Principi pirmās palīdzības sniegšanā bērniem ir tik atšķirīgi? 0
Negadījumos ar bērniem galvenais sirdsdarbības apstāšanās cēlonis ir skābekļa trūkums, bet pieaugušajiem – kāda slimība. Protams, var būt arī trauma.
Atšķiras sirdsdarbības apstāšanās veidi – ir tādi, ko ārstējam ar defibrilāciju, un tādi, ko ārstē citādi. Bērniem tā dēvētie defibrilējamie ritmi attīstās retāk.
Bērniem atdzīvināšanu sāk ar piecām ieelpām no mutes mutē, bet pieaugušajiem jāveic sirds masāža. Bērniem neatliekamo medicīnisko palīdzību saucam, ja atdzīvināšanas pasākumi ir veikti minūti un neviena nav tuvumā. Pieaugušo gadījumā zvanām palīdzībai, līdzko konstatējam, ka nav elpošanas.
Kāpēc pirmās palīdzības apmācība tās sniegšanā bērniem pie mums nav attīstīta?
Tas izveidojies vēsturiski. Jau minēju, ka apmācība nav sakārtota. Eiropa apmācības ziņā iet lieliem soļiem uz priekšu, turpretī mēs kaut kur aizmugurē klibojam. Tāpēc gadās, ka kāds ir centies sniegt pirmo palīdzību, taču tas nav darīts pietiekami. Cilvēks cietušajam ir spiedis krūšu kurvi, bet bez izpratnes, kāpēc un kā jādara, un asinsspiediens nav pacelts līdz vajadzīgajam līmenim. Tad atbraucam mēs, reanimējam, priecājamies – yes! Cilvēks dzīvs! Aizvedam uz slimnīcu, bet tur izrādās – spiediens nav bijis pietiekami augsts, lai apgādātu smadzenes ar skābekli, un cilvēks nespēj izdzīvot. Tāpēc svarīgi ir saprast pirmās palīdzības jēgu.
Kurš tēvs vai māte tad negribētu izprast jēgu un prast palīdzēt, ja ar viņu bērniem kaut kas notiktu!
Cilvēka psiholoģija attieksmē pret pirmo palīdzību ir tāda, ka netic, ka ar viņu kaut kas varētu notikt. Neticība neveido gatavību rīkoties, tāpēc, ja kaut kas notiek, apjūk. Kaut ko dara, reizēm – nepareizi, piemēram, ja bērns ir aizrijies, nedrīkst kratīt aiz kājām. Tas ir bīstami, it īpaši, ja bērns vēl ir zīdainis. Nedrīkst darīt pārgalvīgas lietas. Ja rīkojas saprātīgi, kaitēt nevar, bet tas iespējams vienīgi tad, ja ir kaut kādas zināšanas. Tad ir labi vismaz sākumā atcerēties, ko nevajadzētu darīt, un tad jau atnāks arī doma, kā vajag rīkoties.
Vasarā aktuāla problēma ir drošība uz ūdens. Kur un kā pats iemācījāties peldēt?
Nesaku, ka peldu ļoti labi. Uz ūdens turos. Lai gan daudzus gadus esmu strādājis par profesionālu glābēju, man no ūdens ir bail. Ja man nebūtu bail, es būtu muļķis.
Vai pārgalvības dēļ pie mums tik daudzi slīkst?
Galvenokārt. Nenovērtē savas spējas, mēdz iepeldēt par dziļu, peldas alkohola reibumā, nezināmās vietās lec uz galvas. Tagad skaitās prestiži pie mājām rakt dīķus. Tad diemžēl cieš nepieskatīti bērni. Lai jau rok, bet lai pieskata bērnus un nožogo dīķus!
Sadarbojamies ar Latvijas Pludmales glābēju asociāciju. Atbalstījām iniciatīvu par obligāto peldētapmācību, jo tas skolā būtu jāmāca jau no pirmās klases. Atceros, ka mums Krimuldas skolā šāda apmācība bija no pirmās vai otrās klases. Tur arī apguvu peldētprasmi, pamatlietas zināju.
Un kā ar sabiedrības zināšanām par pirmo palīdzību, ja kāds slīkst?
Pamatprincipi neatšķiras. Pārgalvība ir arī līst ūdenī un mēģināt glābt, lai gan skaidrs, ka tas neizdosies. Tad viena slīcēja vietā ir divi. Pirms glābšanas jānovērtē savas spējas, jāpievērš apkārtējo uzmanība, jāpārliecinās, vai pa rokai ir kaut kas, ko var pasniegt slīcējam – aukla, miets, bumba, piepūšamais matracis, tukša plastmasas pudele. Ja tā nav, desmitreiz jāpārdomā, vai spēs izglābt.
Nenotiek tā, kā rāda filmās – slīkst, mētājoties ar rokām un kājām, paiet zem ūdens, tad atkal parādās, kliedz… Cilvēks slīkst tikai dažas sekundes, paejot zem ūdens. Nekādas sprināšanās nav, jo, ja šļakstās, tas nozīmē, ka spēks vēl ir, var noturēties virs ūdens un vispār neslīkst. Īstā slīkšana ir klusa, to var pat nepamanīt.
