Vai pretpoli pievelkas? 1
Izdevniecība “Latvijas Mediji” nule laidusi klajā zviedru rakstnieces Katarinas Mazetti romānu “Puisis no blakus kapa”. Šis ir apburošs mīlas stāsts, kuru jau ir iemīlējuši gan Latvijas lasītāji, gan grāmatu blogeri. Viņa – smalka pilsētas meitene, kurai māja pilna ar grāmatām un pat burciņas sarindotas alfabētiskā secībā, viņš – īstens lauku puisis, kurš pilnībā nodevies savai fermai un baidās kļūt par ciema ievērojamāko vecpuisi. Tomēr šķiļas dzirksteles, un rodas sensenais jautājums: vai pretpoli pievelkas?
Kas Jūs iedvesmoja uzrakstīt šo romānu?
Bēres! Savulaik, būdama precējusies ar zemnieku, dzīvoju fermā, kad briesmīgā negadījumā dzīvību zaudēja mūsu kaimiņš. Tās bija traģiskas bēres, bet es zināju, ka viņa sieva apsver domu par šķiršanos. Es pie sevis domāju: “Vai tiešām ir iespējams just tādas skumjas pēc cilvēka, kuru grasāties pamest, vai arī tās bija viltotas?” Un tā, kādu dienu, gaidot telefona zvanu no ārzemēm, nespējot atstāt rakstāmgaldu, sāku rakstīt stāstu pa sievieti, kurai ir kauns, ka viņa nespēj patiesi sērot par savu mirušo vīru. Pēkšņi, turpat netālu kapsētā uz soliņa apsēdās šis vīrietis… Un grāmata sākās! Man šķiet, ka viņš kaut kā iekļuva stāstā, jo mani arvien vairāk kaitināja tas, ka pilsētnieki tik maz zina par smago lauksaimniecības darbu un uzdod tādus muļķīgus jautājumus, kā: “Nu sakiet man, ko zemnieki dara ziemā?” It kā slaucamās govis iet ziemas miegā!
Vai veicāt pētījumu par Zviedrijas piensaimnieku ikdienu? Vai jums pašai ir personīga saikne ar lauksaimniecību?
Gandrīz 20 gadus dzīvoju nelielā piensaimniecības fermā Zviedrijas ziemeļos un strādāju par radio producenti. Taču grāmata nav īsti autobiogrāfiska – kā jau vairums grāmatu, tā ir komposts “organisko vielu sadalīšanās paliekas”, pieredze un idejas…
Bennijs un Dezirē katrs pats par sevi, šķiet patiesi, sarežģīti indivīdi, tai pat laikā, tie ir noteiktu cilvēku tipu pārstāvji: viņa – smalka pilsētas meitene, viņš – kluss lauku puisis. Vai kāds no šiem varoņiem ir balstīts uz Jums zināmiem cilvēkiem?
Visi varoņi, protams, ir balstīti uz cilvēkiem, kurus esmu satikusi, dažreiz spogulī.
Dezirē bibliotēkas kolēģei Īnesai ir neparasta loma šajā mīlas stāstā — kā un kāpēc jūs attīstījāt viņas raksturu un ietekmi uz galveno varoni?
Priecājos, ka uzdevāt man šo jautājumu! Īnesa ir mana mīļākā varone – skatītāja, tāda, kas vēro cilvēku dzīvi kā garām lidojošus putnus – viņa nav dalībniece, bet notiekošais viņai šķiet ļoti interesants. Viņai nav slēptu nodomu, tas padara Īnesu par neatkarīgu, uzticamu novērotāju. Dezirē to jūt un uzticas viņas spriedumam. Esmu satikusi šādus cilvēkus kā Īnese arī dzīvē, jāteic gan diezgan reti. Es arī pati kādreiz vēlētos par tādu kļūt.
Šajā mīlas stāstā jūs rakstāt gan no vīrieša, gan sievietes skatījuma. Kā Jums, kā sievietei, izdevās tik dzīvi un reālistiski attēlot Bennija personību un domas, kas atspoguļojas romānā?
Šis jautājums mani ļoti uzjautrināja, jo īpaši tādēļ, ka vīriešu kārtas lasītāji man bieži jautāja par to, kurš man palīdzēja ar “Bennija būtību” : “Tieši tā domā puiši,” viņi teica. Taču, man jāsaka, ka man nebija eksperta, kas man palīdzēja, es mēģināju iztēloties, kā es pati justos un rīkotos Bennija vietā.
Vai Jums bija pārdomas par stāsta nobeigumu, par to kā varētu atrisināties šis romāns?
Visa grāmata bija vairāk kā rodeo! Es centos noturēt kontroli, bet beigās tas dzīvoja pats savu dzīvi. Un pēkšņi viss bija beidzies. (Tāpēc man ir sajūta, ka pēc dažiem gadiem man jāraksta turpinājums).
Intervija sagatavota pēc ārzemju preses materiāliem.
