Vai populisma magnēts pievilks svārstīgos vēlētājus? 0
Nīderlandē notiks parlamenta vēlēšanas, kurās piedalās 28 politiskās partijas. Kā uz tām skatās Nijmēgenā, tradicionāli kreisi noskaņotā Holandes mazpilsētā? “Zwevende Kiezer” holandiešu valodā nozīmē “peldošais” jeb “slīdošais” vēlētājs. Tāds, kurš nejūt īstu piederību nevienai partijai, nemitīgi mainīdams savus favorītus. Tādu Nīderlandē ir divas trešdaļas, turklāt ap 40 procentiem vēl īsi pirms vēlēšanām nav izlēmuši, kurai partijai atdot savu balsi. Vai svārstīgos vēlētājus izdosies pievilināt skandalozajam labējam populistam Gērtam Vildersam?
Nīderlandes Marksograda
Sūzana, pedagoģijas studente sprogainiem matiem un baltā vējjakā, strādā par avīžu izplatītāju. Viņa stāv pie Nijmēgenas centrālās stacijas, garāmgājējiem dalīdama laikrakstus “De Volkskranter” un “De Gelderlander”. Abu titulbildēs vīrieši uzvalkos, ilustrējot rakstus par politiku un vēlēšanām. Nīderlandes skandalozākā politiķa Gērta Vildersa ģīmetni gan avīzēs nemana. “Ak, Vilderss…” Sūzana saviebjas, “tas cilvēks taču ir traks.” Ka varētu par viņu balsot, Sūzana nespēj iztēloties. Neredzot jēgu par viņu pat runāt. Varianti ir vairāki, taču ne jau par Vildersu. Tā ir tipiska atbilde, par vēlēšanu favorītiem izvaicājot ļaudis Nijmēgenas ielās. Lai gan Vildersa radikāli labējā “Brīvības partija” vēl nesen ar 20 procentu iedzīvotāju atbalstu bija populārākā Nīderlandē un nu ar 15 procentiem ierindojas otrajā vietā, Nijmēgena ir vieta, uz kuru “vidējā statistiskā temperatūra” neattiecas. Šī pilsēta ar 170 000 iedzīvotāju Nīderlandes dienvidrietumos pazīstama ar savu nesagraujamo imunitāti pret jelkādiem labējiem noskaņojumiem. Dēvēta arī par Nīderlandes “Havannu” vai “Marksogradu”, jau gadu desmitiem Nijmēgenā dominē kreisi, pat ekstrēmi kreisi strāvojumi. Tikai kreisās partijas – sociālisti, zaļo un kreiso apvienība un Darba partija – veido koalīciju pašvaldībā. Tikpat kreisa mēdz būt iedzīvotāju izvēle, vēlot parlamentu.
Drāma nav jūtama
Nepilni trīsdesmit kilometri Nijmēgenu šķir no Vācijas pilsētiņas Klēves. Tur, otrpus robežai Vācijā, Nīderlandi mazliet apskauž. Par to, ka tā Vācijai tik daudzās lietās priekšā. Iekšzemes kopprodukts, eksports uz vienu iedzīvotāju, konkurētspēja – šajos rādītājos tā krietni apsteidz Vāciju. Tomēr arī Nīderlandē arvien vairāk ļaužu jūtas tā, it kā ekonomikas atkopšanās viņus personīgi neaizsniedz, – pie šādām atziņām nākuši noskaņas Nīderlandē pētījušie vācu mediji. Sūzanai, cik nu pazīstot vāciešus, viņi šķiet savādi ļaudis: “Tik noslēgti, atturīgi. Satrūkstas, ja uzrunā uz ielas. Nīderlandieši tādi nav, mēs labprāt ar visiem runājam.” Viņa piebilst: “Vācijai ir kanclere Angela Merkele. Nesaprotu: kāpēc viņa ir tik bēdīga? Kāpēc viņa nekad nesmaida?” Viņa rāda uz fotogrāfiju ar vīriem uzvalkos “Volkskranter” titullapā: “Pie mums visi smaida, arī politiķi.” Varbūt šis novērojums nav tikai stereotipisks skats uz vāciešiem, bet nudien mazliet iezīmē nīderlandiešu mentalitāti. Par Nīderlandes politiskajām norisēm lasot ārvalstu presē, rodas iespaids par dramatisku ainu. Proti, šajās vēlēšanās izšķirsies Nīderlandes nākotne. Ja uzvarēs Vilderss, no viņa panākumiem iedvesmosies pēdējie šaubīgie Lepēnas vēlētāji Francijā, pēc tam spārnoti sajutīsies “Alternatīvas Vācijai” atbalstīji. Un tad visur Eiropā pie varas nāks populisti, uzplauks nacionālisms un Eiropas Savienība sagrūs. Sarunās ar Nijmēgenas iedzīvotājiem nav manāms, ka viņi par šādu savu “īpašo lomu” būtu aizdomājušies. Neko dramatisku saistībā ar vēlēšanām te lielākoties negaida. Pirmkārt, tāpēc, ka ir droši: ar Vildersa koalīciju neviena partija neveidos. Otrkārt, ikvienam te ir kaut maza, tomēr “sava” partija. Kāda no divdesmit astoņām, kas šogad startē vēlēšanās. Minimālās barjeras iekļūšanai parlamentā nav. Var balsot kaut vai par “Nevēlētāju partiju” – nav neiespējami, ka tās pārstāvis iekļūst parlamentā.
“Parastais cilvēks” aizmirsts
Kāda sieviete, Norvēģijas pilsone, kura Nīderlandē dzīvo jau četrdesmit gadus, vēlēt nav tiesīga. Ja varētu, balsotu par Dzīvnieku partiju. “Jo viņiem ir tāda filozofija: cilvēki, kuri labi izturas pret dzīvniekiem, labi izturas arī pret cilvēkiem.” Vims, pensijas vecuma kungs ar divriteni pie rokas, atbalstīs “Kristīgi demokrātisko aicinājumu”. “Lai parlamentā būtu “daudzveidīgāks partiju sajaukums.” Baham, kādam jaunam vīrietim, nav izteikta favorīta, taču viņš pievērš uzmanību, vai partija kreisa vai labēja: “Ja esat sociālists, balsojat par kreisajiem.” Kāda veikala pārdevējs saka atklāti: “Es tur daudz nejaucos. Par politiskajām lietām atbild sieva. Kā viņa pasaka, tā arī balsoju.” Renē, pusmūža vecuma kungs lielu somu pār plecu, zina, ka noteikti balsos “kreisi”. Svarīgākā tēma esot medicīna, “ar kuru Nīderlande ir pasaulslavena”, bet pēdējos gados par apdrošināšanu jāmaksā arvien vairāk. Kā Vildersam izdevies iemantot tik plašu popularitāti, Baham esot mīkla: “Tiešām nezinu… Viņš vienkārši izkliedz visādus saukļus, līdzīgi kā Tramps. Kad jautā: “Kā jūs to īstenosiet?” – atbildes nav.” Renē turpretī, lai gan Vilderss kā persona viņam šķiet dziļi nesimpātisks, Brīvības partijas fenomens liekoties loģisks: “Ja Holandē iebrauc daudz bēgļu, tas patiesi var radīt problēmas. Vilderss ir pirmais, kurš par to skaļi runā. Kamēr citas partijas par to vispār nerunā, Vilderss šai tēmai ķeras klāt populistiski. Taču tā nav izdomāta, bet gan reāla problēma.” Pensionāram Vimam problēma Nīderlandē šķiet klusējošais vairākums: “Cilvēki, kuri neko nesaka, bet kuri nejūtas politikas uzklausīti. Politika kļuvusi elitāra un aizmirsusi “parasto cilvēku”. Tad nu “parastais cilvēks” pieslejas Vildersam. “Tas, ka mēs nostājamies viens pret otru”, viņam šķiet bīstama tendence: “Tieši otrādi, mums vajadzētu visiem turēties kopā.”
