Vai pie durvīm nav ragaviņas? 0
Šoziem Vidzemē bija balta, skaista ziema. Varēja mierīgi baudīt ziemas prieku, gan slēpojot, gan vizinoties ar ragaviņām.
Tikai šoziem ragaviņas, kopš izskanējusi doma par manas paaudzes radīto, uz mani atstāj skumji smeldzošas izjūtas. Katru rītu paskatos, vai pie durvīm nav noliktas ragaviņas manam un manas paaudzes pēdējam braucienam. Tādēļ vēlos pastāstīt par savu paaudzi, kuras darbs pagāja pēckara gados.
Mēs ar savu darbu cēlām “saulaino komunismu”. Daļa mūsu darba augļu, ne jau pēc mūsu gribas, tika ieguldīti impērijas agresivitātes stiprināšanai. Taču mana paaudze uzcēla Pļaviņu un Rīgas HES, tāpat Rīgas TEC un daudzus citus objektus, kas darbojas vēl šodien, bet daļa no tiem diemžēl ir pārvērsta graustos. Sakopām mežus, laukus, rūpējāmies par ceļiem. Visās jomās ieguldīti ar mūsu darbu radītie līdzekļi, arī izglītībā. Izskolojām daudzus izcilus zinātniekus, mediķus, mākslas un kultūras cilvēkus. Diemžēl pa starpai ir gadījušies arī tādi, kas aizmirsuši vai nesaprot, par kādiem līdzekļiem ir tikuši pie izglītības. Droši varu teikt, ka tie bija manas paaudzes līdzekļi. Pirms kādu grib noniecināt, jāpaskatās, ko paši ir radījuši vai tikai pļāpājuši un pārdalījuši jau saražoto. Pirms 25 gadiem mana paaudze sāka Latvijas valsts atjaunošanu, līdzdarbojoties visos nozīmīgākajos pasākumos, arī barikādēs. Tādēļ atgādinu – mums nekas nav jālūdz, mēs esam godīgi pelnījuši iztikušas vecumdienas.
