Dzīvnieka ģenētika. Par selektīvām medībām un ne tikai.. 0
Varētu šķist, ka par stirnām mēs principā zinām visu un ko gan tur jaunu atradīsim? Bet tad sāc pētīt literatūru un atklājas ļoti interesantas lietas. Latvijā un arī pārējās Baltijas valstīs ir ierasts, ka selektīvās medībās pie visa vainojams ir āzis. Ja stirnāža ragu rota neatbilst mednieku vispārpieņemtajiem kritērijiem, tad šis eksemplārs ir jāizņem no populācijas.
Kaza ir tas medījums, kurš mednieku interesē vismazāk, jo loģiski taču – nemedīs taču to, kas nākamgad, aiznākamgad un vēl pēc gada nodrošinās populācijas pieaugumu. Tomēr, ja skatāmies uz populācijas ģenētiku, atbildība gulstas ne tikai uz āzi, bet arī uz kazu, kas patiesībā ir ļoti būtisks ģenētiskā materiāla avots.
Āži dīvainīši
Pirms diviem gadiem riesta laikā izdevās piesaukt āzīti ar otrajiem ragiem, kuri bija īsi, greizi un nesimetriski. Lieliskas medības, atbilstoši visām pieņemtajām normām pareizi selektīvi nomedīts jauns eksemplārs, kurš jau sācis interesēties par riestu. Tā pati vieta pēc gada. Jūlijā tika nobildēts āzītis ar līdzīgiem ragiem, bet to sākotnēji nepiefiksēja, jo bildes īpaši netika pētītas, bet noarhivētas. Vēl pēc mēneša tajā pašā laukā tika nomedīts āzītis ar pirmajiem ragiem, kura galvas rota, kā izrādījās, bija gandrīz identiska iepriekšējā gadā nomedītajam, bet šis eksemplārs bija par trim gadiem jaunāks nekā tā acīmredzamais radinieks. Kaut kā automātiski tika pieņemts, ka jūlijā nobildētais āzītis ir tas pats, ko izdevās augustā nomedīt. Bet nekā.
Gatavojot šo rakstu un sākot meklēt bildes, bija jānonāk pie atziņas, kas tas ir trešais āzītis ar būtībā identisku ragu rotu, tikai šim īsākais žuburs atrodas nevis labajā pusē, bet gan kreisajā. Uz tā paša lauka iepriekš tika nomedīti arī indivīdi ar normāliem ragiem, tādēļ radās būtisks jautājums – kas ar šiem radiniekiem ir noticis? Kur slēpjas šī ģenētiskā novirze?
Vai var būt tā, ka šajā gadījumā pie visa vainīga ir kaza, nevis āzis, jo tajā laukā un pie tā piegulošajos izcirtumos kazas nav medītas. Tas bija par pamatu, lai mazliet papētītu literatūras avotus, mēģinot saprast, kur problēmai sākums.
Meža un lauka stirnas
Vairāki Eiropas pētījumi, kas runā par stirnu ģenētiskajām īpatnībām, piemin sadalījumu – meža stirnas un lauka stirnas, un interesantākais ir tas, ka šo abu dažādo ekotipu uzvedība atšķiras. Meža stirnām ir mazāka ģenētiskā dažādība, kas varētu norādīt uz stingrāku grupas struktūru un stabilām tēviņa–mātītes attiecībām. Pēc pētījuma var spriest, ka meža ekotipā ieklīst mazāk migrantu. Tas noved pie tā, ka meža stirnām biežāk notiek pārošanās starp radiniekiem, palielinot inbrīdinga risku, salīdzinot ar lauka ekotipu. T
ēviņi migrē tālāk nekā mātītes, kas liek domāt par to, ka mātītes ir atbildīgas par ģenētisko mantojumu. Šis novērojums atbilst arī sociālajai stirnu uzvedībai, proti, meža ekotipam ir izteiktāka ģimenes klana struktūra salīdzinājumā ar stirnām, kas mīt atklātā lauksaimniecības ainavā.
Tādēļ tiek pieņemts, ka lauka stirnas migrē tālāk nekā meža stirnas, šim ekotipam uzturot ciešas saites starp ģimenes locekļiem. Tādēļ pārošanās ar tālākiem un ģenētiski atšķirīgākiem indivīdiem lauka stirnām ir lielāka. Tādēļ ir jautājums – kādā veidā šis skaidrojums būtu attiecināms uz iepriekš minētajiem dīvainajiem āzīšiem?
Jāņem vērā, ka konkrētās medību platības ir ļoti mežainas, un lauks, uz kura indivīdi tika nomedīti, ir ļoti reta parādība. Tas nozīmē, ka šo varētu dēvēt par meža ekotipu, kas ik pa laikam no meža izbāž degunu, tādēļ arī šīm stirnām ģenētiskais mantojums varētu būt tuvradniecības sekas. Daļēji apstiprinās arī pieņēmums, ka šajā gadījumā vainojama varētu būt tieši kaza. Tikai kā šajā gadījumā atrast īsto kazu un izņemt to no populācijas, tas ir būtiskākais jautājums.
Lai gan ir dažādi pētījumi, kas atšķirīgi vērtē medību ietekmi uz populāciju, vienā gadījumā runājot par pozitīvo ietekmi, citā – par negatīvo, meklējam atbildes pētījumos, kuros ir pausta kaut neliela izpratne par medību procesu. Tas pats iepriekš minētais pētījums izsaka hipotēzi, ka medībām varētu būt pozitīva ietekme uz meža ekotipa ģenētisko dažādību, iejaucoties stingrajā ģimenes un teritoriālajā struktūrā, tādā veidā ietekmējot pārošanos klana iekšienē. Tomēr kopumā tiek secināts, ka ģeogrāfiskie apstākļi vismaz Lietuvā, kur pētījums ticis veikts, neatstāj lielu iespaidu uz ģenētisko dažādību, norādot uz to, ka populācijā notiek diezgan intensīva gēnu apmaiņa. Tomēr nav skaidrs, kā dabiskās un apdzīvoto vietu barjeras ietekmē inbrīdinga pakāpi savvaļas populācijās.
Kā stirna jūtas mūsdienu ainavā
Pētījums, kas 2014. gadā veikts Ziemeļpolijā, norāda uz to, ka stirna ir viena no visizplatītākajiem pārnadžiem Eiropā, kā arī ir ļoti svarīgs medījums. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā deforestācijas un pārmedīšanas dēļ cieta arī stirna, dažviet pat izzūdot pavisam. Tam sekoja populāciju atjaunošana – reintrodukcija.
Tam savukārt bija milzu ietekme uz ģenētisko daudzveidību dažādām populācijām visā Eiropā. Interesanti, ka pēdējā laikā ir atklāti Sibīrijas stirnas gēni Polijas, Lietuvas un Krievijas stirnu populācijās. Hibridizācija starp šīm divām ļoti tuvajām sugām varēja notikt dabiski vai arī tas bijis cilvēku darbības rezultāts, ievedot Eiropā Sibīrijas stirnu. Izrādās, ka vairāki šādi gadījumi konstatēti ne tikai Krievijas Eiropas daļā, bet arī dažās Austrumeiropas valstīs.
Tomēr kopumā cilvēka ietekme uz stirnu populāciju Eiropā nemaz nav bijusi tik negatīva, kā varētu iedomāties. Jāsecina, ka populācijām klājas labi, galvenokārt tādēļ, ka mainījusies lauksaimniecības prakse un lauku platības visā Eiropā ir pieaugušas, kas stirnām nāk tikai par labu, jo nodrošina labu un stabilu barības bāzi. Ir pierādījies, ka stirna spēj zelt un plaukt mūsdienu cilvēka mainītajā ainavā, jo šis pārnadzis spēj adaptēties gan uzvedības ziņā, gan arī attiecībā uz vidi, kurā tas dzīvo.
Selektīvu medību ietekme
Trīs Lietuvas zinātnieki 2015. gadā veica pētījumu, lai noteiktu selektīvo medību ietekmi uz stirnu trofeju izmēru Baltijā. Tā kā ragi tiek vērtēti kā svarīga trofeja, pārnadžiem jāpiedzīvo augsts selektīvo medību spiediens, lēš pētnieki. Populācijas reakcija atšķiras atkarībā no medību stratēģijas, bet trofejas var kalpot kā labs piemērs, lai meklētu atbildes uz būtiskiem jautājumiem. Piemēram, Lietuvas pētnieki uzsver, ka neierobežotas trofeju medības var samazināt trofeju kvalitāti.
Pētījumā novērtēta dažādu medību stratēģiju ietekme uz stirnas trofejas kvalitāti Lietuvā, Latvijā un Igaunijā laika posmā no 2006. līdz 2011. gadam. Piemēram, lai saglabātu labas kvalitātes stirnāžus vecumā līdz pieciem gadiem, Lietuvā obligātas ir selektīvās medības. Savukārt Latvijā un Igaunijā stirnāžus medī bez noteikumos noteiktiem trofeju kvalitātes ierobežojumiem. Pētnieki atklāja, ka Lietuvas stirnāžu ragi bija par 40% lielāki gan svara, gan arī apjoma ziņā.
Tādēļ zinātnieki secinājuši, ka Latvijā un Igaunijā stirnāžus nomedī galvenokārt vecumā no trīs līdz četriem gadiem, pirms tie sasnieguši savu mērķa vecumu. Tādēļ pētnieki iesaka nemedīt perspektīvus stirnāžus līdz sešu gadu vecumam un vērtēt medījumu ne tikai pēc ragu lieluma, bet arī citām ķermeņa īpašībām.
Lai gan šie pieņēmumi ir loģiski un principā atbilst patiesībai, tomēr, visticamāk, pētījumā nav ņemti vērā vairāki faktori.
Pirmkārt, Lietuvā meži veido 34% no visas teritorijas, bet Latvijā un Igaunijā mežainums attiecīgi ir 54 un 52%. Tas nozīmē, ka lielā mērā atšķiras arī stirnām pieejamā barības bāze. Jāņem vērā vēl viens aspekts – laika posmā no 2009. līdz 2011. gadam smago ziemu ietekmē Latvijā stirnu populācija, pēc oficiālajiem datiem, samazinājās divas reizes, kas nozīmē to, ka klimatisko apstākļu dēļ tika ietekmēta arī stirnu trofeju kvalitāte. Līdzīga situācija šajā laikā, kad tika salīdzinātas trīs Baltijas valstu stirnāžu trofejas, bija arī Igaunijā. Iespējams, ka šajā laikā smagajai ziemai nebija tik liela ietekme uz Lietuvas stirnu populāciju.
Tomēr ir dažas domas, ko var paņemt no šī pētījuma. Ir ļoti svarīgi novērtēt stirnāža vecumu līdz pieciem gadiem. Visprecīzākā vecuma noteikšana ir iespējam līdz divu gadu vecumam, pēc tam iespējamas variācijas. Vecuma noteikšanu ļoti ietekmē cilvēciskais faktors un eksperta pieredze. Lietuvas pētnieki uzsver, ka piecus līdz septiņus gadus vecu āžu ragu parametri uzrāda ievērojamas atšķirības no jaunākiem indivīdiem. Vecākiem stirnāžiem trofeju kvalitāte sāk strauji pasliktināties. Lielākā problēma, medījot neselektīvi, ir tāda, ka tiek nomedīti jauni stirnāži ar potenciāli labām trofejām, neļaujot tiem piedalīties riestā. Populācijā paliek mazāki indivīdi ar sliktas kvalitātes trofejām, un tieši šādi āži tiek pie kazas.
Lietuvieši iesaka, ka labākais mērķa vecums stirnāža nomedīšanai ir seši gadi. Jaunākus āžus var medīt tad, ja to ragu kvalitāte ir vāja. Kopumā var secināt, ka selektīvu medību principus var ievērot medību kolektīvu ietvaros, neuzspiežot medniekiem valsts līmeņa noteikumus, kā tas notiek Lietuvā, kur pēc katras sezonas medniekiem savas trofejas ir jāatrāda.
Tāda pati sistēma ir arī citās valstīs, bet tad valsts līmenī ir jānosaka, vai trofeju medības ir konkrētās medību saimniecības mērķis. Ja mednieki medī selektīvi, ievērojot ētisku medību pamatprincipus, tad ilgtermiņā problēmām nevajadzētu būt. Tomēr viena liela problēma paliek – piecdesmit procenti ģenētiskā materiāla, ko kazlēns manto no kazas. Ja runājam par konkrēto lauku, kur saradušies dīvainie stirnāzīši, iespējams, tur šogad būtu jāmeklē pavecāka kaza un tā jānomedī. Tomēr šobrīd grūti pateikt, kāda ietekme šim gēnam ilgtermiņā būs uz konkrētās vietas stirnām.
Vairāk lasiet žurnāla Medības jūnija numurā
