Vai pie šīm augstajām elektrības cenām nebūtu jālūdz pašmāju Latvijas koģenerācijas uzņēmumus, kas strādā ar biogāzi un šķeldu, palielināt ražošanas apjomus? 10
Kārlis Vasulis, žurnāls “Baltijas Koks”
Arvien pieaug mājsaimniecību un uzņēmēju bažas par kāpjošajām energoresursu cenām, kas rezultējas lielākos elektroenerģijas un siltumapgādes rēķinos. Ļoti daudzām ģimenēm tas būs sāpīgs sitiens pa maciņu, vienlaikus uzņēmējiem šajā jau tā vētrainajā laikā, kad neskaidrība par nākotni nereti pavada ikvienu lēmumu, ziņas par spīvi augošajām energoresursu izmaksām liek satraukumā saraukties pierei.
Skaitļi ir nepielūdzami – kopš janvāra dabasgāzes cena Eiropā ir pieaugusi par vairāk nekā 170%, bet atsevišķās valstīs cenu kāpums bijis vēl dramatiskāks. Šī ir samērā unikāla situācija, jo esam pieredzējuši strauju naftas cenu kāpumu, bet tik straujš elektroenerģijas cenu kāpums vēl nav piedzīvots. Kā turpmāk attīstīsies situācija, un vai šo krīzi var izmantot kā iespēju, lai stiprinātu pašmāju enerģētikas tirgu?
Pie šīm gāzes cenām, Latvija uz Krieviju par gāzi katru mēnesi pārskaita vairāk nekā iztērēts nacionālās enerģētikas veicināšanas atbalstam. Tas mudina domāt, ka pienācis laiks novērtēt iespēju plašāk izmantot mūsu pašu vietējo elektrības ražotāju piedāvājumu.
Cēloņu mudžeklis
Lai tiktu skaidrībā ar notiekošo, uz sarunu aicinām Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektoru un enerģētikas ekspertu Gunāru Valdmani. Viņš skaidro, ka šā brīža krīze energoresursu tirgos izriet no vairāku faktoru kopuma.
Sākotnēji relatīvi strauji palielinājās oglekļa dioksīda kvotu cenas – šis process rezultējās vidējās elektroenerģijas cenas pieaugumā Skandināvijā, ar kuras tirgiem esam cieši saistīti. Vasarā klāt nāca cits apstāklis – salīdzinot ar citiem gadiem, Skandināvijā bija vērojami mazāki ūdens pieteces apjomi, kas mazināja hidroelektrostaciju saražotās elektroenerģijas daudzumu, proti, esot mazākai palu intensitātei, veidojās salīdzinoši mazāki uzkrājumi, kas arī dzina uz augšu cenu.
Klāt nāca dabasgāzes cenu lēciens, kas sekoja augošajam pieprasījumam pēc šā resursa no Āzijas valstīm, kur ir ekonomiku augšupeja. Papildu spiedienu uz citu energoresursu izmaksām veic augošā naftas cena.
Augusta beigās un septembra sākumā izveidojās nelabvēlīga tirgus konjunktūra, jo, vadoties pēc nākotnes darījumu prognozēm, tirgus spēlētāji redzēja, ka torbrīd iepirkt gāzi ir diezgan neizdevīgi, jo prognozes liecināja, ka nākamgad gāzi iepirkt varēs lētāk, līdz ar to vasarā daudzi nerāvās veidot lielus uzkrājumus – arī šis apstāklis palielināja spiedienu uz energoresursu cenām tirgos.
Tas cita starpā radīja bažas par to, cik veiksmīgi Eiropa spēs pārlaist gaidāmo ziemu. Gunārs Valdmanis akcentē, ka vienlaikus Krievija neareaģē uz pieprasījuma pieaugumu Eiropā, jo varot pieņemt, ka viņiem pievilcīgāka opcija šobrīd ir apmierināt augošo pieprasījumu Āzijā.
Piebilstu, ka patlaban publiskajā telpā tiek spekulēts pat par to, ka Gazprom tādējādi cenšas paātrināt Nord Stream 2 atklāšanu. «Tā ir viena no versijām, kuru, protams, Krievijas institūcijas oficiāli nekad neapstiprinās, bet šāds scenārijs visiem ir prātā,» viņš teic.
It kā jau nebūtu pietiekami ar šiem faktoriem, ļaunu joku ar cilvēku pūlēm pāriet uz videi draudzīgāku enerģijas ieguvi izspēlēja daba, proti, ne tikai mazinājās palu apjoms, bet teju visur Eiropā šogad mazinājās arī vēja intensitāte, līdz ar to arī saražotais elektroenerģijas apjoms no vēja ģeneratoriem.
«Domāju, ka nākamā gada laikā var prognozēt tirgus nomierināšanos, pilnīgi noteikti sāksies jauns palu cikls. Kad noslēgsies ziema, kusīs sniegs un sezonālais pieprasījums mazināsies – pavasarī cenas nomierināsies gan dabasgāzes, gan elektroenerģijas tirgū. Protams, nevar izslēgt meteoroloģiskas kataklizmas, bet tāda iespēja ir niecīga.
Tagad daļa tirgus spēlētāju būs nedaudz iebiedēti un, protams, arī politikas veidotāji pret uzkrājumu veidošanu varētu kļūt konservatīvāki un nākamgad centīsies neatkārtot šādu situāciju un sapirkt laicīgāk,» prognozē Gunārs Valdmanis.
Siltums un elektrība
Jau izsenis zināms, ka krīzes ir jāuzlūko kā iespēju laiks. Gunārs Valdmanis norāda, ka šobrīd vietējiem elektroenerģijas un siltuma ražotājiem ir jāražo, cik vien var.
«Ja mēs runājam par vietējiem ražotājiem, kas šobrīd strādā Latvijas tirgū un procesā izmanto koksni, viņiem šobrīd jāražo, cik vien daudz iespējams, to liela daļa patlaban arī dara – gan siltumenerģiju, gan elektroenerģiju. Tagad tirgus konjunktūra šim rūpalam ir labvēlīga.
Tirgus ir gatavs nopirkt šo enerģiju un arī patērēt, dažos gadījumos pat bez jebkāda speciāla atbalsta. Veiksmīgi piemēri redzami Rīgas siltumapgādes sistēmā – ir uzņēmums, kurš strādā pilnīgi uz tirgus apstākļiem un kā kurināmo izmanto šķeldu,» viņš skaidro.
Savukārt, domājot par to, vai Latvijā ir būtiski liels potenciāls palielināt siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanas apjomus no koksnes, Gunārs Valdmanis norāda, ka pamatā ir jāskatās uz siltumenerģijas patēriņa prizmu, jo galvenā īpatniba ir tā, ka pārsvarā visās tehnoloģijās, kas izmanto koksni, siltums ir primārais produkts.
«Tehnoloģijas, kurās izmanto koksni, ierasti neparedz ļoti lielu elektroenerģijas ražošanas proporciju no sadedzinātās koksnes. Es domāju, ka mazvērtīgai koksnei ir laba perspektīva kā kurināmajam, bet, primāri skatoties uz siltumenerģijas tirgu, īpaši industriālajā sektorā, iespējams, ārpus centralizētās siltumapgādes.
Ja runājam par centralizēto siltumapgādi, tad šobrīd lielākā daļa Latvijas ir ļoti sekmīgi transformējusies uz koksnes kurināmo ar retiem izņēmumiem. Koksne tirgū ir kā konkurējošs resurss citām izejvielām, tostarp dabasgāzei, atsevišķos gadījumos arī biogāzei. Potenciāls palielināt elektroenerģijas ražošanu lielā mērā ir pakārtots tam, vai šī koksne papildus atradīs notietu siltumenerģijai.
Domāju, ka ļoti labas perspektīvas būtu, ja tas tiktu attīstīts integrēti, piemēram, ar granulu ražotni vai koksnes žāvēšanu ar augsti tehnoloģisku un kvalitatīvu ražotni. Tam noteikti ir perspektīva,» viņš uzsver.
Svarīgākais jautājums ir, vai konkrētais operators, kurš plāno izmantot koksni elektroenerģijas ražošanā, ir labi apsvēris, kur likt siltumu, kas neizbēgami radīsies.
«Ja runājam par to, cik liels potenciāls varētu būt enerģijas ražošanai no koksnes, tad es pievienojos viedoklim, ka pati kokrūpniecības industrija vislabāk spēs pateikt, cik koksnes resursi ir izmantojami šādam patēriņam un cik daudz koksnes jāizmanto produktu ražošanai ar augstāku pievienoto vērtību,» viņš akcentē.
Runājot par negatīviem piemēriem, Gunārs Valdmanis norāda, ka, viņaprāt, nevajadzētu veidot atbalsta mehānismus, kuri speciāli stimulētu, lai elektroenerģijas ražošanā no koksnes iesaistās komersanti, kuri iepriekš nav bijuši saistīti ar kokapstrādes un mežu industriju.
«Diemžēl praksē ir nācies novērot, ka uzņēmumi, cenšoties saražot elektroenerģiju, koksni vienkārši izšķiež. Jebkuram atbildīgam kokapstrādes uzņemējam tā aina, kas paveras dažās esošajās ražotnēs, liktu asiņot sirdij. Kvalitatīvs kokmateriāls tiek izžāvēts līdz 7% mitruma pakāpei un pēc tam tiek vienkārši sadedzināts zemas kvalitātes ierīcēs. Pēc tam lielākā daļa no šīs koksnes tiek izšķiesta kā pelni, bet siltums vienkārši izplēn gaisā,» viņš skaidro.
Līdz ar to secināms, ka, domājot par atbalsta instrumentiem elektroenerģijas ražotājiem, ir jābūt īpaši piesardzīgiem, lai šis atbalsts būtu godīgs pret tiem uzņēmējiem, kuri šobrīd strādā bez atbalsta. Vienlaikus jācenšas radīt apstākļus, kuri maksimāli motivētu uzņēmējus ražot pēc iespējas efektīvāk un racionālāk.
Ņemot vērā notiekošo energoresursu tirgū, uzdevām jautājumu ekonomikas ministram Jānim Vitenbergam: vai pie šīm elektribas cenām nebūtu jālūdz tās Latvijas koģenerācijas stacijas, kas strādā ar biogāzi un šķeldu palielināt ražošanas apjomus. Jo izskatās, ka šis jau kļūst par nacionālās enerģētiskās drošības jautājumu.
Ekonomikas ministra Jāņa Vitenberga komentārs:
«Ņemot vērā, ka energoresuru cenu kāpums vērojams visā Eiropā, pašlaik nav iespēju operatīvi ieviest lokālus risinājumus, kas pilnībā novērstu cenu kāpumu.
Atjaunojamo energoresursu (AER) projektu attīstība un energoefektivitātes pasākumu ieviešana ilgtermiņā ir vienīgais ilgtspējīgais risinājums, lai izvairītos no nesamērīgām un neprognozējamām enerģijas cenu svārstībām, ko rada importētie, sevišķi fosilie, energoresursi.
Ekonomikas ministrija jau ir izstrādājusi piedāvājumu grozījumiem Elektroenerģijas tirgus likumā, lai paplašinātu iespējas elektroenerģijas ražošanai no AER, tai skaitā pašpatēriņam.
Tāpat ar Atveseļošanās fonda finansējuma palīdzību plānots investēt AER tehnoloģiju ieviešanā, piemēram, sniedzot atbalstu saules paneļu uzstādīšanai, tādējādi palīdzot pašiem saražot sev elektrību un samazināt iepērkamās elektrības apjomu, un ar to saistītās pētniecības un attīstības aktivitātēs, lai veicinātu uzņēmējdarbības energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumus. Tas ietaupīs un samazinās enerģijas patēriņu, kā arī veicinās zaļo mērķu sasniegšanu.
Taču šobrīd Latvijā pastāv atvērts elektroenerģijas tirgus, kura vairumsegments ir sekmīgi integrēts Baltijas līmeņa biržas struktūrās.
Elektroenerģijas tirgotāji, savstarpēji konkurējot, veic iegādes vienotā komerciālā procesa kontekstā, retāk – slēdzot tiešos piegādes līgumus, līdz ar to arī vietējie energoresursi tiek iekļauti pastāvošās vērtības veidošanas ķēdēs, kuru ietvaros, neraugoties uz elektroenerģijas izcelsmi, tiek izvēlēts finansiāli izdevīgākais piedāvājums.
Tādējādi esošajā situācijā vietējo energoresursu balstītas ģenerācijas jaudas, AER vai citādu izejvielu balstītas, neietekmē kopējos tirgus konjunktūras procesus un cenas.»
