Vai pirmā palīdzība spēj nogalināt? Reanimatologs Roberts Fūrmanis par vasaras traumu tendencēm 0
Nepareizi sniegta pirmā palīdzība cietušajam var kaitēt – var tikt salauztas ribas, traumēts mugurkauls… Izrādās, šie sabiedrības apziņā iesakņojušies priekšstati ir vieni vienīgi mīti! Visļaunākais, ko var nodarīt cilvēkam, kura veselībai vai dzīvībai draud briesmas un nepieciešama palīdzība, ir nedarīt neko.
Diemžēl bailes un nezināšana par pirmo palīdzību sabiedrībā ir tik liela, ka cerības to saņemt ir vien četriem no desmit cietušajiem, izpētījis Roberts Fūrmanis – anesteziologs, reanimatalogs, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Zemgales reģionālā centra vadītājs, Latvijas Dzīvības glābšanas asociācijas prezidents.
Kā man būtu jārīkojas, ja jūs būtu no karstuma noģībis?
Vispirms jāsaprot, vai cilvēks ir vai nav pie samaņas. Ja es gulētu bezsamaņā, vispirms vajadzētu kādu pasaukt palīgā un tad mani novērtēt pēc ABC shēmas – noguldīt uz muguras, atliekt galvu, atbrīvot elpceļus.
Nevajag uzreiz saukt ātro palīdzību?
Ne vienmēr tas ir pareizi. Vispirms jāsaprot, cik stāvoklis ir nopietns. Cilvēku vajag pakratīt, pajautāt, kas noticis, paskatīties, vai un kā reaģē. Ja atbild, tad ir pie samaņas, bet, ja neatbild, elpošana ir vāja vai tās nav, jāuzskata, ka cilvēks ir bezsamaņā. Tad sirds ir apstājusies – jāuzsāk atdzīvināšanas pasākumi, pirms tam izsaucot ātro palīdzību.
Ja es esmu pie samaņas, bet tikai uz brīdi zaudējis samaņu no karstuma, jums mani jāapsēdina vēsā vietā, jādod padzerties, jāaprunājas un jānomierina. Ja esmu satraukts, jāliek vēsas kompreses uz pieres, krūtīm un cirkšņiem.
Uzreiz metoties saukt ātros, reizēm var kaut ko būtisku palaist garām, kaut ko neizdarīt.
Kā vērtējat sabiedrības zināšanas par pirmo palīdzību? Teorētiski taču katram, kuram ir autovadītāja apliecība, tas būtu jāprot.
Tur jau tā lieta, ka katram, kuram ir autovadītāja apliecība, ir tikai teorētiskas un nosacītas zināšanas. Vēl nesen, izglītojot par pirmo palīdzību kāda uzņēmuma darbiniekus, uzzināju, ka cilvēki, kuriem ir braukšanas tiesības, pirmās palīdzības lekcijas vispār nav apmeklējuši. Apmācītājas organizācijas to pieļauj – audzēkņi apmācības neapmeklē, bet apliecību saņem. Cik daudz ir šādu cilvēku, nevaru pateikt, bet netrūkst. Viens ir saņēmis apliecību bez mācīšanās, izstāsta to pieciem saviem draugiem, tie katrs vēl pieciem, un veidojas apburtais loks – cilvēki negrib mācīties, jo domā, ka tas nav vajadzīgs.
Mēs savukārt cenšamies pārliecināt, ka palīdzība jāsniedz, ka tas jādara pareizi. Diemžēl pašlaik ir autovadītāji, kuri mierīgi var pabraukt garām guļošam cilvēkam vai labākajā gadījumā izsauc ātro palīdzību tā vietā, lai apstātos, izliktu avārijas zīmi, noskaidrotu, kas noticis, un sniegtu palīdzību. Tāpēc gadās arī tā – un to esmu pieredzējis savā darbā –, ka izsauc, bet ceļmalā guļ nevis cilvēks, bet kāds izmetis maisu.
Vai, aizbraucot uz notikuma vietu, esat arī redzējis, ka palīdzība tiek sniegta un tas notiek kvalitatīvi?
Esmu redzējis ļoti dažādus scenārijus: gan to, ka palīdz un ka šādi tiek izglābta dzīvība, gan arī to, ka cilvēki, kuriem jāmāk sniegt pirmo palīdzību, piemēram, apsardzes darbinieki – tas bija Jelgavas lielveikalā K-Rauta – nesniedz pirmo palīdzību. Cilvēkam bija klīniskā nāve, bet apsargs stāvēja blakus un skatījās.
Izplatīts ir viedoklis, ka, nepareizi sniedzot pirmo palīdzību, var nodarīt vairāk ļauna. Sniedzot pirmo palīdzību, neko ļaunu nevar nodarīt, var izdarīt tikai labu.
