Kā tad ar šausmām par salauztām ribām? 0
Tas ir mīts, kas mājo cilvēku vidū, kuri nav apmācīti vai ir apmācīti nepareizi. Labs pasniedzējs, kurš zina un saprot lietu, ko māca, pastāstīs, ka salauzta riba neko daudz nekaitēs. Labāk salauzta riba un dzīvs, nevis veselas ribas un beigts. Mīts ir arī par nekustināšanu un salauztiem mugurkauliem. Taču jāsaprot, ka vissliktākais, ko var izdarīt, ir nedarīt neko.
Esat veicis arī pētījumu par pirmo palīdzību.
Jā, par pirmās palīdzības nozīmi, analizējot Rīgas un Zemgales reģionu izsaukuma kartītes. Sašķiroju, nošķīru izsaukumus pie bērniem… Šajā teritorijā ir liels izsaukumu skaits, rezultāti ir pārliecinoši. Mazāk nekā pusē jeb 41,8 procentos gadījumu cilvēki kaut kā spēj cietušajam palīdzēt. No desmit cilvēkiem četri. Tātad četriem no desmit cietušajiem ir dota iespēja izdzīvot, pārējiem sešiem nav.
Savā pētījumā cietušos sadalīju divās grupās: vieniem palīdzība bija sniegta, otriem nebija. Bēdīgā ziņā – otrā grupa bija lielāka, turklāt šajā grupā nebija neviena, kurš būtu izdzīvojis ar labu neiroloģisko iznākumu, bet pirmajā grupā šādi cilvēki bija – un viņi vēlāk spēja pilnvērtīgi dzīvot un atgriezties darbā.
Parasti jau sevi iztēlojas nevis cietušā, bet gan palīdzības sniedzēja lomā. Jūsu minētie skaitļi rāda, ka gadījumā, ja ar cilvēku kaut kas notiek, ļoti iespējams, ka neviens nepalīdzēs.
Diemžēl tā ir. Šie dati ir traģiski. Vadlīnijās par pirmās palīdzības sniegšanu gan ļoti ir akcentēta līdzcilvēku iesaiste.
Mans uzdevums, glābjot līdzcilvēku, ir darīt visu, lai viņš vēlāk varētu atnākt, paspiest man roku un pateikt – paldies, tas bija labs darbs. Lai viņš ir dzīvs, var strādāt, iet pie ģimenes, apmīļot bērnus un mazbērnus, atgriezties darbā. Protams, kaut kādas pārmaiņas var būt, bet svarīgi, lai tās būtu pēc iespējas mazākas. Tāds ir arī pirmās palīdzības mērķis.
Varbūt varam laikus nenovērtēt insektu dzēlienus, nedaudz citādi apkopt brūci, ja asiņošana nav dzīvībai bīstama, varbūt arī uz sāpēm vēderā varam reaģēt citādi, nekā minēts priekšrakstos, bet tad, kad cilvēkam ir klīniskā nāve, darbības ir nepārprotamas un vērstas uz dzīvības glābšanu. Diemžēl neesmu pārliecināts, ka tad, ja cilvēks nokritīs bezsamaņā, kāds pieskries klāt un palīdzēs.
Tiesa, esmu redzējis, ka šādā situācijā dara visu ko – skrien, kliedz, uztraucas, bet tas notiek bezjēdzīgi.
Minējāt, ka pētījumā neapskatījāt gadījumus, kad pirmā palīdzība bija nepieciešama bērniem. Kāpēc?
Tāpēc, ka pirmā palīdzība bērniem ir pilnīgi cita opera, un to sniegt Latvijā vispār nemāca.
Bet jūs taču mācāt! Piedalāties dažādos pasākumos vecākiem, līdzi ņemot bērna izmēra anniņu – manekenu, ko izmanto apmācībā.
Jā, daži mūsu asociācijas biedri māca sniegt pirmo palīdzību bērniem, taču tas nenotiek centralizēti un pēc valstī pieņemtiem standartiem, jo tādu nav. Nekādus diplomus vai apliecības mēs beigās neizsniedzam.
Ir dažas vecāku kopienas, piemēram, Māmiņu klubs – un visu cieņu tam –, kurš mani regulāri aicina, un es lasu lekcijas. Līdzīga sadarbība ir arī ar organizāciju Mammu pitstops un vēl dažām. Lekcijas nav garas, tikai divas stundas, bet vecākiem veidojas vismaz kaut kāds priekšstats.
