācijas un nodokļu politikas dēļ patlaban var sekot kritums, ja sarunas valdības līmenī nevainagosies ar panākumiem.
Mana jaunā pieredze, salīdzinot ar iepriekšējo, atšķiras jau ar to, ka tagad redzu, kas ir iesniegts un par kādām summām, ne tikai to, kam un cik ir piešķirts. Atbalstīt izdodas mazāk nekā pusi projektu, turklāt lielāko daļu par samazinātām summām, protams, cenšoties nesamazināt. Aiz svītras paliek arī labi projekti, un kopumā varam piešķirt apmēram ceturto daļu no visos projektos pieprasītās kopējās summas, arī tad, ja stingri neturamies pie gadā atvēlētās summas pilnīgi vienlīdzīga sadalījuma trijos projektu konkursos. Mana prioritāte, protams, ir radošā procesa atbalstīšana, stipendijas rakstīšanai. Tāpat literārā procesa atbalstīšana, kur tikpat būtiska kā grāmatu iznākšana ir literārās periodikas iznākšana. Grāmata iznāk, taču nepieciešama arī rezonanse presē, kas apstiprina vai apšauba grāmatas vērtību un veido tās likteni. Nepieciešami honorāri autoriem, jo nopietna kritika ir darbietilpīgs process. Nepieciešamas dzejas un prozas publikācijas periodā līdz grāmatu iznākšanai. Jaunam labam autoram grūti motivēt izdevniecību izdot grāmatu, ja nav publikāciju presē, kuras liek publikai talantam noticēt un autoru pieņemt. Gan sākumā, gan atkal un atkal. Šobrīd, gan ar lielām pūlēm, tiek īstenots nepieciešamais minimālais modelis, proti, iznāk divi drukāti izdevumi – žurnāls “Domuzīme” (gan tikai reizi ceturksnī) un “Konteksts”, Latvijas Rakstnieku savienības laikraksts (gan tikai reizi mēnesī). Iknedēļas literārā izdevuma nav, jo tas prasa lielākus resursus un līdzekļus. Bet jāpiecieš. Robu piesedz galvenokārt “Latvijas Avīzes” “Kultūrzīmju” pielikums “KZ Grāmatplaukts”. No knapā finansējuma izriet ironija pašam par sevi kā VKKF ekspertu: Es nācu daudziem dot / Bet daudzi sāka mani nesveicināt.
