Vai pietiks skatītāju, kuri teātrī grib domāt? Kāda ir situācija ar profesionālās kultūras piedāvājumu un pieprasījumu Latgalē pandēmijas laikā 1
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vēl nesen Latgale bija vieta ar vienu no zemākajām vakcinācijas aptverēm Latvijā, lai gan, pēc Nacionālā veselības dienesta datiem, 2022. gada sākumā vakcinācijas aptvere ar pirmreizējo poti arī Latgalē tuvojās 70 procentu iezīmei. Tomēr plašsaziņas līdzekļos jau skaļi izskanējis izmisuma stāsts par Daugavpils slimnīcu, kurā bija daudz nevakcinētu darbinieku.
Toreiz radās jautājums – ja tāda situācija ir slimnīcā, kas notiek ar kultūras iestādēm – gan to darbiniekiem, gan apmeklētājiem? Kāda ir situācija ar pamatā jau profesionālās kultūras piedāvājumu un pieprasījumu Latgalē šajā sarežģītajā pandēmijas laikā? Tā kā pagaidām par to vēl trūkst visaptverošu pētījumu, “Kultūrzīmes” noskaidroja situāciju, runājot ar kultūras darba organizētājiem un kultūras patērētājiem.
Pirms gada, 2021. gada janvārī, Latvijas Kultūras akadēmija publicēja rezultātus divus gadus ilgušam pētījumam par kultūras patēriņa un līdzdalības ietekmi, atainojot iedzīvotāju aktivitāti dažādu kultūras pasākumu apmeklēšanā un personīgā līdzdalībā kultūrā. Šobrīd pētījums ir jau gadu vecs un līdz ar to nevar atainot situāciju visā pandēmijas laika periodā un īpaši šobrīd, kad kultūras dzīve ir atsākusies (protams, jāņem vērā, ka Latvijā vēl joprojām ir spēkā ārkārtas situācija), tomēr rezultātos ir vērts ielūkoties.
Būtiski, ka kultūras dzīves sastingumu Covid-19 laikā īpaši uzsvēruši respondenti Latgalē – 95% kultūras organizāciju apgalvoja, ka auditorija samazinājusies.
Vienlaikus pētījumā atklāts, ka kultūras patēriņa vide radikāli mainījusies no klātienes par labu digitālajiem formātiem, un trešdaļa auditorijas arī paudusi gatavību maksāt par piedāvāto tiešsaistes produktu.
No sarunām ar kultūras profesionāļiem izriet, ka daudziem tagad liekas, ka grūtākais ir aiz muguras, un kopējais skatījums ir gana optimistisks: lai arī šobrīd auditorija ir samazinājusies – un tas arī izriet no sarunām ar kultūras patērētājiem –, kultūras dzīves organizatori to cer atgūt. Iespējams, atkal atvedot skatītājus un klausītājus no Lietuvas, kursēt atsāks pat pandēmijas apstādinātais vilciens Viļņa–Daugavpils. Interesanti, ka no Viļņas dzelzceļa stacijas līdz Daugavpils teātrim var nokļūt divarpus stundās, no Rīgas ceļš ir par stundu garāks. Sarunās neizpalika jautājums par vakcinācijas aptveres ietekmi uz kultūras dzīves notikumiem.
Protams, jāņem vērā, ka arī Latgales kultūras organizācijas ir ļoti dažādas – piemēram, Austrumlatvijas koncertzāle “Gors” darbojas ar 100% pašvaldības kapitālu, savukārt Daugavpils teātris ir valsts sabiedrība, bet mazā pierobežas ciema folkloras ansamblis “Upīte” finansējumu iegūst no dažādiem projektiem.
Protams, šajā rakstā ir uzzināti tikai daži viedokļi un reālie secinājumi par iedzīvotāju kultūras patēriņu un kultūras iestāžu atlabšanu pēc pandēmijas laika būs redzami vēl tikai pēc vairākiem gadiem. Gribētos pievienoties Latgales kultūras iestāžu vadītāju optimismam un cerēt, ka arī šobrīd nogaidošie skatītāji un klausītāji pārvarēs gan pašu, gan objektīvu apstākļu radītos šķēršļus un jau drīz atkal atradīs ceļu uz teātriem, muzejiem un koncertzālēm.
Droši vien visbūtiskākais tomēr būs režisora Mārtiņa Eihes novērotais, ka visā Latvijas teātru vidē galvenais pārdošanas instruments ir skatītāju personīgās atsauksmes.
Un, protams, vēl pēc gadiem – daudzie jaunie un izglītotie skatītāji, kuru pirmie iespaidi par kultūru būs sākušies no “Latvijas skolas somas” programmas.
„Skatītājs lēnām pazaudējās”
MĀRTIŅŠ EIHE, Rēzeknes teātra “Joriks” mākslinieciskais vadītājs
– Kāds bijis pagājušais gads? Vai darba periodos, kad teātris bija atvērts, pietika skatītāju?
M. Eihe: – Nē. Nē un vēlreiz nē. Pašās, pašās beigās mūs mazliet izglāba “Skolas soma” (programma „Latvijas skolas soma), atkal sastapāmies ar skatītāju, bet tie pārējie brīži, kad teātris atvērās vaļā vasarā… Domāju, ka kopsummā skatītājs lēnām pazaudējās. Viņi atrod citas lietas, kas aizstāj teātri. Mūsdienās paradumi mainās strauji, to varu pateikt pat pēc sevis. Visas pieejamās “strīmošanas” iespējas šodien – kāpēc ir kaut kur jāiet, ja var sēdēt mājās?
Šis gads šobrīd izskatās ļoti daudzsološi, sākot ar nākamo nedēļu, būsim viestūrēs ar izrādi “Barikādes.docx” – Līvānos, Bauskā, Valmierā, Limbažos, Drustos, Smiltenē. To, kā būs tālāk, ar izrādēm uz vietas, ir grūti pateikt. Skatītāju skaits ir samazinājies, un tas būs diezgan nopietns darbs – iesaistīt skatītāju atpakaļ.
– Kā bez biļešu ienākumiem teātris izdzīvojis finansiāli?
– Mūs atbalsta pašvaldība, nebijām dīkstāvē, varējām strādāt. Izrādes rādījām “Zoom” platformā, un īpaši liels atbalsts bija projekts “Skolas soma”, jo skolas izrādes pirka un skatījās interneta vidē, tā varējām nopelnīt nelielu naudu. Esam saņēmuši arī Valsts kultūrkapitāla fonda un Britu padomes atbalstu.
– Salīdzinājumā ar Rīgu teātra biļešu cenas Rēzeknē ir mazas.
– Mums jau pirktspēja ir tāda, kāda tā ir. Ja rēķinātu, ka šobrīd pašvaldības dotācija ir lielāka nekā biļetes cena, es gribētu, lai skatītājs saprastu, ka māksla nav bezmaksas, ka tā, tikai pateicoties dažādiem instrumentiem, tiek turēta šajā skatītājam sasniedzamajā līmenī.
– Kā atgūt zaudētos skatītājus?
– Viena noteikta veida nav. Pats godīgākais veids – vienkārši taisīt labas izrādes. Mēs gan lietojam dažādus mārketinga rīkus, bet, manuprāt, visā Latvijas teātru vidē galvenais pārdošanas instruments ir skatītāju personīgās atsauksmes.
– Vai “Skolas somas” projekta bērni uz teātri brauc kā senāk – ar autobusiem?
– Nē, ir jāievēro “burbuļi”. Ir bijušas reizes, kad skatītāju zālē ir mazāk nekā aktieru uz skatuves, vienā izrādē spēlē gandrīz viss ansamblis, un ja to skatās maza klase… Bet arī tā tomēr ir iespēja nopelnīt, un uzskatu, ka ir svarīgi bērniem dot nelielu atelpu no visa apkārt notiekošā. Tāpēc izvēlamies spēlēt arī šādos gadījumos. Ja mums ir jābrauc, tad, protams, tās ir citas izmaksas.
– Esmu jau agrāk uzdevusi šo jautājumu: kara laikā kultūras cilvēka atbildība it kā pieaug, no viņiem gaida uzmundrinājumu, iedvesmu, vienlaikus tas tomēr ir ikdienas darbs.
– Mūsu vēsturē ir tas smieklīgais stāsts – vēl pat nebija noformēta Latvijas armija, bet jau bija orķestris un teātris, tā ir tāda kā latviešu nacionālā īpatnība. Iepriekšējā milzīgā kultūras krīze, kas bija deviņdesmitajos, it sevišķi teātriem ir nodarījusi būtisku kaitējumu: ļoti daudziem skatītājiem teātris kļuva par izklaides vietu, kas līdz tam laikam nebija ierasts.
Toreiz, krītoties skatītāju skaitam, teātri sāka iestudēt, teiksim, diezgan vulgāras un lētas komēdijas, un tas veselai virknei skatītāju radījis priekšstatu, ka teātrim skatītājs ir jāizklaidē.
Manuprāt, vismaz par valsts vai pašvaldības naudu tas nav jādara. Es ļoti cerētu, ka šī krīze mums neliks iekrist šajā virzienā atkal.
– Vai mums pietiks skatītāju, kuri teātrī grib domāt?
– Protams, tas ir skarbs jautājums. No pagājušā gadsimta 90. gadiem līdz Latvijas simtgades pasākumiem nebija plāna, lai radītu jaunu mākslas sapratēju, valstij vispār nebija nekāda pragmatiska skatījuma uz šo problēmu. Tas tā bija visās jomās, ne tikai teātrī. Simtgades programma “Skolas soma” ir radījusi iespēju, ka nākotnē mums būs skatītājs. Ir bijušas izrādes, uz kurām atnāk bērni ar kokakolu un popkornu, viņiem nav skaidrs, kāpēc teātrī tā īsti nevar. Viņiem nevar pārmest, jo, ticamākais, tā ir pirmā reize, kad bērns ir teātrī.
– Esmu dzirdējusi divas gandrīz pretējas lietas – Latgalē cilvēki ir mazāk vakcinējušies un kultūras dzīves organizatori uztraucas par skatītājiem gan tagad, gan nākotnē. No otras puses, Latgales kultūras cilvēki saka – mums skatītāju pietiek, notikumi ir blīvi.
– Domāju, ka tiešām ir viena daļa, īpaši tradicionālā māksla, kur cilvēku daudzums nekrītas – pat ņemot vērā nevakcinētos. Jautājums jau ir par to, vai sākam mīkstināt procesus un ejam pretim skatītājam, sākam iet viņa pavadā…
Man liekas, ka lielākā atšķirība kultūras sektorā tieši Latgalei ir salīdzinoši nelielais laikmetīgās mākslas un NVO pienesums. Piemēram, Aknīstes novada festivālu “Sansusī” producē cilvēki, kuri dzīvo Rīgā. Vai atkal koncertzālē – ja ir kāds “pilnīgi kreizī” koncerts, arī lielākā daļa auditorijas ir no Rīgas.
Tāpat arī uz mūsu izrādi “Mans kaimiņš ebrejs” lielākā daļa skatītāju brauca no Rīgas, šejienes skatītājam vēl nav tādas pieredzes: kā tad tā, spēlē ārā uz ielas. Man liekas, tā šobrīd ir lielākā kultūras atšķirība – laikmetīgās mākslas iztrūkums. Vēl arī – tikko kāds mākslinieks ir labs, viņš aizplūst no Latgales projām. Ir jādomā, kā šos foršos māksliniekus saglabāt Latgalē.
– Tad atgriežamies pie “Skolas somas” – kad šie bērni izaugs, situācija būs mainījusies.
– Jā, uz labo pusi. Jācer.
„Var beigties ieinteresēto vakcinēto skatītāju skaits”
OĻEGS ŠAPOŠŅIKOVS, Daugavpils teātra valdes priekšsēdētājs un mākslinieciskais vadītājs”:
– Esmu gatavs teikt, ka ar teātri kā iestādi viss ir kārtībā, ceram, ka pandēmijas ierobežojumi iet uz beigām. Ja šo cerību pieņem kā realitāti, izskatās, ka smagāko periodu esam pārdzīvojuši veiksmīgi un arī finansiāli, pateicoties Kultūras ministrijas un Daugavpils domes atbalstam, pats teātra organisms nav cietis. Nav nekas tāds, kas būtu neatgriezeniski izmainījies.
Bet, domājot par teātra pamatfunkciju, 2021. gads bija ārkārtīgi švaks – visu gadu savu skatītāju praktiski neredzējām, vasarā, kad citi teātri strādāja, mums bija jau sen ieplānots remonts. Atsākām septembra beigās, tad tas atkal pārtrūka.
2019. gadā mums bija 32 tūkstoši skatītāju, un 2021. gadā bija tikai trīs tūkstoši. Desmit reizes mazāk, un tas ir šausmīgi.
Skatoties uz situāciju janvārī – ja nenotiks nekas sliktāks un teātris varēs strādāt tādā režīmā, kāds pašlaik ir atļauts, esmu gatavs sākt just diezgan lielu optimismu.
Pašlaik janvārī praktiski visas izrādes ir izpirktas, un varam salīdzināt 2022. gada janvāri ar 2020. gada janvāri: ir tikai 300 skatītāju mazāk.
Tātad esam bijuši spējīgi pielāgoties, mainījām taktiku. Agrāk vienu lugu spēlējām vienu vakaru un nākamajā jau citu, tagad vienu un to pašu izrādi spēlējam pat trīs dienas pēc kārtas. Tas prasa intensīvāku darbu, repertuārs vairs nav tik daudzveidīgs, bet kopumā mūsu apgrozījumu pat varētu pielīdzināt pirmspandēmijas laikam. Tas ir ļoti labi.
Aktieru noslogotība ir nedaudz lielāka, tomēr tas ir darba laika ietvaros.
– Vai ir atgriezušies kolektīvie teātru apmeklējumi no tuvākiem un tālākiem pagastiem?
– Decembrī bija pirmizrāde “Pa laimes lāča pēdām”, un mēs pat redzējām autobusus! Tas bija kolektīva pasūtījums no Madonas novada. Kopumā man liekas, ka viss ir ieregulējies. Jāņem gan vērā, ka noteikti ne visi skatītāji, kuri pēdējos gados jau bija pieraduši regulāri iet uz teātri, tiks uz izrādēm. Tas ir vienīgi tāpēc, ka daļa, varbūt pat liela daļa, vēl joprojām nav vakcinēti. To mēs nevaram ignorēt.
Tas ir pirmais faktors. Otrs – cilvēki ir noilgojušies pēc izrādēm, janvārī visas iespējamās vietas zālē ir aizpildītas, bet nevaru garantēt, ka tā turpināsies, jo kādā brīdī var beigties ieinteresēto vakcinēto skatītāju skaits.
Skaidrs, ka vakcinēto skaits nav tik zems, kā bija rudenī, bet tajā pašā laikā domāju, ka problēma joprojām pastāv. Teātris darīja visu, lai maksimāli aģitētu savu skatītāju, bet, nezinām, cik tas nostrādāja. Tas ir faktors, kas neatkarīgi no mūsu pūlēm tomēr varētu teātra apmeklētību ļoti ietekmēt.
Vēl viens faktors – skatītāji vairs nepērk biļetes tālu uz priekšu. Tas patur mūs neziņā, vai biļetes izpirks. Agrāk sapratām – ja izrāde nav izpirkta mēnesi uz priekšu, kaut kas ar to nav kārtībā, varbūt vairs nav populāra. Šobrīd vairs nevaram izdarīt nekādus secinājumus, un tas apgrūtina mārketinga darbu.
Visi mūsu darbinieki – radošie un tehniskie – ir vakcinējušies. Diemžēl bija arī divi mākslinieki, kuri atteicās vakcinēties. Problēma neatrisinājās, bijām spiesti no viņiem šķirties, un tas sagādāja grūtības pārējam kolektīvam, kā arī ietekmēja repertuāru, jo dažas izrādes spēlēt vairs nevaram.
Varbūt viņi gaida, ka aicināsim atpakaļ teātrī arī bez sertifikātiem, bet domāju, ka to nedarīsim.
Šeit nav runa tikai par profesionālām īpašībām, aktiermeistarību, nevaram aizmirst, ka aktieris ir arī zināms paraugs sabiedrībai, garīguma nesējs. Ja cilvēki nerēķinās ar pārējiem, ar valsts politiku un kolektīva interesēm, tad varam nerunāt par profesionāliem sasniegumiem.
„Pandēmija cilvēkus ir nomocījusi”
MĀRIS ČAČKA, Daugavpils Marka Rotko mākslas centra vadītājs:
– Ja salīdzina ar pirmskovida laikiem, tad apmeklētāju skaits ir sarucis apmēram trīs reizes. Tas, protams, ietekmē arī mūsu ieņēmumus, arī izstāžu saturu. Diemžēl arī vasarā apmeklējumu skaits nebija tik labs kā 2020. gadā, kad bija vaļā “Baltijas burbulis” un bija samērā daudz ģimeņu individuālo braucienu no Lietuvas un Igaunijas. Pagājušajā gadā šie braucieni bija ļoti minimāli, pamatā mūs apmeklēja tikai latviešu auditorija. 2020. gada vasarā apmeklējumi bija gandrīz līdzīgi parastai vasarai, 2021. bija drastiskāks.
– Vai izdevās saglabāt visas darba vietas?
– Jā, pateicoties tam, ka lielāko tiesu mums ir pašvaldības finansējums un ieguvām arī nelielu finansējumu no Valsts kultūrkapitāla fonda izsludinātās programmas daudzfunkcionālo kultūras centru darbības nodrošinājumam. Daļu finansējuma bija iespējams novirzīt atalgojumam izstāžu kuratoriem. Tādējādi 2021. gads ir noritējis bez sāpēm. Kovida laikā strādājām gan ar kolekciju, gan ar plānošanas dokumentiem tuvākajiem periodiem, digitāli sazinājāmies ar projektu partneriem.
– Pirms pandēmijas uz Rotko centru brauca arī daudz ārzemju tūristu.
– Parastos gados ārzemju tūristi ir bijuši aptuveni 20% no Daugavpils Marka Rotko mākslas centra apmeklētājiem. Tagad ārzemju apmeklētāju praktiski nav, starp viņiem liela daļa bija arī no Krievijas un Baltkrievijas.
Laikam jau cilvēki grib plānot uz priekšu – šovasar apmeklētāju bija ļoti maz, neraugoties uz to, ka bija brīnišķīgi projekti, lielā keramikas biennāles izstāde, kas vienmēr piesaista apmeklētājus. Diemžēl pat tā neattaisnojās, kā bijām cerējuši. Nezinu, varbūt cilvēkus atturēja iepriekšējie ierobežojumi, varbūt bailes.
– Varbūt agrākie apmeklētāji ir zaudējuši ieradumu iet uz mākslas izstādēm?
– Mēs par to domājam, veidojam informatīvās kampaņas, mēģinām uzrunāt šo bijušo auditoriju un arī to daļu, kas palikusi uzticīga, kas nāk. Mazos reģionos jau viens otru pazīstam, pastāvīgos apmeklētājus atpazīst arī mūsu zāļu uzraugi.
Esam novērojuši, ka auditorijai ir vēlme atteikties no digitālajiem formātiem, jo šis divu gadu periods cilvēkus ir nomocījis gan garīgi, gan fiziski un ir akūta vēlme nonākt līdz klātienes pasākumiem. To norāda arī mazie koncertiņi – klausītāji cenšas tikt, to pierāda izpirktās biļetes. Protams, problēmu ir daudz, jo ierobežojumi neļauj brīvi rīkoties. Arī mums ir Mazā kamerzāle, bet zaļajā režīmā tur ir iespējami tikai 30 apmeklētāji, un tas neattaisno ne mūziķu apmaksu, nedz pārējos izdevumus. Turklāt, tiklīdz izliksim augstāku ieejas maksu, pazaudēsim tos, kuri gribētu atnākt. Vieglākais ceļš ir nerīkot šos pasākumus, bet nerīkojot mēs nesasniedzam to auditoriju, kura labprāt nāktu.
„Labā sadarbība atjaunojas”
2020. gada pavasarī lielās Latvijas koncertzāles ziņoja par draudiem to pastāvēšanai, tostarp arī Latgales vēstniecība “Gors” atlaida vai atvaļināja ceturto daļu darbinieku. Tagad komandas vadītāja DIĀNA ZIRNIŅA “Kultūrzīmēm” apliecina, ka pasākumi un koncerti norit raiti, arī darbinieku ir gandrīz tikpat, cik pirms pandēmijas. Mainījies ir darbinieku sastāvs un veicamie darbi: jau kopš vasaras “Gorā” rāda arī kino un bija atvērta arī koncertzāle pagalmā.
– Skatītājs, kurš neraujas uz kultūras pasākumiem, mums ir labi zināms. Tam ir daudz iemeslu – gan bailes, gan finansiālā stabilitāte, mums visiem taču ir mainījušies ieradumi. Tiesa gan, decembris “Gorā” liek domāt, ka šī labā sadarbība, labais kontakts ar mūsu apmeklētāju atjaunojas, un uz nākotni raugāmies cerīgi.
“Gors” ir pati pirmā reģionālā koncertzāle Latvijā, un, kad 2013. gadā to atklājām, situācija bija tikpat sarežģīta kā šodien, jo šeit neviens nezināja, kas ir izcila akustiskā koncertzāle. Visi uzskatīja, ka Latgalē būs problēmas organizēt vērienīgus pasākumus. Tas bija izaicinājums, bieži dzirdējām frāzi – kas pie jums brauks, kam esat vajadzīgi, nepiepildīsiet zāli, tas ir utopisks projekts.
– Vai jūtat, ka gadu laikā jūsu klausītājs ir audzis?
– Jā, viennozīmīgi. Kad sākām strādāt, katrs pasākums bija pirmo reizi – balets, simfoniskais orķestris, klavierkoncerts… Tā bija tik milzīga atbildība! Cilvēki tagad salīdzina koncertus, kurš bijis labāks. Vienlaikus pasākumu programma ir jāsabalansē, nevaram būt snobiski, jāatrod vieta visiem žanriem, koncerts nevar būt tikai izmeklētai publikai. Esam sapratuši, ka ir svarīgi, lai jau ar pirmo reizi apmeklētājs saņemtos un ienāktu koncertzālē.
„Saule mostas Zilupē”
ILGA IVANOVA, apbalvojuma “Laiks Ziedonim” laureāte, Zilupes novada Zaļesjes pagasta “Filmu ciema” vadītāja:
– Mēs neesam tālu – šeit ir pats Latvijas sākums, saule mostas Zilupē. Ciemiņu plūsma pie mums nav mazinājusies, esam centušies izveidot ļoti plašu piedāvājumu, amatniecības darbus interneta vidē tirgojam arī pa visu Eiropu. Organizējam daudzus pasākumus uz vietas. Jā, ievērojam drošības pasākumus, bet cilvēkiem vairs pat nav jāatgādina, ka ir jāievēro distance, jāvalkā maskas. Cilvēki ir ļoti atbildīgi. Mēs arī paši daudz braucam, tas gan ir laikus jāieplāno, jāsaskaņo. Muzeji ir mana vājība, tos esmu daudz apmeklējusi arī pagājušajā vasarā. Ar teātri gan ir tā, ka tagad kādu laiku neesmu bijusi izrādēs, kas notiek telpās. Sekoju līdzi mūsu teatrāļiem, un man ļoti patīk mūsdienu ārtelpu izrādes.
„Cilvēkiem ir jāpiedāvā potēties”
ANDRIS SLIŠĀNS, nemateriālā kultūras mantojuma centra “Upīte” direktors, festivāla “Upītes ābeļdārzs” organizētājs:
– Koncertu “Ābeļdārzs” jau otro gadu rīkojām brīvā dabā, agrāk tas bija iekštelpās. Sapratu, ka, ja man kā kultūras pasākumu organizētājam ir jāšķiro, jādala cilvēki, kuri drīkst un kuri nedrīkst nākt uz pasākumu, tad kaut kas ir jādara. Izlēmu, ka cilvēkiem ir jāpiedāvā potēties. Biju viens no pirmajiem, kas noorganizēja izbraukuma vakcinēšanos, un to izmantoja ļoti daudz cilvēku. Tas notika jau septembrī, bija ļoti gara rinda. Paši Upītes centra darbinieki vakcinējās jau maija beigās, jo sapratām, ka tad, kad ļaus ko organizēt, ir svarīgi, lai mēs pasargātu paši sevi un pārējos ap mums. Pagājušajā gadā aizbraucām uz festivālu Francijā, katru brīdi izmantojam, lai nezustu kopā būšana. Pandēmijas laikā gan vairs neorganizējam kopīgos autobusus, lai kopīgi apmeklētu teātra izrādes, bet pagājušajā vasarā uz Upīti atbrauca gan Nacionālais, gan Leļļu teātris. Teātri brauc pie mums!
FAKTI
* Ņemot vērā valstī noteiktos ierobežojumus, teātros un koncertzālēs ir jāievēro divu sēdvietu distance vai aizsargbarjera, jāvalkā maskas un sēdvietām rindās jābūt izkārtotām pamīšus.
* Salīdzinājumā ar 2020. gada janvāri Daugavpils teātra kopējais apmeklētāju skaits ir teju līdzīgs, taču vienas un tās pašas izrādes tiek spēlētas vairākas reizes.
* Rotko centra izstāžu apmeklētāju skaits ir kļuvis trīs reizes mazāks.
* Koncertzāles “Gors” rīkotie koncerti ir izpirkti, bet skatītāju skaits ir ierobežots.
VĀRDS APMEKLĒTĀJIEM
MARIJA ANDŽĀNE Krāslavas novadā: „Pēdējais teātra vai izstādes apmeklējums? Kāds teātris, vai tagad ir īstais laiks domāt par teātri? Man teātris katru vakaru ir redzams pa televizoru, tiem kumēdiņiem nekas nestāv blakus. Jā, agrāk no pagasta regulāri braucām ar autobusu, pārsvarā uz Daugavpili, tad uz Rēzekni, Rīgu. Vasarā redzēju, kā tie “zaļie” parkā pulcējas, man nebija žēl, ka neredzu koncertu, man cilvēku bija žēl, kas tā sapulcējušies. Man to sertifikātu nevajag, gan visi nāks pie prāta. Veikalā tieku, pašlaik neko citu man nevajag.”
INGŪNA ZĪMELE Preiļos: „Pēdējais, ko redzēju, bija Valmieras teātra viesizrāde “Gorā”, arī vasarā gāju uz koncertiem un izrādēm. Protams, ka dzīvās kultūras ļoti pietrūka. Tādēļ vien ir vērts vakcinēties! Esmu skatījusies daudz ierakstu, bija brīnišķīgas pārraides no Metropolitēna operas un ieraksti no Vīnes. Bija jau visvisādi varianti, skolā vecākiem uzdāvinājām dāvanu kartes, lai varētu skatīties Jaunā Rīgas teātra ierakstus.”
NELLIJA VIĻUMA Rēzeknes novada Nautrēnos: „Es jau divus gadus neesmu nekur bijusi, skatos Latvijas izrādes internetā. Pēdējais, ko skatījos, bija Jaunā Rīgas teātra izrāde “Divpadsmit krēsli”, ļoti patika, labi visu redzēju, arī tuvplānus. Protams, ir gan savādāk… Re, kā ir – tad, kad cilvēks ilgāku laiku nekur neiziet, tad viņš pieņem visu, pierod, ka tā arī tam ir jābūt. Arī tā var skatīties. Pirms pandēmijas man bija ļoti daudz biļešu iegādātas, bet izdevās no tām atkratīties, pārdevu un uzdāvināju. Daudzus koncertus pārcēla vienu, otro, trešo reizi. Neesmu dzirdējusi, ka no mūsu puses kāds būtu kaut kur braucis.”
